Mest akmeni kādam dārziņā ir citādi nekā mest akmeni ūdenī. Atšķirībā no pirmās versijas, kur tiek nolauzts kāds arogants rožu stāds, akmens ūdenī raisa viļņošanos un kustību.

Viļņošanās un kustība notiek arī Latvijas priekšvēlēšanu digitālajā vidē. Pēc dabas kārtīgs, kā tautā saka, «ķirbulis» arī domāšanas jomā par digitālo priekšvēlēšanu vidi un jaunākajām tehnoloģijām šonedēļ notika Rīgā - NATO Stratēģiskās komunikācijas ekselences centra ikgadējā konference (tautā dēvēta par Stratcom konferenci). Šajā sanākšanā, ar pamatuzsvaru uz militāro aspektu informatīvajā drošībā, lai aprunātu mūsdienu komunikācijas un tehnoloģisko manipulāciju izaicinājumus, visu cieņu, dominēja doma, ka propagandas mehānikas iespējas kļuvušas tik smalkas, ka jāsāk domāt, vai vispār brīvā griba ir iespējama. Patīkama ir šāda psiholoģijas un filosofijas ievirze tēmā, jo pirms gadiem diviem trim līdzīgos formātos dominēja uzskats: ja vien ir softs, ko likt pretī digitālajiem izaicinājumiem, tad prāts ir priekš muļķiem. Šobrīd kopīgā apziņa, ka tehniskie izaicinājumi nav atrisināmi tikai ar tehniskiem risinājumiem, ir vērā ņemams progress. Samērojot konferences spilgtākos stāstus ar lokālo Latvijas situāciju, vēlos akcentēt vairākus sarkanus caurvijas dzīparus:

1. Digitālajā laikmetā smadzenes, cik pārsteidzoši, vēl joprojām lietot ir nepieciešams. Katrs pats savs laimes kalējs, arī tīmeklī. Ar sociālo tīklu informācijas mobilitāti un unikālo ceļu pie katra patērētāja nav nevienas virsuzraugu institūcijas, kas palīdzētu izkontrolēt un izķert viltus ziņas, nereģistrētas politiskās reklāmas un citas nejaucības, pirms tās nonāk jau reālā vidē. Tas nozīmē, ka izglītošanai tādās jomās kā digitālā higiēna, informācijas veidošanas un patēriņa īpatnības, loģiskā domāšana, ir ārkārtīgi liela nozīme.

Un, dzirdot šo, gribas iemigt pat tam, kurš pats to saka!

Jo jēdziens sabiedrības izglītošana (līdzīgi kā kritiskā domāšana), ir vīģes lapa, ar ko piesegt šodien jebkuru kailumu.

Prasās pēc precizējuma, kurš tad būs sabiedrības izglītotājs, kas veidos saturu, kā izglītot un, visbeidzot, vai paši izglītojamie grib tapt izglītoti. Zinot, kā mums klājas izglītības reformu pusē valsts izpildījumā, varbūt pat ir laba lieta nesagaidīt nekādas straujas kustības šajā jomā, jo tās, iespējams, kļūdos, bet izsauktu vairāk spazmatisku kustību nekā līganu attīstības gaitu.

Vienlaikus (un šis ir kā draudzīgais aicinājums ikvienam, uz kuru tas attiecas) Latvijā ir kaudze gudru cilvēku sociālo tīklu, informatīvās aprites un digitālās drošības jomā kopumā - sākot ar organizācijām un beidzot ar ekspertiem. Šis nu būtu laiks, kad katrs var sajusties kā pilsonis un savu iespēju robežās un lokā rakstīt, stāstīt, vlogot, blogot, tvītot, šmītot par tēmu - kā netikt piesmietam tīmeklī. Nāk vasara, un, protams, gribas sauļoties. Tomēr kaut vai viens cilvēks, kurš, kāda cita mudināts, divreiz padomās, vai tīmeklī redzētais ir taisnība vai meli (apmēram tieši tik vienkāršs ir tas gala vienādojums), būs liels ieguvums pats sev un sabiedrībai kopumā. Angliski ir jēdziens common awareness - kopējās zināšanas; tieši tas ir mērķis attieksmei pret tīmekļa informāciju; šo kopējo zināšanu izkopšana. Turklāt, būsim godīgi, šādas prasmes palīdz ne tikai pret uzmācīgu politisko reklāmu vai viltus ziņu, bet arī kaitinošu matraci vai citu štruntu, kas nez kāpēc sāk tevi vajāt un «uzrunāt», jo esi iekļuvis mērķa grupā.

2. Valsts uzdevums ir «galvenais nekaitēt», kā arī veikt to, ko privātie lietotāji nekad nevarēs darīt, proti - sodīt un lietot tehniskos līdzekļus, lai noķertu tos, kas sodu pelnījuši.

Kā gan valsts varētu kaitēt šajā situācijā? Elementāri - kaitniecisks ir katrs bezpamatojuma izteikums no valsts amatpersonām, ka ir pret kādu vērsta informatīvā kampaņa (bez pierādījumiem); katri izteikumi par digitāliem uzbrukumiem (bez pierādījumiem), katri izteikumi par hibrīdkaru (bez pierādījumiem), katra medija jautājuma atspēkošana ar «kampaņas pārmetumu» (bez pierādījumiem)…

Lasītājs jau nojautīs - ja valsts pārstāvji izsakās par tēmu, vainīgos piesaucot, to nepieciešams pamatot ar pierādījumiem - izsekojamu viltus ziņas vai melnās kampaņas ķēdi. Valstij ir resurss izsekot jebkuru ļaunprātības elementu tīmeklī, ja ne gluži līdz pirmavotam, tad maksimāli tam pietuvojoties. Un, ja tas ir atklāts, ja pierādījumu bāze ir - tad vajag pieņemt mērus, demokrātiskā un sabiedrībai caurskatāmā veidā. Katrs nepamatots spontāns kunksts, neziņas, resursu trūkuma vai politisko interešu dēļ, šajā laikā saindē informatīvo vidi ar krietni ilgstošākām sekām - t.s. informatīvo nihilismu jeb slavenās arhetipiskās tantes Bauskā totālu neticību vairs nekam. Jo vienā mirklī viņas galvā notiek klikšķis - viss ir propaganda! (Bet varbūt tāds arī ir atsevišķu grupu mērķis?) Starp citu, «tantes Bauskā» arhetipu arī ir vērts pārskatīt, jo no informatīvā nihilisma dominējoši cieš jaunu cilvēku segments.

Katrā ziņā, digitālais gadsimts ar visiem saviem trūkumiem piedāvā izcilu priekšrocību - arī melno tīmekļa kampaņu digitālie pirkstu nospiedumi ir izsekojami. Darīt to, jā, tas ir valsts drošības jautājums. Tā arī ir demokrātijas sargāšana, ko piesauc no akadēmiskiem līdz politiskiem gaiteņiem.

Sazobe ar realitāti. KNAB šajā nedēļā nāca klajā ar ziņu, ka izmantos divus jaunus rīkus partiju aģitācijas kontrolei internetā, kā arī būs lietotne, ar kuras palīdzību iedzīvotāji varēs ziņot par kampaņas pārkāpumiem. Šāds instruments būs labs un kalpojošs - nav vārdam vietas, bet, visticamāk, partijas tiks sodītas jau tad, kad žurku skrējiens būs noslēdzies. Ņemot vērā arī jomas juridisko novitāti, varēs villoties par pārmetumu patiesīgumu krietni ilgi. Taču būtisks elements, līdzīgi kā stand-up komēdijā, ir pareizs brīdis (timing). Pie tik augstām spēles likmēm kā šogad, saņemt KNAB «rēķinu» ar pēcapmaksu dažam labam var izklausīties pēc laba darījuma. Turklāt es nerunāšu par primitīvu melno kampaņu potenciālu - likt nekorektu aģitāciju feisbukā konkurentu vārdā un pašam ziņot par to KNABam; izkontrolēt šādu aspektu būs grūti, jo ar ar noklonētu citas valsts IP adresi un internetā pirktu kredītkartes numuru var apmaksāt jebko, ko izplatīt jebkur - un ej nu tad atšķetini to dzīparu. To var, bet tas prasa laiku.

Otrkārt, ja līdz tam nonāks un kāda valsts ar lāča purnu iejauksies informatīvās vides saduļķošanā, patiesības nosargāšana būs vienlaikus arī esošo institūciju un amatpersonu ticamības pārbaude. Maksimāli korektai notikuma dekonstrukcijai un pierādīšanai būs būtiska loma sabiedrības ticības saglabāšanā valstij kopumā, jo, lai cik tas būtu traģiski, saukli par hibrīdkaru, atkaujoties no kritikas, ir vieglāk izkliegt nekā jebkuru atrunu, kas ieviesta līdz šim. «Pats muļķis» ir pāraudzis jaunā līmenī - «hibrīdkarš». Un tieši šādos apstākļos īstajai propagandai ir visvieglāk plaukt un zelt.

Protams, šajā diskusijā vēl ir virkne aspektu, kā atbalsts medijiem un pašu mediju kvalitātes latiņa, atpazīstot viltus informāciju, nevalstisko organizāciju darbs, dekonstruējot informatīvās vides saduļķošanas gaitu un nekorektas kampaņas tīmeklī ar saviem monitoringa instrumentiem, u.c. faktori.

Taču šajā rakstā secinājumi divi.

- Piedodiet par vārdu spēli - valsts patiesībai ir jābūt patiesai! Jebkuri meli un blefs, piesegšanās bez pierādījumiem ir tas pats propagandas grāvis. Atpazīt un sodīt par propagandu savējos (piemēram, izbalsojot vēlēšanās) ir tikpat svarīgi kā svešos. Godīguma princips.

- Sargā pats sevi, un digitālā vide tevi sargās! Enter!