Šodienas valoda būtu nesaprotama pirms gadsimta. Patiesība, meli un… «steitmenti» - jeb uzstādījumi, paustas nostājas, vēstījumi, kuri var nebūt patiesi, bet tos vairs nesaucam par meliem. Eifēmismu tirānija.

Eifēmisma definīcija: Vārds vai teiciens, ko lieto tabu vārda, vulgārisma vai cita ētisku vai citu iemeslu dēļ ierobežoti lietojama vārda vietā, piemēram, doties uz labākiem medību laukiem - ‘nomirt’.*

Izkropļots eifēmisms ir kļuvis par glābšanas riņķi politiķiem un amatpersonām, biznesmeņiem un CEO, un… ko tur daudz… vairumam no mums. Tolerances valoda, tik labi iecerēta saknē, lai neapmelotu, neapvainotu, izteiktos par labo, korekti par kritisko, roku rokā ar informatīvajām un politiskajām tehnoloģijām ir radījusi blaknes. Meli, stulbums, zagšana, slinkums, nekaunība, nelietība un vēl virkne citu, gadsimtu gaitā valodā precīzi izsijātu vārdu personu un situāciju raksturošanai, ir ierindoti tabu statusā. Eifēmisms no glābšanas riņķa ir pārvērties smacējošā žņaudzējčūskā.

Un vēl ar kārtu jaunas «politiski gramatiskās formas»:

- Tu saki: fakti ir tādi un tādi.

- Tev atbild: nevaru piekrist šim viedoklim. (Jo faktu taču nav - ir tikai interpretācija.)

- Tu saki: jūs tiekat apsūdzēts par to un to.

- Tev atbild: tā visa ir konkurentu rīkota kampaņa.

- Tu saki: lūk, nofilmēts, kā zogat medu no kaimiņu stropa.

- Tev atbild: šis ir safabricēts un izrauts no konteksta. Pasūtījums.

Ar patiesību arī nav vieglāk, kā raksta Ralfs Kejs, grāmatas «Pēcpatiesības ēra» autors, patiesību var izskaistināt, uzpucēt, izcelt starp klajiem meliem (un tas melus padara par puspatiesību), patiesība var kļūt ekonomiski pamatota, ētiski relatīva, marginālai vērtību sistēmai atbilstoša. Un tā tālāk, un tā joprojām, bez sava gala.

Esiet sveicināti pēcpatiesības laikā arī Latvijā!

Viss ir kampaņa - par kādu vai pret kādu. Kampaņas pret nevainīgām bankām. Nevainīgiem banku vadītājiem. Nevainīgām partijām. Ministrijām. Ministriem. Deputātiem. Institūcijām. Biznesiem. Cilvēkiem. Un, kā jau pēcpatiesības puspatiesības ērā ir - daļa no tām pavisam noteikti ir taisnība, daļa fikcija. Patīkams uzbudinājums sārtums ir vaigos kamerās runājošajiem (bieži vien arī jautājošajiem) - jo uzkonstruēt savu stāstu un realitāti ir šodienas spēles noteikumi.

Un tā nav vaimanu dziesma. Tas nav tikai priekšvēlēšanu laiks. Tas ir gadsimts un tehnoloģijas. Nekad agrāk nebijis informācijas apjoms, kas gāžas pāri cilvēkam, uzliek jaunus paradumus. Tas ļauj uztvert lietas atslēgvārdos. Gribēt atrisinājumu pirms tējas laika. Piedāvā divus polārus skatījumus - vai nu ir tīri labie un tīri ļaunie, vai nav nekā patiesa, tāpēc - nav vērts turpināt spēli. No politikas teorijas un komunikācijas viedokļa abi ceļi ir vecās labās Aristoteļa uzskaitītās loģikas kļūdas.

Vispārinājumu dzīvē nav - velns ir detaļās un niansētos procesa aspektos. Un fakti, piedodiet, postmodernisti, vēl joprojām pastāv. Realitāte ir objektīva, vismaz «kurš kuram maksā» un «kas kuram pieder» izteiksmē. Un uzreiz arī mesties kaujā izteikt viedokli sociālajos tīklos, uzbrukt, ātri atrast, savažot, iznīcināt - pat ne rakstītāju, bet pašas sociālo tīklu platformu dabas dēļ - minētās polarizācijas tikai pastiprina.

Piemērs pēcpatiesības gadsimta garšai: Artusa Kaimiņa aresta interpretācijas.

Grūti atrast citu gadījumu, kad, pēc raksta autora domām, ieguvēji maziskā līmenī ir visi - katram sava patiesība.

Ieguvumi:

Kaimiņam - pabūšana uz nārām viņam atnesīs tik ļoti vajadzīgo kritisko masu vēlēšanu rezultātos un viņa partijai - vēl vairāk;

Pret veco kliķi cīnītājiem - labu argumentu, kā izrēķinās ar sīkajām zivtelēm, bet veco trekno samu liek mierā;

Esošajai kliķei - argumentu - re, cīņa notiek! (Un vismaz kādu laiku neviens netraucēs izrādi ar neizslēgtu kameru);

Ētera pūristiem - re, uz laiku būs tīrāks ēters no Kaimiņa;

Populistiem - re, elite izrēķinās ar tautu;

Pozīcijai - re, mēs pašattīrāmies, un gan jau katra partija izdomās «spinu» savam viedoklim par Kaimiņu;

Opozīcijai - nav ko daudz komentēt - vienkārši saldais ēdiens.

Zaudējumi:

Tikai viens, bet pāri visiem mazisma ieguvumiem. Sabiedrības acīs kopumā - vēl viena pile nihilismā un nievāšanā, atstumtības izjūtā un riebumā pret izrādi, kur visi spēlē slikti, bet ārkārtīgi paši to izbauda.

Un ko darīt?

Kad visa informatīvi politiskā vide kļūst par pēcpatiesību, izmantot to, ko diženākais pasaules «koučs» Aristotelis teica Maķedonijas Aleksandram, mācot argumentācijas mākslu. Domāt, un nepaļauties uz emocijām. Apsēsties pie galda un, pirmkārt, paskatīties, kurš iegūst? Ja iegūst visi - tur nav ko «cepties», ja pat fonā nav universālā konspirācija, tāpat visi izmanto situāciju, lai iegūtu no tā. Faktiski zaudētāju nav (vienīgais trūkums ir Tevis, krietno pilsoni, zaudēšana, ja pārstāsi sekot līdzi šai izrādei un ļausies, lai politiku taisa tikai desu cehā). Otrkārt, apsēsties un paskatīties, ko konkrētie darboņi ir darījuši līdz šim. Kā process ir virzījies līdz šim? Kāpēc lai gan, pēkšņi, cilvēki mainītos? Visam ir sava vēsture. Un pēcpatiesības laikmetā vēsturē ir vairāk patiesības, kā tagadnē.

Abos gadījumos ieteikums bija apsēsties. Tas nav nejauši. Skrienot un skrollējot, šērojot un laikojot, pie auto stūres vai rindā stāvot, diemžēl kvalitatīvu informāciju iegūt ir apgrūtinoši.

Bet kurš, atvainojos, pamuļķis, pie šodienas ritma sēž un analizē politiķus pēc vēstures un vārdiem, secīgi un ieguldot tajā darbu. Tikai tie pamuļķi žurnālisti, un arī ne visi, kuri, visticamāk, ir uzpirkti.**

Un te arī rezultāts - tā padomāšana ir vajadzīga. Šodienas cilvēks, ja var ticēt pārmaiņas pēc ne britu, bet japāņu zinātniekiem, šodienas cilvēks Rietumu sabiedrībā ieguldot vairāk laika un prāta, iegādājoties automašīnu, nekā izvēloties kandidātu, par ko balsot. Bet rezultāts ir zināms abos «iegādes aktos». Pirmajā, sliktākajā gadījumā, tu vizināsies ar draņķīgu mašīnu. Otrā gadījumā draņķīgi politiķi vizināsies ar tevi.

Vēlos noslēgt ar citātu - epigrāfu no Umberto Eko «Prāgas kapsētas». Politika nemainās, pat ja mainās tās uztveres intensitāte:

««… Tā kā epizodes tomēr ir nepieciešamas un pat veido vēsturiska stāstījuma galveno daļu, esam tajā iekļāvuši simt pilsoņu pakāršanu pilsētas laukumā, divu mūku nāvi liesmās, komētas parādīšanos, visus tos aprakstus, kas ir vairāk vērti nekā simt turnīri un kam piemīt lieliska spēja sevišķi labi novērst lasītāja prātu no galvenā notikuma.» /Karlo Tenka, Suņu nams/

Kas ir galvenais notikums šajās vēlēšanu sacīkstēs? Kas ir galvenais notikums, no kā nedrīkst novērst uzmanību?

* Akadēmiskā terminu datu bāze AkadTerm

** tā ir ironija!