Vajadzētu veicināt apstākļus, lai latviešu bērniem ģimenes varētu atrast Latvijā, komentējot jautājumu par bērnu adopciju uz ārzemēm, saka mācītājs, Zvannieku māju saimnieks Juris Cālītis.

Sarunā ar TVNET viņš norāda uz atbildīgo institūciju kūtrumu, neiejūtīgo attieksmi un iespējamu vēlmi gūt finansiālu labumu. Viņš piebilst, ka «tā ir sistēma, kas tiek darbināta neatkarīgi, vai samaļ bērnus un ģimenes.»

Šodien Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tiek skatīti grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, tostarp izmaiņas, ka mazus bērnus no audžuģimenēm nevarēs sūtīt braucienos pie viesģimenēm ārzemēs. Šādi braucieni ir veids, kā bērnam paātrinātā veidā atrast ģimeni, kas vēlētos viņu adoptēt.

Grozījumu pretinieki norāda, ka, mainot likumu, tiks ierobežota audžuģimenēs esošo bērnu iespēja viesoties ārvalstīs, uzsverot, ka braucienu galvenais mērķis nav adopcija. Tajā pašā laikā Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija vēstulē saistībā ar iepriekš minētajiem grozījumiem pauž, ka bērniem ir jādod tiesības tikt adoptētiem ārvalstīs, ja Latvijā to nevar nodrošināt. Likums nosaka, ka vecākus ārzemēs var meklēt tikai tad, ja Latvijā bērnam mājas atrast nevar. Teorētiski tiem vajadzētu būt smagi slimiem mazuļiem vai arī bērniem skolas vecumā, kurus adoptēt nevēlas viņu vecuma dēļ.

«Vai ārzemes ir vienīgā vieta, kur ģimeni atrast? Kādas muļķības, kāds absurds, kādā augstprātība un idiotisms! Kāpēc tā nedomā Lietuva, Igaunija, Somija, Zviedrija, Anglija, Amerika?» tāda ir Cālīša atbilde argumentam par ģimeņu meklēšanu ārzemēs. Vadot Zvannieku mājas, viņš redzējis gan to, kā pilnīgi veseliem bērniem tiek pierakstīts desmitiem diagnožu, gan arī to, ar kādiem šķēršļiem saskaras cilvēki, kuri vēlas ņemt aizbildniecībā bērnu.

Cālītis uzskata, ka ierēdņi, kuri strādā esošajā sistēmā, vai nu vēlas uzturēt fikciju, ka viss ir kārtībā, un, iespējams, paši tam tic, vai arī sliktākajā gadījumā viņiem ir savtīgi nolūki nopelnīt uz tā rēķina, ka ārzemnieki ir gatavi maksāt par bērnu no Latvijas. «Es gribētu satikt tos pārstāvjus no [bērnu adopcijas] aģentūrām, no bāriņtiesas. Redzēt, ka viņiem ir interese par bērniem. Labākajā gadījumā viņi grib nokārtot formāli lietas. Sliktākajā gadījumā viņiem ir kāds labums no tā,» saka Cālītis. Viņam zināms, ka amerikāņu pāris par vienu bērnu samaksā 60 - 90 tūkstošus dolāru. Daļa no tā paliek aģentūrā ASV, bet daļa nokļūst pie bērnu izkārtotājiem Latvijā.

Adopcijas bums uz ārvalstīm sācies 2004.gadā. «[Aināram] Šleseram bija ieinteresētība sūtīt bērnus uz Itāliju. Tāpat bērnus sūtīja arī uz Franciju. Kad tur rādījās, ka ir vesela rinda problēmu, visi apsviedās uz Ameriku,» stāsta Cālītis. Viņš uzskata, ka tikai retais adopcijas ceļā ārvalstīs nokļuvušais bērns ir ar veselības problēmām, tādējādi ietilpst bērnu kategorijā, kurus var adoptēt uz ārvalstīm.

«Tie ir milzīgi izņēmuma gadījumi, kad kāds no ārzemēm saka:

«Dodiet man izkropļotu ķermeni, dodiet man izkropļotu galvu, dodiet man izkropļotu cilvēciņu, un mēs viņam gribam dot aprūpi un mājas.

Tādu es ļoti reti esmu saticis visā savā mūžā.» Viņi adoptē mazus, veselus bērnus. Viņi visi ir veseli… Iedodiet man vienu gadījumu, kurš nav vesels? Nevis šīs garās listes ar kaitēm, kuras dod katram bērnam līdzi, kas ir pilnīgi pofigs,» saka Cālītis. Viņš skaidro, ka arī Zvannieku mājās saskāries ar bērniem no bērnunamiem, kuriem ir uzskaitīts desmitiem dažādu kaišu, kuras beigās izrādās vien fikcija. «Tas ir mākslīgs līdzeklis gan ārstiem, gan institūcijām, lai gadījumā, ja kaut kas tiek atklāts, viņi būtu nodrošinājušies. Bet galvenais ir, lai uzturētu šo fiktīvo ieganstu - lai var sūtīt uz ārzemēm,» uzsver Cālītis.

Viņš vērš uzmanību uz to, kāpēc amerikāņi nesteidzas adoptēt meksikāņu vai citu tautību bērnus turpat savā valstī. Pēc Cālīša domām, iemesls tam ir, ka «te ir gaišmataini, zilacaini, inteliģenti bērni».

«Mēs apmierinām tirgus vecākiem, kuri nav ieinteresēti palīdzēt, bet ir ieinteresēti skaistā, mazā bērnā,»

saka Cālītis. Esot ASV, viņš runājis ar vecākiem, kuri adoptējuši latviešu bērnus un saskaras ar problēmām. Par šiem cilvēkiem Cālītis stāsta: «Viņi iebrauc auzās, jo nesaprot, ar kādiem bērniem viņiem ir darīšana. Mēs strādājam ar šiem bērniem. Mēs zinām, kādas ir viņu vajadzības, kāda masīva sapratne ir nepieciešama, lai pārvarētu negācijas, kas ir sakrājušās bērnunamos, tiekot mētātiem no ģimenes uz ģimeni. ASV viņi neko nezina par mūsu bērnunamiem, par mūsu kultūru. Vecāks domā, ka dabū bērnu, kurš jākontrolē un kā sunītis jāpiesien pie ķēdes, lai viņš iegūtu civilizētu uzvedību, bet tā vēl vairāk izkropļo bērnu.»

Cālītis uzskata, ka vairāk vajadzētu strādāt pie tā, lai bērnus adoptētu latviešu ģimenes, tomēr Labklājības ministrijai nav bijis konsekventas kampaņas, kurā tiktu informēts par šo misiju. Tāpat šķēršļi tiek likti tām ģimenēm, kuras vēlas kļūt par aizbildņiem kādam bērnam.

«Mēs nevaram teikt, ka te neviens negrib adoptēt. Kā mēs to zinām? Kad mēs esam izmēģinājuši pārbaudīt? Es zinu cilvēkus, kas grib. Un cik viņiem ir grūti. Kādas riebeklības viņiem jādzird no bāriņtiesām.

«Ko jūs te meklējat? Jums kaut kā trūkst? Jūsu laulības dzīve nav kārtībā? Jums sekss pašiem neveicas?»

Tā mēs apejamies ar pieaugušiem cilvēkiem, kas kaut ko labu grib darīt mūsu bērniem? Tā ir absurda situācija - mēs sūtām bērnus prom un paši necenšamies neko darīt. Tad kaut kā aizstāvam sistēmu, kas pat nekalpo bērniem, bet tikai kaut kādiem pieaugušajiem, kam tas ir interesanti un izdevīgi,» saka Cālītis.

Lai labotu sistēmu, Zvannieku māju saimnieks rosina sakārtot pašus pamatus - motivāciju un attieksmi. Viņš uzskata, ka atbildīgajai ministrijai vajadzētu būt apņēmībai, ka tā grib mājas bērniem atrast Latvijā. Tas paredz kampaņu, lai radītu ieinteresētību, kā un kāpēc pieņemt savā ģimenē bērnu. Tāpat visās bāriņtiesās jānotiek domāšanas maiņai - bērniem ir jābūt pirmajai, nevis piektajai prioritātei.

Cālītis norāda, ka vēl nepieciešams arī praktisks darbs ar sociālo aprūpi: «Mums ir vajadzīgi darbinieki, kuri dara sociālo aprūpi, nevis papīru bīdīšanu. Nepieciešami cilvēki, kuri braukā pie ģimenēm, uztur rūpi par ģimenēm.»

Labklājības ministrijas sniegtie dati liecina, ka pērn kopumā Latvijā tika adoptēti 127, bet uz ārvalstīm - 119 bērni. Dati ir līdzīgi arī citos gados - vai nu Latvijā un uz ārvalstīm tiek adoptēts aptuveni vienlīdzīgs skaits bērnu, vai arī ārvalstīs latviešu bērni nokļūst vairāk.