Par būtisko un būtiskāko, izvēlēm un domāšanas veidu jaunā TVNET video interviju raidījuma «Daugulis preparē» pirmajā izlaidumā - Renārs Kaupers, kā vienmēr, atsaucīgs. Dialogu par dzīvi un vērtībām ar mūziķi risina raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis.

Lai izprastu, kādus titrus piešķirt, - kas tu esi?

Tiešām šī ir iesildīšanās? (Nopūšas.) Es - tāda mierīga maiga vēsmiņa. Mazs tāds, es domāju - dzīvespriecīgs, lidojošs kukainītis, kas virzās augšup un ik pa brīdim citiem kukainīšiem saka: «Kukainīt, re, kā saule spīd! Iemācies sauli, kukainīt!»

Visiem kukainīšiem ir savs pūznītis…

Jā, kukainītis bez pūznīša nekādi nevar.

Kāds ir tava pūznīša dzīves ritums? Tavs kalendārs?

Tas ir salīdzinoši mierīgs. Ir kādi posmi, kad aktīvs laiks, kad parasti sakrīt daudzas lietas vienkopus, bet kopumā tas plūdums ir harmonisks.

Noskaties video interviju un uzzināsi arī par iespēju saņemt dāvaniņu no Renāra Kaupera:

Skatīties video
Renārs Kaupers - labestīga cilvēka skumju izjūta jeb ko nozīmē darīt pareizo lietu

Cik tālu tu zini savu dzīvi?

Es zinu savu dzīvi līdz 23. oktobrim. Tomēr nē - 29. decembrim. «Prāta Vētrai» tad ir Adelaidā koncerts, un tad mēs plānojam vienu tādu kukainīšu pūžņa izlidojumu uz Austrālijas pusi. Jā, faktiski tie notikumi, koncerts, pasākums - ir tāds atskaites punkts.

Visā tajā kņadā, kas notiek…

Tā, mēs ļoti labi uzsākām, jā?

..kas ir šobrīd tā doma, ko tu virpini!

Kukainīts Kaupers ir, tā teikt, priecīgi atvieglots - daudz kas ir noslēdzies, pabeidzies, «Prāta Vētras» jaunais albums ir izdots, un vairākās valodās. Tas ir bijis tāds saspringtāks laiks. Un fonda «Viegli» aktivitātes, bet…

Redz kā es aizrunājos. Tu man jautāji par šobrīdi - šo ļoti svarīgo brīdi - šeit un tagad! Pēdējā laikā, kopš man uzrakstīji īsziņu, ka vajadzētu ierasties uz raidījumu, kur runā par vērtībām, es ļoti daudz par to domāju.

Un kas tad ir tā vērtība - jo kurš žurnāls mūsdienās nerunā par vērtībām?

Nu, aicināsim studijā trešo viesi! Gatavojoties raidījumam, ieskatoties skapī, piemeklējot unikālo tērpu, kādā nākšu uz raidījumu, es ieraudzīju šo te mazo lapsēnu. (Izvelk mazu rotaļu lapsu.) Franču valodā lapsa ir renard - lūk, un šī ir tāda jauka dāvana no holandiešu mākslinieces. Viņam ir rokā pudelīte ar uzrakstu TIME - laiks. Un es domāju - vai tik tā nav no mūsu lielākajām vērtībām, kas mums ir dota. Turklāt nevienam neapzinoties, cik tieši un cik daudz laika mums ir dots. Līdz ar to tas katrs brīdis ir ārkārtīgi svarīgs.

Kur ir vērts ieguldīt savu laiku?

Zini, interesanta lieta ir - daudz domājot par vērtībām - kādā brīdī aizdomājos, šķiet, bija tāda grāmata, kur kāda medmāsa, kas kopa cilvēkus mūža nogalē, pieraksta šo cilvēku sarunas. Un tad šie cilvēki stāsta par to, kas, viņuprāt, nav izdarīts, nav piepildīts. Viņi par maz ir teikuši, ka mīl otru cilvēku. Par maz ir apķēruši savus mīļos, tuvos. Par maz ir darījuši, ko viņiem ir tiešām gribējies darīt. Lūk, man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgs atskaites punkts -

vai beigās atskatoties mēs varēsim teikt: cik man bija jauka, piepildīta dzīve!

Protams, ja mums būs tāda iespēja, jo aiziešanas brīži mums arī ir dažādi.

Man ļoti patīk arī viens no Stīva Džobsa punktiem, ko viņš stāsta kādas universitātes lekcijā, - ka viņš katru dienu paskatās spogulī un uzdod jautājumu: Stīv, vai tu esi apmierināts ar sevi, vai tu esi apmierināts ar to, ko dari? Vai viss notiek labi? Un pārsvarā viņš atbild: jā - man liekas, ka viss ir labi, ka es nodarbojos ar lietu, kas man patīk. Man liekas, ka es esmu radošs, lietas notiek, tās attīstās.

Jā, man tas šķiet svarīgs moments, paturēt galvā to lielo atskaites punktu - kaut kur tur, cerams, sirmās vecumdienās; bet katru dienu, kas varbūt ir ideālistiski, tomēr piedomāt - vai esmu apmierināts, vai ir labi, ko es varētu darīt labāk?

Tu pats atvēri šo tēmu par nāvi, kas ir klātesoša, lai saprastu tagadnes mirkli. Tu esi gatavs? Mentāli? Jautāju, jo var redzēt, ka ir domāts par to.

Ir viena lieta, Mārtiņ, par to domāt, bet kad tas ir klāt - tas noteikti ir tik bailīgi. Tik bailīgi, ka tu nesaproti, kas tagad būs, kad tu spersi to soli, un diezin vai gribot. Kas būs tur? Skaidrs, ka daudz par to lasīts. Vai tur būs tas tunelis ar gaismu galā? Vai tur būs septiņi loki? Kas tur būs, kā tur būs? Vai nokļūsi kādā matriksā? Vai tevi kāds sagaidīs? Nezinu, es visticamāk…

Kā tu domā, kas tur būs?

Nezinu. Es domāju, nopietni šos jautājumus var izrunāt ar cilvēkiem, kas ir pieredzējuši kaut ko vairāk. Man ir bijusi iespēja runāt ar cilvēku, salīdzinoši nesen, kas ir divas reizes bijis ārpus ķermeņa - tādā, gribēju teikt, «transstarptautiski atlantiski transcendentālā»…

Pārsēšanās punktā.

…pārsēšanās stacijā - kaut kur tur, kur viņam ir bijuši palīgi, kas viņam pastāsta par to, kas notiek šeit un kas notiek kopumā. Un cik liela daļa no tā esam mēs, kukainīši savā pūznītī. Ļoti interesanti bija lasīt, ko viņš bija uzrakstījis, jo viņš padalījās ar draugiem ar tādu kā referāta veida atskaiti. Bet ir lasītas arī citas lietas. Es nezinu.

Dzīvosim redzēsim…

Dzīvosim redzēsim. Soli pa solim. Stundu pa stundai.

Mēs dzīvojam Instagram laikmetā, kur pārsvarā ir jābūt priekam…

Svarīgs mirklis...

Svarīgs mirklis, bet cilvēks mēdz būt arī pilnasinīgāks - iziesim cauri tādam nelielam emociju sarakstam - un, ja vari, padalies, kad tu pēdējo reizi esi piedzīvojis šīs izjūtas.

Bailes.

Mazlietiņ tikko, kad uzdevi jautājumu par nāvi. Bailes… Iesim tālāk.

Prieks.

Arī tikko satiekot uz ielas senu paziņu - es ar riteni, viņa kājām. Sākām ar veco labo joku: kā iet? Es: ar riteni. Viņa: ar kājām! Jauki. Prieks!

Riebums.

Ē, nav tik bieži. Ir kaut kāds aizkaitinājums. Bet es mēģinu tikt tam pāri. Bet riebums, nē, nav tik izteikts.

Bet pēdējo reizi? Kāda situācija?

Iespējams, kāda filma, varbūt kāda teātra izrāde? Interesanti, ka es pieķēros mākslai uzreiz. Jo reizēm ir lietas, kas spēj mani uzrunāt visvairāk, spēj arī nokaitināt visvairāk. Piemēram, kāds konkrēts aktieris, ja nevaru pārdzīvot, kā viņš spēlē. Tad es varu lietot šo vārdu.

Kas ir jādara aktierim, lai nevarētu pārdzīvot, kā viņš spēlē?

Nu, dikti jācenšas, dikti jāspēlē sava loma.

Dusmas.

Tas ir bieži.

Pieņemsim, vakar, redzot, ka istaba nav savākta. Nelielas dusmiņas.

Ko mēs ātri sadalām fragmentos un saprotam - bet par ko dusmoties? Ja tev galīgi nepatīk, tu vari iet un savākt.

Pārsteigums.

Teātra izrāde, atkal teātra izrāde. Jauna, manuprāt, ļoti laba. «Balta vārna melnā krāsā». Un tur ir epizode, kurā viens no galvenajiem varoņiem ienāk istabā, viņš ir kapucē. Un viņš ņem to kapuci nost, un es biju… pārsteigts.

Skumjas.

To man ir daudz. To man ir daudz. Tajās es būtu ar mieru dalīties. Kaut kā tās man nāk līdzi.

Skumjas. Viņas uznāk bieži.

Par ko?

Grūti pateikt. Reizēm, es domāju, tādas krokodila asaras - pašam sevis žēl. Es domāju, ka tas ir cieši saistīts ar vientulību. Jo esmu vienīgais bērns ģimenē, un kaut kā šī vientulība… reizēm tās ir par daudz. Kaut gan bez viņas es nevaru. With or without you.

Nicinājums.

(Nopūšas.) Arī nav daudz… Nē, nu ir kaut kāda rīcība. Vīrietis sit sievieti. Vīrietis sit bērnu. Faktiski tev rodas nicināšana pret viņu un viņa rīcību. Bet… (domā ilgi). Nu nav vienkārši ar šīm lietām. Beigu beigās tas viss ir kaut kādā kontekstā. Tas no kaut kurienes ir izaudzis, bet tā ir rīcība, ko tu nekā nevari atbalstīt. Pie šī arī liksim punktu…

Kauns.

Kauns. Tā ir daudz.

Aktuālākais kauns.

Un tā - vakar pie zobārsta es biju aizgājis šortos. Un bija nedaudz kauns. Likās, vai nevarēju uzvilkt garas bikses, zolīdi ierasties?

Zobārsts deva mājienu?

Nebūt ne, bet es, skatoties uz saviem plikajiem stilbiem, domāju - zolīds cilvēks iet uz zolīdu iestādi, zobārstei arī ļoti jauks kopējais kostīms. Nu, tāds maziņais kauniņš. Mazkauniņš.

Interese (kā angļi saka - excitement).

Daudz dažādu lietu. «Arcade Fire» koncerts tuvojas Rīgā. «Prāta Vētras» tūre tuvojas. Ko būs nofilmējuši Kaspars Roga ar PapaChi, lai rādītu uz ekrāna. Vienos «eksaitmentos».

Vainas izjūta.

Tās ir arī daudz. Un reizēm visvienkāršākajās situācijās. Piemēram, rakstot īsziņu. Tu raksti īsziņu un… Tu, kad raksti īsziņu, uzraksti vienā laidā uzreiz?

Skatoties kam - tavējo es rakstīju 30 minūtes.

Gandrīz tikpat ilgi, cik es tev atbildēju. Un tad tu kaut ko aizsūti un domā - varbūt nevajadzēja to. Un ko viņš tagad padomās? Jā, es varu pērties par tādiem sīkumiņiem arī.

Cik spēcīgs tevī ir tas kodols - ko viņš, viņa, viņi padomās?

Liels. Jā, jā, tas manī ir. Domāju, ka tas arī nāk no bērnības.

No tā, ka esmu viens un ka man ļoti svarīgi ir draudzēties ar cilvēkiem, kontaktēties ar cilvēkiem.

Sākot ar bērnudārzu, ar smilšu kasti. Es esmu viens, man nav bračka, čomiņš pie sāniem, un ir jāsāk tā komunikācija.

Kā jūties tajā brīdī, kad draudzējies, pēc visiem saviem standartiem, labu atvērtu sirdi, un cilvēki no malas saka - nav forša tāda draudzība? Piemēram, Urganta šovs. 2017.gada nogale. Un tad cilvēki skatās un saka: aiz zai zai - Krievija! Kā tu jūties tajā brīdī?

To esmu pārdzīvojis. Es pieļauju, ka tas posms, kad izjutām vislielāko negatīvo enerģiju reāli pret sevi vērstu, - tas bija 2015.gads. Mēs bijām nospēlējuši Našestvije festivālā, un kaut kā tas tika pacelts neviennozīmīgā gaismā. Es ļoti pārdzīvoju to brīdi. Ļoti daudz domāju tajā laikā - vienkārši cēlos nakts vidū un mēģināju, un liku kopā, un salīdzināju.

Mēģināju saprast, kas būtu, ja mēs nebrauktu spēlēt uz Krieviju. Kas tad būtu?

Kas būtu labāk? Bet kā tu vari nodalīt cilvēku? Kā tu vari nodalīt klausītāju?

Beigu beigās, ja to reducējam uz kādu lielu Latvijas koncertu, ja paņemam publiku, kas ir koncertā, un vienkārši sadalām - latvieši šeit, krievi šeit, poļi, lietuvieši, angļi… Pēc tam pēc politiskās pārliecības - konservatīvie tur, liberālie - pa labi; reliģiskā pārliecība - musulmaņi šeit, kristieši, budisti - citos virzienos.

Saproti, nu bet tā nevar dalīt! Tas galīgi nav par to! Tieši otrādi! Tas ir par to, ka mēs spēlējam un visi šie cilvēki, kaut kādu iemeslu vadīti, ir atnākuši. Viņiem patīk šīs grupas dziesmas. Viņi klausās. Viņi dzied līdzi. Un mums gribas ticēt, ka tajā brīdī piedzīvojam tādu foršu kopā būšanas brīdi.

Kā ar to iekšējo velniņu? Tā taču ir platforma, visi šie cilvēki... ir bijusi sajūta nodot vēstījumu?

Jā, man ir jautājuši par to, bet man liekas, labāka vēstījuma par dziesmu muzikantam nav.

Man ļoti patika, kā pabeidzām pagājušās tūres koncertu, kas beidzās ar vārdiem:

Un re, uz galda smaržo māla krūzē tēja,

Ir mirkļi, ko gribas satvert, un mirkļi, ko palaist vējā.

Lai vienmēr rītos saule un lai nekad nav kari.

Suns sargā kaulu,

Cilvēks gaida pavasari.

Miera vēstnesis, savā izpratnē?

Miera, mīlestības, harmonijas, sapratnes. Tikko taču feisbukā bija tas eksperiments, kur tiek atskaņots vārds un katrs dzird savu. Un iedomājies, mēs te sēžam un draudzīgi runājam, un dzirdam pilnīgi dažādās frekvencēs. Vienu lietu. Vienu vārdu. Tad iedomājies, cik dažādi mēs spējam raudzīties uz jebko, kas notiek šajā pasaulē.

Un, ja mēs neiemācāmies paspert soli un pieņemt, ka var būt arī tā…

Kā ir, tevi kaitina jautājums par Krieviju, jo tev atbilde šķiet pašsaprotama?

Teikšu godīgi, es ilgi no viņa baidījos, es ilgi no viņa izvairījos. Tajā pašā laikā saprotu, ka tā ir lieta, par ko ir jārunā, un, kad tas ir izrunāts, tas bubulis nav nemaz tik liels kā izskatās.

Šķiet, Ņižņijnovgorodas koncertā to izjutu gluži reāli. Mūziķim ir jāspēlē, jābrauc un jādalās ar savu mūziku. Esmu dalījies ar šo stāstu. Ukrainas notikumi, 2014.gads. Un Alvis Hermanis saka, ka vairs nebrauks uz Krieviju. Mēs sanākam kopā ar grupu un spriežam, ko darīsim un kā darīsim. Brauksim vai nebrauksim. Jo spert šo soli, tas nozīmē spert politisku soli, bet mēs esam sevi sludinājuši kā apolitisku grupu un patiešām cenšamies turēties pie šīs pārliecības.

Jo vai tad nevar atrast melnumus ASV un citām lielvalstīm… un vai mēs būsim soģi? Kam mēs būsim soģi? Vai ar to mēs sodīsim savus klausītājus, ka neaizbrauksim pie viņiem uz koncertu?

Mēs nolēmām braukt un aizbraucām. Tas bija brīnišķīgs koncerts, un es neskaitāmas reizes sajutu - cik labi, ka atbraucām! Un tad uz skatuves uznāca Ņižņijnovgorodas koris, kas latviski nodziedāja Mazo bilžu rāmīti. Tas bija pilnīgs pārliecības punkts.

Jā, mēs darām labu lietu! Pareizu lietu.

6 Foto
Mārtiņš Daugulis "Preparē" Renāru Kauperu