Bažas, ar kādām eksperti runā par kodolkara draudiem pasaulē, aizvien vairāk pieaug. Ziemeļkorejas kodolprogramma, kas progresē straujiem soļiem, radījusi kolosālu starptautisku saspīlējumu. Vai pastāv reāls risks, ka kaut kur pasaulē iespējama jauna Hirosima un Nagasaki, un kas varētu likt Phenjanai mainīt kodolplānus, sarunā ar TVNET stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors, ārpolitikas eksperts Toms Rostoks.

Ziemeļkorejas krīzes pirmsākumi meklējami pašreizējā līdera Kima Čenuna tēva un pat vectēva laikā. Konflikts periodiski uzvirmo no 2006. gada - kopš Ziemeļkorejas rīcībā ir kodolieroči. Plašāka sabiedrība par vienu no mistiskākajām valstīm pasaulē atkal izdzirdēja augusta nogalē, kad viena no Ziemeļkorejas raķetēm nolidoja 2,7 tūkstošus kilometru, tostarp virs Japānas teritorijas, un iekrita Klusajā okeānā. Drīz pēc tam Phenjana veica kārtējo pazemes kodolizmēģinājumu. Kādas tendences kopējā saspīlējumā iezīmē pēdējā laika notikumi?

Kodolizmēģinājums augustā bija pēc kārtas sestais, ko veikusi Ziemeļkoreja. Turklāt šā gada laikā Ziemeļkoreja ir realizējusi vairākus veiksmīgus starpkontinentālo ballistisko raķešu izmēģinājumus un kodolizmēģinājumu - spēcīgāko no visiem. Uzskata, ka tika uzspridzināts kodoltermiskais lādiņš, kas iezīmē jaunu pakāpi valsts kodolprogrammā. Ir skaidrs, ka kodolizmēģinājumi iezīmē nākamos soļus kodolprogrammas attīstībā.

Pēdējā gada laikā ir mainījies tas, ka Ziemeļkoreja pakāpeniski attīsta raķetes, kas potenciāli varētu sasniegt jaunu mērķi - ASV. Tas rada nopietnu apdraudējumu Amerikas lielajām pilsētām pat gadījumā, ja raķetes nebūtu īpaši precīzas. Ziemeļkoreja tuvojas situācijai, kad spēj ietekmēt Ameriku, nevis caur apdraudējumu Dienvidkorejai, bet tiešā veidā. Atturēt ASV no uzbrukuma pasaulē pēdējam komunisma bastionam sākotnēji Ziemeļkoreja varēja, demonstrējot, ka var sodīt Dienvidkoreju:

ja kaut kas notiktu, pār Seulu nogāztos ugunsjūra,

jo Ziemeļkorejai ir spēcīga, netālu no robežas izvietota artilērija. Kopš 2006. gada valsts rīcībā ir kodolieroči, ko tā varētu izmantot militāra konflikta gadījumā. Sākumā šo ieroču darbības rādiuss bija ierobežots - nebija pārliecības, ka tos varētu uzstādīt uz raķetēm un patiešām izmantot militāra konflikta gadījumā. Tagad šāda pārliecība pamazām nostiprinās.

Cik daudz mēs vispār zinām par Ziemeļkorejas kodolieročiem?

Lai gan Ziemeļkoreja tiek rūpīgi uzmanīta, ir daudzas lietas, ko mēs nezinām. Bija viedoklis, ka pirmais Ziemeļkorejas kodolizmēģinājums ticis simulēts, izmantojot parasto sprāgstvielu, jo tā aptuvenā jauda bija puskodoltonna. Attiecībā uz pēdējo un iepriekšējiem izmēģinājumiem nekādu šaubu vairs nav. Jautājums, cik spēcīgus kodolieročus valsts spēj uzbūvēt un vai tos iespējams uzstādīt uz raķetēm, kas var sasniegt Amerikas pilsētas.

Raugoties no Ziemeļkorejas perspektīvas, šāda notikumu gaita ir pilnīgi loģiska.

Ziemeļkoreja saprot, ka tās spēja dot militāru triecienu Seulai ilgtermiņā varētu nebūt pietiekams arguments, lai atturētu Ameriku no iespējamā uzbrukuma. Turpretim kodolieroči militārā konflikta laikā rada lielāku apdraudējumu potenciālajam agresoram. Savukārt starpkontinentālās ballistiskās raķetes un kodoltermiskie ieroči ir labākais atturēšanas līdzeklis, uz ko Ziemeļkoreja var paļauties.

Ja gadītos tā, ka ASV gribētu uzbrukt Ziemeļkorejai, pret ko iebilstu Dienvidkoreja, kāda Ziemeļkorejai jēga iznīcināt Seulu? Lai gan Amerika ļoti uztraucas par Dienvidkorejas drošību, tās apdraudējums varētu neatturēt ASV. Tātad Ziemeļkoreja orientējas uz to, ka vislabākais veids, kā atturēt ASV no militāras rīcības, ir spēja radīt apdraudējumu ASV pilsētām.

Ierīce, ko testēja Ziemeļkoreja, ir jaudīga un teorētiski varētu iznīcināt veselu pilsētu.

Tieši šāds ir mērķis, ko cenšas sasniegt Ziemeļkoreja.

Kāpēc Ziemeļkorejas lielākais ienaidnieks ir tieši Amerika, nevis kāda cita valsts?

Visa Ziemeļkorejas būtība, tās ideoloģija pretojas amerikāņu imperiālismam. Turklāt Ziemeļkorejā tiek kultivēti mīti par 1950-1953. gada Korejas karu.

Tātad Ziemeļkorejas stratēģiskais mērķis ir dinastijas izdzīvošana, bet kodolieroču programma - instruments, lai to realizētu?

No Ziemeļkorejas viedokļa tas ir pašsaprotami, jo Ziemeļkoreja uztraucas, ka trieciens varētu būt negaidīts un tā rezultātā tiktu iznīcināti Kimu dinastijas atslēgas cilvēki un nozīmīgākie militārās infrastruktūras objekti.

Kāda ir citu Klusā okeāna valstu loma šā brīža krīzē?

Kopumā Japānas un Korejas attiecību vēsture ir nepatīkama. 20. gadsimta pirmajā pusē Korejas pussala piedzīvoja Japānas okupāciju. Savukārt vēlāk bija vairāki gadījumi, kad Ziemeļkoreja nolaupīja Japānas pilsoņus, lai tie apmācītu Ziemeļkorejas spiegus. Stabilitāti attiecībās nerada arī tas, ka Japānai pāri lido kaimiņvalsts raķetes. Līdz ar to

Japāna varētu būt ieinteresēta savaldīt Ziemeļkoreju, bet nav skaidrs, kā to izdarīt,

jo līdz šim kodolprogrammas attīstību nav spējis apturēt nekas - ne negatīvās sankcijas, vērstas pret Ziemeļkoreju, ne pārrunas ar Ķīnu.

Ķīna daudzējādā ziņā atbalsta Ziemeļkoreju, bet dara to, «turot ciet degunu». Skaidrs, ka Ziemeļkoreja rada neērtības Ķīnai, kas vēlas no Austrumāzijas izspiest ASV, bet Ziemeļkoreja ir kā magnēts, kas piesaista ASV uzmanību, radot situāciju, ka Korejas pussalā ir vairāk nekā 20 000 ASV karavīru.

Tieši Ziemeļkorejas dēļ ASV neatsakās no militārās klātbūtnes Japānā. Respektīvi, Ziemeļkoreja nodrošina, ka Ķīnas stratēģiskais konkurents Amerika ar lielu militārpersonu un tehnikas vienību skaitu atrodas Dienvidaustrumāzijas reģionā.

Ziemeļkorejas rīcība ir nokaitinājusi ķīniešus, bet kāda ir alternatīva?

Ja nu gadījumā lielas krīzes rezultātā abas Korejas apvienotos, tas notiktu pēc Dienvidkorejas nosacījumiem. Savukārt Dienvidkoreja ir ASV sabiedrotais ar 1000 km robežu ar Ķīnu. ASV karavīri Korejā nav Ķīnas interesēs. Līdz ar to, Ķīna ir neapskaužamā situācijā. Stutēt Ziemeļkoreju, nodarot kaitējumu savam tēlam, ir slikta izvēle, bet tomēr labāka par citām alternatīvām.

Iesaistītās valstis runā kara valodā - kā tas ietekmē notikumu gaitu un vai iespējama konflikta eskalācija?

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, ka Ziemeļkorejas attiecībās ar Dienvidkoreju un ASV ir milzīgs saspīlējums un pieaug kara iespējamība. Patiešām daudz kas liecina par to, ka situācija ir saasinājusies, taču ilgākā laika posmā Ziemeļkorejas rīcība var veicināt stabilitāti, jo

mēs zinām, kas noticis ar valstīm, kuras atteikušas no savām kodolprogrammām.

Irāka tika okupēta un sekoja režīma maiņa, arī Lībijā ASV un tās sabiedrotie veica politiskā režīma maiņu, un Lībijas līderis tika nogalināts. Tieši tāpēc Ziemeļkoreja baidās no līdzīga likteņa. Fakts, ka Ziemeļkorejas rīcībā ir kodolieroči, samazina militāra konflikta iespējamību, kas būtu augstāka, ja Ziemeļkorejai kodolieroču nebūtu. Ja Ziemeļkoreja spētu uzbrukt ASV pilsētām, lielvalsts rūpīgāk apsvērtu, ko dara attiecībā pret Ziemeļkoreju,

Tātad Ziemeļkorejas kodolambīcijas nav nekas biedējošs?

Visvairāk mēs baidāmies no tā, ka, sajutusi varu, Ziemeļkoreja uz šā pacēluma viļņa varētu izdarīt kaut ko muļķīgu - mēģināt iznīcināt kādu pilsētu ASV vai uzbrukt Dienvidkorejai, domājot, ka Amerika baidīsies steigties palīgā. Jau kaut kas tāds notiku un Ziemeļkoreja uzbruktu, Korejas pussalā sāktos karš, kas skartu arī citas reģiona valstis.

Notikumu centrā ir neordinārais Kims Čenuns. Vai viņš ir pašnāvnieks, kas gatavs kodolkaram, vai arī racionāls aprēķinātājs?

Viņš ir pragmatisks. Tas, kas noticis gada laikā, ir bijis prognozējams. Ir skaidrs, ka Ziemeļkoreja no kodolieročiem neatteiksies. Viņi to nav darījuši iepriekš, un viņiem nav pamata to darīt arī šobrīd.

Jautājums, vai Ziemeļkorejas līderis uzskatīs, ka pietiek ar kodolieročiem, vai arī gribēs starpkontinentālās raķetes.

Izskatās, ka viņš grib nevis vienkārši zelta, bet platīna apdrošināšanu, proti, ar kodolieročiem ir par maz, tāpēc vajag starpkontinentālās ballistiskās raķetes, kas spētu sasniegt mērķus ASV teritorijā.

Kādam varbūt šķiet, ka Čenuns ir pārāk jauns, lai būtu racionāls, vēl kādam, ka izturas dīvaini, ir izolēts un neizprot situācijas nopietnību. Es domāju, ka viņš izprot notiekošo un arī to, ka viņam neviens neķersies klāt. Viņš zina, ka nedrīkst uzbrukt un arī viņa pretinieki nav ieinteresēti uzbrukt, jo pretējā gadījumā būtu liels karš un ietu bojā cilvēki.

Kā raķete, potenciāli spējīga nest kodolieročus, var netraucēti aizlidot līdz Amerikai un netikt pārtverta?

Pretraķešu aizsardzības sistēmas atrodas pastāvīgā attīstībā. Jāņem vērā, ka starpkontinentālās raķetes pārvietojas ātri – vairāki kilometri sekundē, uzlido vairāku tūkstošu kilometru augstumā un tad traucas lejā, tāpēc notriekt šādu objektu ir sarežģīti.

Iztēlojieties, kādā gatavības pakāpē vajadzētu atrasties sistēmām, lai vispār pagūtu noreaģēt, tāpēc nav pārliecības, ka amerikāņiem izdotos notriekt raķeti.

Tiek uzskatīts, ka Ziemeļkorejas rīcībā ir 50 līdz 100 kodolieroču, visticamāk, dažādi. Neviens īsti nezina, vai uz ballistiskās raķetes vispār izdotos uzmontēt kodolieroci, piemēram, kodoltermisko ierīci, kas tikusi testēta, un kā tas viss kopā darbotos. Atmosfērā, kur raķete ieietu, virzoties lejup, temperatūra ir tik augsta, ka tajā sadeg meteorīti, tāpēc nav zināms, vai nesadegtu arī raķete. Tomēr neviens negribētu pārbaudīt, kā tas darbojas praksē.

Ziemeļkoreja ir kalnaina valsts. Vai iespējams, ka militārie objekti atrodas un izmēģinājumi notiek pazemē?

Ziemeļkoreja rēķinās ar to, ka tās programmu var mēģināt likvidēt, tāpēc svarīgākie objekti ir iebūvēti kalnainā apvidū un ir nocietināti. Valsts, kas bruņojas, rūpējas, lai tās kodolspējas pārdzīvo pirmo triecienu. Tātad kodolieroči darbojas kā atturēšanas instrumenti tikai tad, ja valsts spēj pierādīt, ka uzbrukuma gadījumā tās spēja atbildēt triecienam saglabājas.

Tomēr, ņemot vērā Kima režīma noslēgtību, nav izslēgti dažādi pārsteigumi.

Ziemeļkoreja ne reizi vien ir pārsteigusi zinātniekus un ekspertus, kas domāja, ka valsts ir vienā attīstības stadijā, bet izrādījās, ka ir tikusi tālāk.

Cik lielā mērā notikumus var ietekmēt ASV prezidenta Donalda Trampa ārpolitiskās manieres un retorika?

Trampa atrašanās ASV prezidenta amatā apstiprina Ziemeļkorejas politikas pareizību - vēlmi stiprināt spējas atturēt ASV, lai pasargātu sevi. Trampa izteikumi ir neapdomīgi. ASV prezidents ir pierādījis, ka nav pilnībā kompetents jautājumos, par kuriem viņam jālemj. Gada sākumā viņš tviterī ierakstīja, ka Ziemeļkoreja vēlas attīstīt starpkontinentālās ballistiskās raķetes, bet tas nenotiks. Nu tas ir noticis.

Tāpat Tramps tviterī ir pazemojis Ziemeļkorejas līderus, nosaucot viņus par nekompetentiem.

Tas rada pastiprinātu nervozitāti, gan Ziemeļkorejā, gan Japānā, gan Dienvidkorejā. Pat pie mums ir satraukums par ASV un Latvijas attiecībām.

Kāda šajā politiskajā spēlē ir Krievijas loma?

Tā nav tik būtiska, cik varētu likties. Krieviju interesē, lai Korejas pussalā neizceltos bruņots konflikts, tāpēc Putins ir izteicies: ja puses būs neapdomīgas, var sākties karš. Šādā gadījumā sekas globālajai ekonomikai būtu briesmīgas. Vēsturiski sarunās par Ziemeļkorejas atbruņošanos Krievija ir spēlējusi konstruktīvu lomu un domāju, ka tā tas varētu būt arī turpmāk.

Un ja nu tomēr Kims Čenuns nolemj pasaulei nodemonstrēt, ko spēj...

Viņš nav pašnāvnieks, bet gan jauns cilvēks, kuram priekšā ir gara un skaista dzīve - kāpēc lai viņš no tās atteiktos?

Ja cilvēkam ir sava valsts, kāpēc lai viņš izraisītu karu, kura rezultātā pats, visticamāk, ietu bojā?

Tāpēc kara nebūs. Fakts, ka Ziemeļkoreja spēj «iekost» Amerikai, drīzāk veicinās apdomīgāku ASV politiku Korejas pussalā. Tiesa gan, Ziemeļkorejas režīms ir noslēpumains, jo neko daudz par lēmumu pieņemšanu šajā valstī mēs nezinām.

Cik nozīmīgs pasaules kartē ir Klusā okeāna reģions?

No stratēģiskā viedokļa tas ir nozīmīgākais reģions pasaulē ar lielāko iedzīvotāju koncentrāciju un augošām lielvarām - Ķīnu un Indiju. Arī Japāna ir viena no pasaules lielākajām ekonomikām ar spēcīgiem bruņotajiem spēkiem, tomēr kopumā Āzijas un Klusā okeāna nākotni noteiks ASV un Ķīnas attiecības.