Tas ir mīts, ka bērni ir slinki, patiesībā viņi visi ir ārkārtīgi zinātkāri, bet vecākajās klasēs entuziasms kaut kur pazūd, saka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas datorzinātņu skolotāja Aija Lūse. Bet aizrautība un prieks par atrisinātu uzdevumu ir atslēga uz panākumiem.

Reiz mani pārsteidza kāda pusaudža mamma, kura teica, ka gribētu, lai viņas dēls klaiņo ar draugiem. Māte bija izmisumā, jo puika caurām dienām lūkojās pirms gada uzdāvinātā datora ekrānā un no istabas iznāca tikai, lai pavirinātu ledusskapja durvis. «Es gribu, lai viņš ārā, kur ir citi jaunieši, un sāktu ar viņiem runāt,» paskaidroja mamma. Jaunieši izvēlas dzīvot virtuālu, nevis īstu dzīvi...

Tā gluži nav - attiecības viņi veido arī ekrānierīcē, kur tāpat kā dzīvē ir ieguvumi un zaudējumi. Tomēr iniciatīvu un radošumu ekrāna paaudze zaudē. Darbošanās interneta vidē un sociālajos tīklos attīsta vienveidīgas iemaņas. Reizēm tās ir komiskas. Piemēram, jaunāko klašu skolēniem ir pasliktinājusies spēja rakstīt ar tastatūru.

Skārienjutīgo ierīču paaudze no mazotnes raksta ar īkšķiem, mēģinot šo pieredzi pārnest uz klaviatūru.

Viņiem ir mazs sakars ar reālo dzīvi, kurā agrāk vai vēlāk nāksies par kaut ko rūpēties, gatavot ēst, kārtot māju. Amerikā bērni domā, ka šokolādes piens nāk no brūnajām govīm. Arī mūsu bērni nav tālu līdz tam.

Psihologi sit trauksmes zvanu – bērni tiek pāraprūpēti. Šī tendence tiek uzskatīta par vardarbības veidu. Kad kāds no vecākiem visu laiku ir klāt, kontrolē un ierobežo, bērnam tiek liegta iespēja pašam pieņemt lēmumu, saskarties un grūtībām un tikt ar tām galā. Bērns aug sterilos, infantilos apstākļos un viņam nav iespēja mācīties no savām kļūdām. Vai esat saskārusies ar šādu problēmu?

Liela problēma ir vecāku turība. Ir grūti nedot bērnam labāko no visa, kas ir. Izpratne par to, ko bērns drīkst un ko ne, ir mainījusies. Nav viegli noturēties uz šaurā celiņa, kura vienā pusē ir pārliekas rūpes, otrā nerūpēšanās.

Ir bērni, kurus vecāki līdz 7. klasei ved uz skolu. Bērni neprot pārvietoties ar sabiedrisko transportu.

Mūsdienās populāra ir komandu veidošana un aktivitātes komandā. Tas tāpēc, ka cilvēka īstā daba atklājas grūtībās. Ne velti saka: lai iepazītu cilvēku, kopā puds sāls jāapēd.

Ejot dabā, jaunieši mācās iekurt ugunskuru un gatavot ēdienu. Tās ir jaunas prasmes – ne pašas svarīgākās, bet allaž sagādā pārsteigumus, atklājot kādu nezināmu bērna personības šķautni. Ir bijuši humoristiski gadījumi. Dodoties ekskursijā, bērniem līdzi bija jāņem katls, kurā uz uguns gatavot ēdienu. Man neienāca prātā, ka viņi būs sagādājuši tik lielu. Tā nu uz maiņām diviem skolēniem nācās stiept katlu. Nesēji nolika katlu uz ceļa, cerībā, ka nākamie paņems, bet tie bija pagājuši garām katlam, domājot, ka sekojošie paņems.

Kad nonācām galā, izrādījās, ka katla nav.

Nu neko – gājām pakaļ katlam. Esmu redzējusi, kā bērns, kas ikdienā šķiet kluss un pelēks, dabā atklājas pilnīgi savādāks. Izrādās, ka viņš ir rūpīgs un atsaucīgs – no rīta piecēlies, iekūris ugunskuru, uzvārījis visai klasei tēju. Tas ir kolosāls piedzīvojums un pārdzīvojums – kaut kas ārpus ierastā.

Ar kādiem izaicinājumiem mūsdienās saskaras skolotājs?

Izaicinājums ir katru gadu no jauna iegūt autoritāti. Nevaru teikt, ka 33 darba gadi ļoti palīdz, – katrā klasē ir jauni cilvēki, katrs ir personība, atšķirīga no pārējiem. Man ir jānodibina tādas attiecības, lai stundā būtu klusums un neveidotos haoss.

Kādreiz visai klasei bija jāpieceļas, kad ienāca skolotājs. Vai tagad kāds to praktizē?

Ir pedagogi, kas to joprojām praktizē, un tas nav nekas slikts. Tā ir tāda kā pārslēgšanās no starpbrīža uz stundu, saorganizēšanās darbam. Es to nepraktizēju, jo datorklases konfigurācija ir atšķirīga. Tomēr stundas sākumā aicinu apklust un sadzirdēt, kas jādara.

Ko jūs domājat par skolas formām?

Neatbalstu formas. Ja godīgi, tad es kā mamma varu teikt, ka formas ir dārgs prieks. Otra lieta: tas ir mīts, ka formas nolīdzina bērnu iespējas.

Viņi var uzvilkt humpalu kurpes par dažiem eiro vai ekskluzīvus apavus par vairākiem simtiem, uzlikt plecā slavena dizainera somu un nevērīgi nomest uz galda septīto aifonu.

Šī problēma pastāv, tomēr mūsu skolā tā nav aktuālākā. Ģimeņu, no kurām nāk bērni, materiālās iespējas ir ļoti dažādas.

Vai varat nosaukt kādu izplatītu stereotipu, kas nav patiess?

Ir stereotips, ka skolēni ir slinki un negrib mācīties. Patiesībā visi bērni ir ļoti zinātkāri, bet tad ar laiku tas kaut kur pazūd. Tā notiek, jo viņiem uzdod nepiemērotus uzdevumus. Jo ilgāk strādāju skolā, jo labāk redzu, ka būtiskākā mācību procesa daļa ir piemērotu uzdevumu izvēle. Uzdevumam jābūt tādam, lai nebūtu ne par vieglu, ne par grūtu. Ja bērnam ilgstoši uzdod pārāk sarežģītus uzdevumus, viņš nedara neko un nespēj pat vieglus atrisināt.

Domāju, ka visi pirmo klašu skolēnu vecāki ir saskārušies ar mežonīgiem mājasdarbiem, kurus pildot ne jau bērni, bet vecāki sēž līdz rīta gaismai.

Bērnam ir jāgūst prieks no tā, ka uzdevumu izdevies atrisināt. Man liekas, ka nav kārtības tieši mazajās klasītēs, kurās bērni pazaudē entuziasmu.

Vēl viena liela problēma ir nekvalitatīvas mācību grāmatas – ar kļūdām, nepārdomātas un pārāk daudz. Laba mācību grāmata ir ārkārtīga vērtība.

Vai atzīmju likšana nav novecojusi metode?

Svarīgi, lai gan bērns, gan vecāki saprot, ka atzīme, kas nav perfekta, nenozīmē pasaules galu. Man nešķiet, ka ir normāli, ja bērnam ir visi desmitnieki. Tad jājautā, kas tevi interesē un vai vispār tevi kaut kas interesē. Nevainojamas atzīmes var būt tikai tam, kurš zubrās, un nevis tāpēc, ka patīk, bet tāpēc, ka vecāki spiež, vai cita iemesla dēļ. Mūsu skolā vecākajās klasēs ir skolēni, kas ļoti cenšas, jo ir motivēti iestāties elitārās augstskolās – Hārvardā, Kembridžā.

Tomēr, lai tajās tiktu, nepietiek ar zubrīšanos. Izcilus atzīmju izrakstus uz spēcīgām augstskolām sūta no visas pasaules.

Tāpēc viņi atlasa jauniešus, kas var dot pienesumu citiem. Meitene, kura viena no pirmajām iestājās elitārā ārvalstu augstskolā, teica, ka viņu pieņēma nevis atzīmju dēļ, bet gan tāpēc, ka viņa komponēja un spēlēja klavieres. Uzņemšanas komisija nodomāja, ka viņa ir interesants cilvēks.

Mūsu skolā ir viena klase ar mācību kursu pēc starptautiskā bakalaurāta programmas. To veidojot, domāts par ģimenēm, kas daudz ceļo. Pārceļoties uz citu valsti, viņu bērns nonāk tādā pašā izglītības sistēmā. Viena no lietām, kas man šajā sistēmā patīk, ir tas, ka diploma iegūšanai nepietiek ar nokārtotiem sešiem eksāmeniem - piedevām jāizstrādā zinātniski pētnieciskais darbs un jāsavāc punkti apkalpojošā darbā.

Kādreiz vasaras brīvlaikā bērni nāca uz skolu un tīrīja nost pie soliem pielipinātās košļenes. Tagad ir tik daudz apkopēju, ka neviens vairs bērnu darbu neizmanto.

Tomēr šajā sistēmā joprojām tiek prasīts, lai skolēns noteiktas stundas nostrādātu. Tas ir vajadzīgs, jo reiz arī mājās tas viss būs jādara. Viena no tēmām, ar ko es sāku audzināšanas stundu jaunā klasē un par ko skolēni ķiķina, ir par tualetes birsti blakus podam.

Kad jautāju: «Kā jūs domājat, kam tā domāta?» - viņi saskatās.

Saku, ka tā nav domāta apkopējai, bet ikvienam labierīcību apmeklētājam, lai podā nepaliktu brūnas strīpas. Tas ir tik elementāri, bet ir daudz bērnu, kas to nedara, un arī mājās aiz viņiem mamma podu izmazgā.

Cilvēkam nav jāizaug līdz biroja darbiniekam, lai sāktu saprast, ka aiz sevis podu nedrīkst atstāt netīru.

Arī datortehnoloģiju paaudzei vajadzīga poda birste!

Vai ir kaut kas tāds, ko jūs gribētu pateikt vecākiem?

Man gribētos meiteņu vecākus mudināt padomāt par iespējām, ko piedāvā datortehnoloģijas, kas ir pat ļoti piemērota lieta meitenēm. Parasti meitenes no tehnoloģijām turas tālāk, lai gan ar tām saistītās profesijas ir radošas. Tehnoloģijas paver fantastiskas iespējas radošām aktivitātēm - veidot gan tērpu, gan priekšmetu dizainu, spēlējoties ar krāsām un formām.