Vai tu nevari ciest, kad tev blakus kāds čāpstina, strebj, elpo, žāvājas, šņaukājas, dungo vai sit takti ar pirkstiem? Iespējams, tev ir mizofonija jeb «naids pret skaņām».

Kā raksta izdevums «Times», mizofonija jeb «naids pret skaņām» ir neirofizioloģisks stāvoklis, kad cilvēkam ir īpaši negatīva reakcija pret noteiktām skaņām. Cilvēki, kuriem piemīt šis stāvoklis, apzinās, ka viņi neadekvāti reaģē uz attiecīgām skaņām, tomēr arī apzinās, ka nespēj to kontrolēt.

Tas, kādas tieši skaņas cilvēkiem izraisa negatīvu reakciju, ir atkarīgs no indivīda. Lai arī dažas skaņu kategorijas, lielākoties saistītas ar ēšanu, elpošanu un klaudzināšanu ar pirkstiem, ir biežāk sastopamas, tomēr pierādījumi liecina, ka teju jebkura skaņa var kalpot kā negatīvu emociju izraisītājs. Pētnieki piebilst, ka nepatika pret kādu skaņu veidojas jau bērnībā un dzīves laikā mēdz kļūt tikai lielāka.

Zināms, ka cilvēki ar mizofoniju nepatīkamās skaņas uztver vēl asāk, ja tās rada to ģimenes locekļi. Šā iemesla dēļ pusdienas ģimenes lokā cietējiem no mizofonijas ir pielīdzināmas murgam.

Mozofoniskās atbildes reakcijas mēdz būt emocionālas. Lielākoties tās ir dusmas, kas svārstās no viegla aizkaitinājuma līdz pat mežonīgai agresivitātei. Nepatīkamās skaņas laikā cilvēkam var paātrināties sirdsdarbība, asinsspiediens, sākties pastiprināta svīšana un muskuļu krampji.

Varētu teikt, ka teju jebkuram nepatīk skaļi blīkšķi vai sirēnas, tomēr tiem, kuri cieš no mizofonijas, šīs nepatīkamās skaņas var būt ļoti ikdienišķas, piemēram, elpošana caur degunu vai čukstēšana.

Pētnieki centās noskaidrot arī to, vai mizofonija ir saistīta ar citām psihiskām vai fiziskām novirzēm, piemēram, trokšņiem ausīs, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, ēšanas traucējumiem un posttraumatiskā stresa sindromu. Pierādījumi liecina, ka mizofonija ir ļoti vāji saistīta ar minētajiem stāvokļiem un pastāv kā nošķirts sindroms.

Ignorēt nepatīkamās skaņas tiem, kuri cieš no mizofonijas, ir praktiski neiespējami, tāpēc vienīgā iespēja ir apspiest negatīvās emocijas vai bēgt.

Diemžēl mizofonija ir ļoti maz pētīta, tāpēc zināšanas par to vēl ir «bērna autiņos». Tiesa, pastāv pierādījumi, ka ar kognitīvo uzvedības terapiju iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt.