Pētījumā minēts, ka sociāli aktīviem suņiem un cilvēkiem, kuri cieš no tā sauktā Viljamsa sindroma (Williams syndrome jeb Williams-Beuren syndrome), ir kopīgi divi gēni.

Cilvēkiem, kuri cieš no Viljamsa sindroma, ir raksturīga tieksme aktīvi socializēties ar citiem cilvēkiem, uzturēt ar tiem ilgstošu acu kontaktu, būt empātiskiem, ekstravertiem un izteikti sabiedriskiem.

Šis pētījums sniedz dziļāku ieskatu tajā, kā tūkstošiem gadu senā pagātnē suns nošķīrās no vilka un kļuva par cilvēka uzticamāko biedru.

«Iepriekš tika uzskatīts, ka savas sociālās tieksmes un prasmes suns ir ieguvis evolūcijas ceļā, lai spētu labāk sadzīvot ar cilvēkiem, tomēr jaunais pētījums liecina, ka šo spēju iegūšana notikusi gēnu līmenī,» apgalvoja ASV Oregonas štata zinātniece Monika Udella (Monique Udell).

Zinātnieki izpētīja 18 pieradinātu suņu un 10 savvaļas pelēko vilku uzvedību, kad tie saskārās ar dažādām problēmsituācijām. Tika novērots, vai un cik bieži attiecīgais dzīvnieks pēc palīdzības vērsās pie cilvēka.

Vilki vairāk paļāvās uz saviem spēkiem, lai tiktu pie kāruma, kamēr suņi bieži skatījās uz cilvēkiem un gaidīja, kad tie atrisinās viņu problēmas.

«Atšķirības būtība slēpjas tajā, ka suņu skatīšanās uz cilvēkiem un pakļāvīgā tieksme saņemt no tiem palīdzību vairs neliecina par patstāvīga dzīvnieka uzvedību, bet gan kā pilnvērtīgu daļu no cilvēku pasaules,» skaidroja Udella.

Pēc tam zinātnieki paņēma suņu un vilku asins paraugus, lai izpētītu, kā to gēnu struktūras atspoguļo viņu uzvedību.

Atšķirīgi bija divi gēni, kas, visticamāk, suņos nodrošina tieksmi un spējas aktīvi socializēties ar cilvēkiem. Abi šie gēni ir raksturīgi arī cilvēkiem, kas cieš no Viljamsa sindroma.

«Visticamāk, tieši šīs sociālās prasmes ļāva suņiem kļūt par cilvēka labākajiem draugiem,» noslēgumā piebilda Udella.