Uz romiem mēdz skatīties gan kā uz eksotiskas kultūras nesējiem, gan kā zagļiem un manipulētājiem. «Cilvēki neinteresējas par mums un baidās no tā, ko nepazīst,» uzskata Starptautiskās Romu apvienības prezidents Normunds Rudēvičs. Sarunā ar portālu TVNET viņš iepazīstina ar Latvijas romu dzīvi, romu gudrību un sāpīgiem vēstures notikumiem.

Rudēvičs stāsta, ka romi visā pasaulē integrējas valstīs, kurās dzīvo, bet tajā pašā laikā saglabā savu iekšējo būtību. Latvijas romi, pēc viņa teiktā, visvairāk atšķiras no šīs tautības pārstāvjiem citās valstīs: «Mūsu dziesmas, dialekts, kādā runājam, atšķiras no visiem pārējiem romiem. Mums ar latviešiem ir vienas tradīcijas, vieni svētki. Pat ticība - gandrīz visi romi ir luterāņi.»

Tajā pašā laikā romi nepazaudē saikni dažādu valstu starpā - ir pašiem savs parlaments, prezidents un pat romu tiesa. Rudēvičs stāsta, ka romiem ir kopīgs iekšējais likums jeb romanipen. «Tā ir iekšējā konstitūcija, kura nav mainījusies divus tūkstošus gadu, jo mēs neesam izveidojuši valsti. Agrāk taču puse Eiropas bija tukša. Desmit tabori varēja saiet kopā, mazliet pacīnīties, uzlikt savu karogu, un būtu sava valsts. Bet mums tas nebija vajadzīgs, bija citas vērtības,» skaidro Rudēvičs.

Viņš uzsver, ka romi vienmēr ir bijuši labās vēsts nesēji: «Laikā, kad nebija interneta un mediju, bija romi, kas staigāja no vienas vietas uz otru, nesdami informāciju par to, kā kurā vietā apstrādā metālu, kādi jauni muzikālie stili izveidoti, kādas modes...» Tāpat romu sievietes pildījušas psihologa lomu, jo labi sapratušas, kā risināt cilvēku attiecību problēmas. «Pēdējos gadu desmitos visi skrien pie psihologiem. Bet tad, kad tādu nebija, šo misiju nesa romu sievietes.

Un nevajag viņām neko daudz - nekādas kārtis, nekādas zvaigznes.

Viņai vienkārši jāiedziļinās tavā problēmā un no sava viedokļa jāpasaka, ko viņa darītu tavā vietā, bet ar savu sapratni,» uzsver Rudēvičs.

Starptautiskās Romu apvienības prezidents Normunds Rudēvičs
FOTO: privātais arhīvs

Tas, ka romi neizveidoja savu valsti, pēc kopienas līdera domām, palīdzēja saglabāt šo iekšējo gudrību un likumus. «Bija interesanti. Pēc padomju sabiedrības sabrukuma, kad cilvēki nebija viens otru redzējuši 50 gadus, tie sagāja kopā un nekas nebija mainījies - vieni un tie paši izteicieni, dzīvesveids neatkarīgi no tā, vai tas ir roms no Ukrainas, Zviedrijas vai Amerikas. Ko darīja citas tautības, kam bija savas valstis? Viņi pieņēma un apstiprināja savus likumus, pēc tam, lai uzlabotu savu dzīvesveidu, savu likumdošanu papildināja, laboja un koriģēja to. Bet

katra cilvēka likums ir egoistisks – tas tiek veidots, lai labāka dzīve būtu pašam, draugam, savai pilsētai, valstij.

Tā, gadiem ejot, visu laiku tos mainīja, un katru reizi tu no tā, kā saka, Dieva likuma attālinies mazliet. Romi, neizveidojot savu valsti, saglabāja neaizskarto 2000 gadus veco saņemto likumu līdz šodienai,» skaidro Rudēvičs.

Romi dažādos laikos bijuši pazīstami kā muzikanti un dejotāji, tāpat nodarbojušies arī ar dažādiem amatniecības darbiem. Rudēvičs stāsta, kā padomju laikā romi diemžēl paši iznīcinājuši profesijas, kuras kopuši viņu senči. Padomju laikā viņi nodarbojušies ar deficīta preču tirgošanu, kas līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu vairs nav bijusi aktuāla. «Ar visu spekulēšanu iznīcināja sentēvu profesijas, jo nebija vairāk stimula neko darīt. Nebija arī stimula mācīties, jo kam bija vajadzīga inženiera profesija ar 120 rubļu algu, ja tu aizej uz tirgu un nopelni to pašu divās dienās. Arī kalēji, amatnieki, zirgaudzētāji pazuda. Kad beidzās deficīts, palika bez nekā – profesijas nav, specialitātes nav un sentēvu amati aizmirsti. Pat zīlēt aizmirsa,» uzsver Rudēvičs.

Viņš norāda, ka liels trieciens kopienai bijusi nacistu īstenotā romu tautības pārstāvju nogalināšana Otrajā pasaules karā. «Tika iznīcināta vesela cilvēku paaudze. Latvijā dokumentāri pierādīts 3000 nogalināto, pēc aculiecinieku ziņām 8000 romu tika nogalināti. Tie bija tiešie upuri. Bet neviens nerunā pasaulē par romu kultūras genocīdu, jo mums visas zināšanas tiek nodotas no mutes mutē. Tā kā tika iznīcināta vesela paaudze, nebija jaunajiem cilvēkiem, no kā saņemt zināšanas. Viņi palika bez nekā. Mums nebija bibliotēku, arhīvu, grāmatu, kurās paskatīties par mūsu kultūru, tradīcijām, slepenām zināšanām, kā to varēja izdarīt ebreji, izmantojot savus arhīvus,» stāsta kopienas vadītājs.

Jautāts par romanipen pamatiem, Rudēvičs skaidro, ka tā ir dzīves gudrība un iekšējie likumi, kas palīdz cilvēkam laimīgi dzīvot. Piemēram, viena no gudrībām saistīta ar novēlējumu, kuru romi saka viens otram: «Esi cienīgs!» «Grūtības rada necienīgu uzvedību. Kad cilvēkam ir grūti, viņš uzreiz meklē, kam atņemt, kam nozagt. Ja cilvēks noturas un nepārkāpj to slieksni, tad grūtības viņu nenomāc. Ja tās nevar tevi salauzt, tad aiziet prom Grūtības ir pārbaude cilvēkam - vai tu esi cienīgs, vai arī tu esi nekas. Ja tev mazliet kaut kas notiek un tu uzreiz aizej narkotikas tirgot...» stāsta Rudēvičs.

Romu gudrība aicina arī neuztraukties par ārējām lietām, kuras pasaulē var pazaudēt. Galvenais ir nepazaudēt sevi. «Pazaudēji no ārienes. Nu, nav tev iespēja braukt ar mersedesu, pabraukāsi ar kaut kādu žigulīti. Nu, nevari tu ieiet glaunā restorānā paēst, ieej kaut kādā ēdnīcā paēd. Bet, ja tu pazaudē sevi, tad atpakaļ savu vārdu dabūt ir ļoti grūti. Pazaudētais no ārienes ir pārbaudījums, bet pazaudēt sevi - tā ir neatgriezeniska kļūda,» uzsver romu kopienas vadītājs.

Tāpat romi cenšas neuztraukties par to, ka ieceres un plāni nesakrīt ar realitāti. «Bija plāni, viss izjuka. Tu pārdzīvo un rauj matus, naktī neguli. Bet no tā nekas nemainīsies, tu tikai ēd un dedzini sevi no iekšienes. Bet, ja cilvēks pieņem realitāti, ka vienkārši nesanāca, un dzīvo tālāk. Tev rokas ir, kājas ir, smadzenes un galva uz pleciem, saule spīd un galvenais - dota iespēja mainīt sevi, pilnveidot savu dvēseli. Viss ir ok. Dzīvo tikai,» romu dzīves gudrību apraksta Rudēvičs.

Uz jautājumu, vai latviešiem nepiemīt vēlme pārāk uztraukties par pazaudēto, Rudēvičs atbild, ka, viņaprāt, latvieši ir tuvi romiem, jo arī spēj izdzīvot visādos laikos un nesalūzt.

36 Foto
Romu kopienu dzīve Rumānijā un citur Eiropā

«Latviešiem ir ļoti tuvu vēdu zināšanas, un viņi tāpat kā romi dzīvo harmonijā ar dabu un cilvēkiem. Piemēram, viensētnieki Latvijā. Ja viņi nebūtu tādi, varbūt viņu sen jau nebūtu. Zinot Latvijas vēsturi, viņi tāpat kā romi - da lampočki, kas tur ienāca Latvijā - poļi, vācieši vai krievi. Viņš dzīvo un ciena savu kultūru, tradīcijas, dzīvo harmonijā ar dabu un cilvēkiem un dzīvos vienmēr, jo pieņem realitāti tādu, kāda tā ir,» saka Rudēvičs.

Uz jautājumu, vai ir pamatojums sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par romiem kā zagļiem un manipulatoriem, kopienas līderis atbild: «Nav informācijas sabiedrībā. Romu kopiena arī vienmēr bijusi slēgta. Par mums zina pēc vecām filmām. Cilvēki vienkārši neinteresējas, baidās. Tāpat uz ielas, ja es nepazīstu suni, man ir bail, ka viņš iekodīs. Ja zinu suni, tad nav bail. Mēs mīlam izdomāt lietas un izdomājam,» noslēdz romu līderis.