«Esmu sapratis, ka viens no mērķiem, piedaloties praidā, ir ne vien līdztiesīgāka un taisnīgāka, iekļaujošāka sabiedrība, bet arī godīgums – sabiedrība, kas neizliekas, neliekuļo un neslēpj to problemātiku un jautājumus, kas reāli eksistē,» saka kultūras portāla Satori.lv galvenais redaktors, filozofs Ilmārs Šlāpins. Viņš jau otro reizi aicina praidā doties arī heteroseksuālus cilvēkus, kas atbalsta lezbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) tiesības.

2015. gadā Rīgā notiekošo Eiropraidu atbalstīja divas kultūras organizācijas – Satori un Dirty Deal Teatro –, bet šogad ar akciju «Kultūra dodas praidā» LGBT kopienai atbalstu pauž jau 22 organizācijas un vesela virkne kultūras cilvēku. Portāls TVNET Šlāpinu aicināja uz interviju, lai noskaidrotu viņa viedokli, kāpēc praids ir nepieciešams un kāpēc tajā piedalās arī heteroseksuāli cilvēki.

Kādi ir jūsu mērķi, piedaloties Baltijas praidā?

Mēs ar Satori šo akciju sākām jau 2015. gadā, kad Rīgā notika Eiropraids. Tā bija dabiska reakcija – ir jāiet gājienā, jāatbalsta un jāaicina arī citi to darīt. Tolaik noteiktā sabiedrības daļā bija jūtami stereotipi par praidu, ka tas ir kaut kāds «viņu» pasākums, kas attiecas tikai uz homoseksuāliem cilvēkiem. Bieži izplatīts bija triviālais arguments – «lai taču viņi dara ko grib, bet lai nelien uz ielas un neizrādās citiem». Bija skaidrs, ka šāds nodalījums ir ne vien nepareizs, bet traucējošs visai sabiedrībai. Šķita, ka praidam jākļūst par pilsonisku iniciatīvu, publisku akciju, kurā piedalās ikviens, kurš atbalsta šīs idejas, problēmu aktualizēšanu un patiesībā – iekļaujošākas, taisnīgākas un godīgākas sabiedrības veidošanos.

29 Foto
Pretpraida pasākums

Pirms trīs gadiem atsaucība bija diezgan liela, kopumā praidā piedalījās ap 5000 cilvēku. No vienas puses, tas bija tāds solidaritātes žests – pateikt, ka LGBT problēmas nav tikai viņu problēmas, bet mūsu visu kopīgās problēmas. No otras puses, tas bija veids, kā mācīt sabiedrībai apzināties savu pilsonisko spēku, to, ka piedalīties akcijās un piketos ir normāla un svarīga pilsoniska rīcība. Tas nav domāts tikai trakajiem vai apspiestajiem.

Pateicoties tam, ka praidā piedalījās arī heteroseksuāli cilvēki, iespēja doties gājienā un atbalstīt šīs idejas bija arī daudziem homoseksuāliem cilvēkiem, kas nevēlas atklāt savu orientāciju.

Tā viņi labā nozīmē varēja izmantot heteroseksuālo dalībnieku «piesegu».

Tagad ir pagājuši trīs gadi, praida kustība ir augusi un daudz sasniegusi, bet politiski nav tik daudz uzlabojumu, tieši otrādi – šajā laikā ir bijuši vairāki piemēri tam, ka notiek kāpšanās atpakaļ, publiskajā diskursā cenšas atgriezt homofobu retoriku. Biedējot tautu ar geju laulību legalizēšanu un dzimumu maiņām, tiek noraidīts kopdzīves likums, kas skar ne tikai gejus, bet jebkuru Latvijas iedzīvotāju, kas vēlētos noslēgt partnerattiecības. Tāpat ar šādiem argumentiem tiek noraidīta Stambulas konvencija, kas aizsargā sievietes pret vardarbību. Tādā veidā, it kā cīnoties pret geju laulībām, tiek nodarīts kaitējums visām sievietēm – arī heteroseksuālām, kas ir laulībā ar vardarbīgu vīru. Tādu piemēru ir daudz – arī tikumības grozījumi, mēģinājumi izslēgt no mācību programmām seksuālo izglītošanu nodara ļaunumu bērniem.

Praidu es uztveru kā instrumentu, kā runāt par to un mazināt homofobo retoriku Latvijā, jo

noklusējot, salienot atpakaļ «skapjos» un guļamistabās, nekas netiek risināts.

Arguments, ka praids tikai uzkurina pretreakciju, ir aplams, jo sabiedrības attieksme mainās, publiski un atklāti runājot par problēmām. Pat tā sabiedrības daļa, kam ir vienalga un kas apgalvo, ka neinteresējas par LGBT jautājumiem, sadzirdot šo diskusiju, ievēro naidpilnos komentārus, kas ir nepieņemami civilizētā sabiedrībā, un nostājas pret naidu. Arī tā var mainīties sabiedrības attieksme.

Naidpilni argumenti ir pašierosinoši – jo biežāk tie tiek izmantoti, jo leģitīmāki tie kļūst. Un otrādi. Lielākajā daļā Rietumu valstu šāda retorika ir nepieņemama – piemēram, ja kādā Rietumvalstī politiķis būtu atļāvies tādus izteikumus kā dažs labs Nacionālās apvienības deputāts vai parlamentārais sekretārs, viņš būtu jau sen zaudējis savu politisko karjeru. Pie mums uz to skatās pieņemoši: «Nu, jā, tāds ir viņa viedoklis, taču pie mums ir viedokļa brīvība…» Bet ir jāsaprot, ka

naids un neiecietība nav uzskats vai viedoklis, tā ir vienkārši neadekvāta un nepiedienīga uzvedība,

kuru mēs varam mainīt tad, ja runājam par to atklāti un uz ielas, nevis virtuvēs un guļamistabās.

Vai, gatavojoties šā gada Baltijas praidam, ir jūtams, ka Latvijā šis vēlēšanu gads?

Es šobrīd neredzu šīs tēmas izmantošanu kādā politiskajā kampaņā – ne no vienas, ne otras puses. Dažas partijas tā klusām LGBT tiesības ir iekļāvušas savu liberālo vērtību sarakstā, bet tādā tīrā veidā LGBT jautājuma ekspluatēšana politiskajā vidē šobrīd nav novērojama – no vienas puses diemžēl, no otras puses par laimi.

Sarunās ar politiķiem ir dzirdēts viedoklis, ka Latvijas sabiedrībā dominē konservatīvi uzskati, tāpēc cilvēkus labāk netracināt un nekustināt, bet izdabāt viņiem. Manuprāt, tā nav. Politiķiem būtu jāapzinās, ka viņu rīcībai un vārdiem ir liels spēks. Ja politiķis publiski var atļauties lietot homofobu retoriku, tad tas pārliecina sabiedrības lielāko daļu, ka tā drīkst. Un otrādi. Es nedomāju, ka Latvijas sabiedrība ir tik ļoti populistiski orientēta, bet diskusijas līmeni un atmosfēru politiķi diktē ļoti lielā mērā. Un, ja viņi to izmanto ļaunprātīgi, tad par to viņiem ir jādod pa pirkstiem.

Runājot ar Latvijas politiķiem un amatpersonām, kas izvēlas LGBT problēmas neizcelt un par tām nerunāt, man bieži gribas jautāt: «Vai nākamreiz, kad brauksiet uz kādu Eiropas samitu vai konferenci, saviem Rietumu kolēģiem ar lepnumu teiksiet, ka iestājaties par konservatīvām vērtībām un uzskatāt, ka geju laulības Latvijā nav pieļaujamas? Vai tur tomēr izliksieties demokrātiski un liberāli, lai iekļautos Rietumu atmosfērā?»

Rietumvalstīs praids vairāk ir kā svinēšana, ballīte, šovs, tikmēr Latvijā tā ir cīņa par tiesībām, demonstrācija.

Pasaulē praidi sākās kā izmisuma pilns protesta gājiens. Amerikā tas bija solis, ko spēra cilvēki, kas bija jau novesti līdz tādai situācijai, kādā vairs nav iespējams dzīvot. Viņi protestēja pret vardarbību, naidu, diskrimināciju.

LGBT cilvēki ilgu laiku bija neredzami un slēpās, lai arī par homoseksualitāti vairs nedraudēja cietumsods vai kādas represijas, vienalga viņi bija izstumti no sabiedrības redzamās daļas. Tāpēc, izejot ielās, izveidojot lielu cilvēku masu, gan visai sabiedrībai, gan pašiem sev viņi parādīja, ka «mūsu ir daudz, mūsos ir spēks, mūs nevar ignorēt un ar mums nerēķināties». Tas mainīja gan sabiedrības, gan pašas kopienas attieksmi. Kad sāpīgākā daļa problēmu bija atrisinātas, praidu jau varēja rīkot kā tādu svinēšanas pasākumu, atceroties grūtos cīņu laikus.

Šobrīd lielā daļā Eiropas galvaspilsētu praidi ir parādes un svinības, līksmošana par to, ka dzīve ir kļuvusi labāka un cilvēki kļuvuši brīvāki. Savukārt Latvijā praids joprojām ir cīņas un pārmaiņu instruments. Tas nav tikai gājiens, bet arī visdažādākie pasākumi – semināri, konferences, filmas, diskusijas, stand-up šovi. Tajos tiek analizēts ļoti plašs jautājumu loks – no vārda brīvības līdz biznesam. Agrākajos gados šādi pasākumi notika diezgan slēgtā lokā kādos klubos vai konferenču zāles, bet

tagad praids aizvien vairāk kļūst par visas sabiedrības notikumu, nevis kādas šauras interešu grupas veidotu pasākumu.

Tas ir kļuvis par ļoti spēcīgu instrumentu, kas lielā mērā maina Latvijas sabiedrību un tās attieksmi.

47 Foto
«Europride 2015» gājiens Rīgā

Mūsu problēma ir sašķeltība. Pastarpināti to vairo arī Latvijas iedzīvotāju iedalījums «latviešos un krievos». Šī sašķeltība, neuzticēšanās, neiekļaušana ir lielā mērā saistīta ar to pašu domāšanas sistēmu, kas izraisa dzimumu diskrimināciju, vardarbību, arī kriminālnoziedzīgu rīcību. Tā ir arī sociāli izraisīta reakcija, tas nav tikai viens maniakāli noskaņots indivīds. Cilvēku domāšanu ļoti ietekmē uzskatu sistēma, kurā vieni ir pareizāki un otri ne, kurā vieniem pienākas vairāk un citiem mazāk.

Es uzskatu, ka homofobā sabiedrībā arī man kā heteroseksuālam vīrietim ir nedrošāk staigāt vakaros pa tumšām ielām, jo LGBT nīšana ir tā pati vardarbība, kas liek pienākt klāt nepazīstamam cilvēkam un iesist pa seju – vienkārši tāpat, prieka pēc.

Svarīgs faktors ir emigrācija – daudzi ir aizbraukuši tieši tāpēc, ka nespēj Latvijā justies pietiekami brīvi, gaidīti un saprasti. Šo brīvību un sapratni viņi atrod Rietumeiropā. Arī LGBT kopienā daudzi šā iemesla dēļ ir pametuši Latviju un nedomā tik drīz atgriezties.

Tas varētu būt tāds kā lakmusa papīrītis – tad, kad šie cilvēki sāks atgriezties, mēs zināsim, ka kaut kas ir mainījies un uzlabojies. Otra pazīme tam būs, kad redzēsim, ka politiķi vairs nevar atļauties publiski paust homofobus viedokļus. Tad zināsim, ka situācija mainās uz labo pusi.

Jūsuprāt, attieksmes maiņas pamatā ir politiski lēmumi, kam seko sabiedrības viedokļa maiņa, vai otrādi?

Pieredze rāda, ka izlēmīgiem politiķiem, izmantojot īsto brīdi un situāciju, ir izdevies panākt nopietnas izmaiņas, pirmkārt, likumdošanā un, otrkārt, sabiedrībā. Arī, piemēram, Igaunijā, kur šis kopdzīves likums ir pieņemts un šobrīd tiek ieviests, neviens nejautāja, vai Igaunijas sabiedrība ir gatava un vai ir pieprasījums no vēlētāja par šo likumu, vienkārši bija politiķi, kas argumentēja un uzskatīja, ka tādu soli spert ir nepieciešams. Un sabiedrība to pieņēma, nesekoja vardarbīgi protesti un šie politiķi nav zaudējuši savu politisko karjeru.

Arguments par sabiedrības noskaņojumu visbiežāk ir tas, ar ko aizbildinās neizlēmīgi, neapzinīgi vai vienkārši neadekvāti politiķi.

Kļūdās tie, kas saka, ka Latvijas sabiedrība līdz tam vēl nav izaugusi, ka mums vēl jāpagaida un tikai pēc gadiem divdesmit varēs runāt par kopdzīves likuma pieņemšanu. Citu valstu pieredze rāda, ka pārmaiņas var panākt ļoti strauji – gan politiski, gan sabiedrībā.

Piemēram, Eiropā viena no atvērtākajām un attīstītākajām valstīm LGBT tiesību jomā ir Malta. Tur šīs pārmaiņas ir panāktas visai strauji, turklāt diezgan konservatīvā, noslēgtā un katoliciskā sabiedrībā.

Latvijas sabiedrība nav ne tik konservatīva, ne reliģioza vai puritāniska, lai mums būtu kādas īpašas problēmas uzlabot attieksmi pret LGBT kopienu.

Pastāv uzskats, ka cilvēku pretestību rada tas, ka praids ir aizgūts no Rietumiem un neiederas latviešu slinkajā demonstrāciju kultūrā.

Es nepiekrītu tam, ka praids ir kaut kas mums svešs, ievazāts un nepieņemams. Tas ir mūsu gājiens, mēs tajā piedalāmies, mums tas ir vajadzīgs. Tas nav mēģinājums kaut ko atdarināt vai izlikties par kaut ko, kas mēs neesam. Kad mums šis gājiens vairs nebūs vajadzīgs, mēs tajā vairs neiesim.

Vai ir tā, ka ne visi geji un lezbietes atbalsta praidu?

Protams, ne visiem patīk doties publiskos gājienos. Man arī nepatīk, man ir sevi psiholoģiski jāpiespiež, lai tur dotos arī šogad.

Jā, ir redzēts, ka komentāros tiek izmantots arguments: «Es pazīstu vairākus gejus, kas negrib doties praidā un uzskata to par nevajadzīgu un kaitīgu.» Tas ir apmēram tādā pašā līmenī kā teikt: «Es zinu sievieti, kuru vīrs sit, bet viņa ir laimīga un nevēlas neko mainīt.» Turklāt arī no loģikas viedokļa atsaukšanās uz kaut kādiem diviem gadījumiem neko nepierāda.

Šādu argumentāciju izmanto tie, kas mēģina sašķelt oponentus, piemēram, LGBT kopienu.

20. gadsimtā seksuālā orientācija kā cilvēka identitāte bija būtiska izšķiršanās – vai publiski paziņot, kāds tu esi un kas tu esi, vai tomēr saglabāt to kā noslēpumu. Katrs LGBT cilvēks to ir pieņēmis dažādi, vienotas receptes tur nav. Drīzumā arī globālās sabiedrības attieksme šajā jautājumā varētu mainīties –

tajā brīdī, kad sabiedrībā vairs nebūs diskriminācijas vai naidpilnas attieksmes, tad arī vairs nebūs svarīgi savu identitāti uzsvērt un publiski teikt, vai tu esi gejs vai heteroseksuālis.

Tas vienkārši vairs nebūs svarīgi. Šobrīd Latvijā daudziem cilvēkiem tas aizvien ir būtiski – pieņemt, apzināties, saprast sevi un runāt par to.

Mūs biedē ar dzimtes izšķīšanu un 72 dzimumiem, no kuriem katrs varēs izvēlēties savu. Bet tie ir pārspīlēti secinājumi. Cilvēkam vienkārši jābūt pieņemtam tādam, kāds viņš ir. Un tas, kāds viņš ir, nav iecirsts akmenī, tu sevi vari mainīt – gan psiholoģiski, gan fiziski. Un ja tas padara cilvēku brīvāku un laimīgāku, tad ir muļķīgi no tā baidīties.

Tāpat kā šodien ir muļķīgi runāt par to, vai cilvēks ir baltādainais vai krāsainais, pienāks brīdis, kad būs nepieklājīgi runāt par cilvēkiem kā noteiktas seksuālās identitātes nesējiem.

104 Foto
Praida gājieni pasaulē