Hitlers ir atgriezies un eleganti iekļaujas mūsdienu Vācijas politiskajā teātrī! - šāda ir Timura Vermeša satīriskā romāna «Viņš ir atkal klāt!» virstēma. Grāmata pirms četriem gadiem iekaroja lielu popularitāti, iemiesojot lasītāja bailes no izmanīga politiķa, kurš visus novedīs pie bojājejas savu sekotāju stulbuma un pelnīt gribošu līdzskrējēju dēļ.

Literatūru literatūrai

Ir 2018.gads, Latvija, rudenī vēlēšanas.

Bez dārdošiem aplausiem, ar tehnoloģisko progresu rociņās sadevies, klusi klusi pa sētas durvīm pie mums ir ieradies Gebelss. Protams, ne jau miesā - par to uzreiz mēs uzzinātu ziņās un pat būtu interesanta katoļu baznīcas nostāja, ja kāds tik negants kotētos kā augšāmcēlies; nē - Gebelsa gars ir atgriezies! Persona, kas tik ļoti iemiesoja sevī propagandas ideju ar visām tās traģiskajām sekām, ir izšķīdusi digitālās vides un auditorijas sasniedzamības risinājumos. Atšķirībā no Vermeša grāmatas iedomu Hitlera, šis Digitālais Gebelss ir netverams, klātesošs kā nekad agrāk un uz Latvijas Saeimas vēlēšanām uzlocījis piedurknes agresīvi niansētam darbam.

Kaut arī sniegt garantijas politikas prognozēs ir kā derēt uz Eirovīzijas uzvarētāju, apņemos prognozēt - šis priekšvēlēšanu laiks nav un nebūs tāds kā jebkas agrāk pieredzēts, masīvas «jaunā stila» iedarbības dēļ uz informatīvo vidi un vēlētāju. Par to liecina vairāki it kā sākotnēji nesaistīti faktori stratēģiskās komunikācijas un politinženierijas lauciņā.

1. Sociālo tīklu platformu jauda, iespējas un lietojamība ir savā pievilcības augstākajā punktā un tieši vēlēšanu kampaņu vajadzībām. Protams, mūsu draugs Marks Zakerbergs taisnojas dažādu valstu valdībām, apsolās turēt rokas virs segas Latvijas KNAB priekšā, taču - tehnologiem «aprindās» un to klientiem politiķiem acīs deg spožas liesmiņas un ilkņa galā zaigo badīga siekalu lāsīte. Nav pat jāpārkāpj likums. Ir legāls datu lauks, kurā tu vari sasniegt savu topošo vēlētāju, bet par atsevišķu samaksu uzrunāt, ierunāt, pierunāt tā, kā agrāk to neļautu izdarīt pat vesela bukletu dalītāju armija. Bet ja runājam par melnajām kampaņām - par tām nav pat vērts runāt. Apsolītā zeme dažu klikšķu attālumā.

2. Latvija vairs nav pīļu dīķis, un spēles likmes ir augstas. Kādas galvaspilsētas mērs pieaicina aizjūras polittehnoloģijas smagsvaru, un sabiedrības uzmanība, ar analītisko žurnālistu palīdzību, pamatoti pievērsta leģionāra apmaksas jautājumiem. No šīs sadzīviskās ainiņas uzreiz ir skaidrs, ka kampaņas iedabā būs izmantot tos rīkus, kas ir citur atzīti par efektīviem un strādājošiem, - un politiskie spēlētāji ir gatavi par to maksāt, atzīt un izmantot. Stiprinās izpratne, ka ar ierašanos veco ļaužu namā, turot kliņģeri padusē, iespējams, šodien jau ir par maz, lai pārvarētu procentu barjeru. Tas, protams, nenozīmē, ka rozīnes ar dzelteno maizi tiks noņemtas no trases - nebūt ne. Tomēr līdzās ierastajām uzrunāšanas metodēm tiks iedarbinātas arī citas, neklātienes, ar augstu efektivitātes koeficientu, vismaz tiem, kas varēs to atļauties.

3. Visbeidzot, diemžēl nav pasargāta sabiedrības daļa, kas no interneta norobežojas. Gudrāki kļūst visi politiskajā mārketingā strādājošie. Segmentēšanas, psihografēšanas un citu smalko metožu lietojums, kuru saknē ir jautājums - «ko tu, vēlētāj, patiesībā vēlies, lai tev pasaka?» - izplūst tālu pāri interneta robežām, skarot gan drukāto presi, gan veco labo televīziju. Sejiņas kļūst glancētākas, teikumi iedarbīgāki, emocijas stiprākas, runas treneri pat tabureti var iemācīt izteikties īsos politiskos saukļos. Vēl jo vairāk, cilvēks nav vientuļa sala - un tiešā veidā neuzzināta informācija (patiesa vai nepatiesa) var tikt saņemta no līdzcilvēka jau ar krietni augstāku ticamību.

Šajā rakstā nav skarti vēl daudzi faktori - viltus ziņas, «rotaļu laukums» digitālajām metodēm sabiedrības šķelšanā no nedraudzīgu valstu puses, mērķtiecīgi vērstas pretvalstiskas kampaņas un citi faktori šajā jūtīgajā priekšvēlēšanu periodā.

Tomēr!

Nevajag baidīties un ļauties depresijai. Slacīt datoru ar Daugavas svēto ūdeni būtu pāragri. Apzinoties, ka Digitālais Gebelss ir šeit, jau esam par pakāpi drošākā situācijā, ja reizē ar apziņu nāk arī rīcība. Turklāt tāda, kas atgriež mūs realitātē. Realitātē, kas izbalansē virtualitāti. Vietā ir atziņas, kas iesakāmas tik daudz piesauktās kritiskās domāšanas kontekstā un radušas apstiprinājumu gan zinātniskajā literatūrā, gan praksē.

1. Vēlams lietot domāšanu kā darbību - ieguldīt vairāk laika kandidāta/ar viņu saistītā notikuma izpētē; ne tikai dzirdēt/redzēt saukli - bet arī aplūkot kandidāta vēsturi, padarītos darbus, vērtību skalu. Veikt analīzi, nevis ļauties emocijām - lai kādas tās arī būtu. Jo emocionālāks aicinājums, jo vairāk jāieliek vēsais prāts tā izteicēja izpētē. Emocijas ir vajadzīgas, nepārprotami. Kurš gan mīl pliku sausiņu? Tēja arī ir vajadzīga. Tomēr racionālajai daļai vēlams vismaz līdzsvarot emocionālo.

2. Izmantot tās iespējas, kur kandidāts ir redzams ārpus iepriekš sagatavotas komforta zonas. Intervijas, kurās Bojārs, Domburs, Zanders (alfabētiskā secībā; izvēle - tīrs gaumes jautājums) «tirpina» kandidātu, līdz viņa grims sāk plaisāt, sniedz daudz lielāku ieskatu par kandidātu nekā jebkurš sagatavotais īsais formāts mediju pasaulē.

3. Ja ir tāda iespēja, vēlams kandidātu ieraudzīt «dzīvajā». Paradokss, bet par digitālā gadsimta patiesības svētnīcu priekšvēlēšanu laikā var kļūt vecais labais kultūras nams, kur kandidāts atbraucis tikties ar sabiedrību (ar vai bez kliņģera, vienalga*). Tur var izbaudīt, Timotija Snaidera vārdiem, ķermenisku demokrātiju - uzdot smagus jautājumus, vērot reakciju, runas izpildījumu. Var sagatavot publisku kandidāta zināšanu pārbaudi, vispirms jau par paša kandidāta iepriekš teikto. Šāds vingrinājums, līdzās tā nopietni izzinošajai vērtībai, mēdz būt arī bezgala izklaidējošs - it īpaši, ja politiķa vietā gadās «politiķa izstrādājums». Vienlaikus vēlams būt uzmanīgiem ar tiem politiskās skatuves darbiniekiem, kuri nekad un nekur netiekas ar iedzīvotājiem.

Visas trīs minētās atziņas, protams, prasa papildu laiku, enerģiju un, galu galā, vēlmi. Līdzīgi kā veselīgs dzīvesveids. Var ēst tikai eļļā ceptus frī kartupeļus mūža garumā - tomēr kusla un slimīga miesa ir personīgās labsajūtas jautājums. Ar politiku ir līdzīgi - slikta pašsajūta, ja pie varas nāk speķa pīrādziņš ar nezināmas izcelsmes gaļas pildījumu un apdegušiem galiem. It īpaši, ja domāji, ka ievēlēsi sklandrausi vai kruasānu.

Protams, paustais Digitālā Gebelsa faktors attiecas uz manipulāciju un negodīgu nodomu vadītajiem. Ir virkne taisnprātīgu, apņēmīgu un patiesu politisko kandidātu un kustību, kas izmanto sociālos tīklus, lai fokusētu sabiedrības uzmanību būtiskajam. Raksta morāle nav nihilisms - atteikšanās no informācijas patēriņa digitālajās platformās vai laist garām iespēju izmantot tehnoloģijas labākai sarunai starp sabiedrību un politiķiem. Raksta morāle ir vecais labais atgādinājums: allaž uzturēt veselīgu skepsi pret visu, bet šajā sezonā - it īpaši mirdzošos personīgajos ekrānos redzamo. Un zem virtuālā meklēt reālo.

Zemsvītras piezīmes

* Vispār nav iesakāms ņemt pārtiku no cilvēkiem, kuriem ir intereses gūt no jums labumu. «Iebarošana» nav tikai tautas teiciens, bet viens no spēcīgākajiem manipulatīvajiem ietekmes līdzekļiem.

Protams, ja jūs to apzināties, šī manipulācija nav iedarbīga! Labu apetīti!