Lielākā daļa no mums jau ir pieņēmuši, ka cilvēka smadzenes izskatās kā lieli, pārauguši un sakrokojušies valrieksti, tomēr kāpēc mūsu smadzenēm ir tādas krokas?

Kā izdevumam «Live Science» atklāja pētniece Līza Ronana (Lisa Ronan), smadzeņu garoza jeb smadzeņu ārējais slānis, ko veido tā saucamā pelēkā viela, izplešas laikā, kad mēs vēl atrodamies mātes miesās, savukārt vēlāk, smadzenēm attīstoties, tā burtiski salokās. Īsi sakot, šī izplešanās liek ārējā smadzeņu slānī pieaugt spiedienam, kas samazinās, smadzenēm sakrokojoties.

Iedomājies gumijas gabalu – ja tu to stum kopā no abām pusēm, tas kādā brīdī salieksies, lai mazinātu spiedienu. Līdzīgi ir arī ar Zemes tektoniskajām plātnēm, kas saduras un izveido kalnus.

Šīs smadzeņu krokas ļauj tajās izveidoties vairāk neironiem, kas rezultātā ļauj smadzenēm attīstīties un kļūt advancētākām. Ne velti ir teiciens par smadzeņu kroku daudzumu un cilvēka intelekta līmeni.

Lielākajai daļai dzīvnieku smadzenes nav sakrokojušās, piemēram, peļu un žurku smadzeņu garoza attīstības posmā neizplešas pietiekami, lai veidotos krokas. Tas nozīmē, ka to smadzeņu garoza ir pavisam gluda.

Savukārt dzīvniekiem, kuriem ir lielākas smadzenes, tās mēdz sakrokoties, tomēr kroku var būt salīdzinoši ļoti maz.

«Mēs esam piedzimuši ar krokainām smadzenēm, tomēr pats intriģējošākais ir tas, ka šis kroku raksts katram ir unikāls,» piebilda Ronana.

Cilvēka smadzeņu garozas funkcijas ir ļoti komplicētas, tāpēc tas, ka tās izskatās pēc milzīgas rozīnes vai valrieksta, ļauj mums būt gudriem un prasmīgiem.