Deputāta amata kandidāti ne tikai iepazīstina ar savām iecerēm konkrētajā pašvaldībā, bet mēģina parādīt sevi arī kā «dzīvus cilvēkus». Nesanāk.

Šveiciešu literatūras klasiķim Maksam Frišam vienā no darbiem ir gūzma jautājumu, uz kuriem viņš aicina atbildēt arī lasītāju – visnotaļ uzjautrinoši atsvaidzinoši un, iespējams, par atbildētāju daudz vairāk pasakoši nekā tradicionālie «kāda loma jūsu dzīvē ir ģimenei?» un līdzīgi.

Daži, cik atceros, bija diezgan neganti. «Ko jūs bērnībā esat nočiepis?» «Kad pēdējo reizi melojāt?» Attiecīgi varētu saprast, ka par, kā smejies, paša naudu apmaksātos materiālos kandidāts uz tādiem atbildēt negribēs. Tomēr Friša fantāzija bija radījusi arī nekaitīgākus, piemēram: «Ja jums būtu jāizvēlas, kāds dzīvnieks jūs gribētu būt?», «Vai jūs pludmalē varat aptuveni noteikt cilvēka mantisko stāvokli un nodarbošanos?», «Cik bieži jums gadās nelietderīgi tērēt laiku, un kas ir cēlonis?». Īsi sakot, savulaik esmu dažu paziņu lokā pārliecinājies, ka šādi negaidīti, it kā jocīgi jautājumi rada jautrību, pārsteigumus un ļauj pašam atbildētājam «izlocīt» smadzenes.

Diemžēl neko tādu neredzam politisko personāžu mēģinājumos parādīt sevi «kā cilvēku». Pavisam strupi runājot, vienīgais, kas man personīgi paliek prātā, ir zināmas psiholoģiskās vardarbības izpausmes, izvelkot publikas priekšā arī savus tuvākos radiniekus, no kuriem liela daļa, pieļauju, nemaz nav par to sajūsmā.

Viss pārējā t.s. informācija ir tik sapucēta, nogludināta un garlaicīga, ka cilvēkam ar vētraināku iztēli var likties – varu pašvaldībās grib pārņemt mākslīgais intelekts (starp citu, ne sevišķi augsts...), kas iemiesojies konkrētos cilvēku ķermeņos.

Atklāti sakot, tas ir dīvaini. Ņemot vērā to, ko ar politiku saistītajiem tāpat nākas par sevi izlasīt vai uzklausīt, diez vai krāsaināks, atklātāks stāstījums par sevi draudētu ar «reitinga» pazemināšanos. Varētu pat teikt, ka tā ir publikas tracināšana (visticamāk, neapzināta): pašiem it kā taču zinot sabiedrības skeptisko attieksmi, vienlaicīgi uzmācīgi pasniegt sevi kā «baltus un pūkainus». Savukārt, ja kādam kandidātam liekas, ka šaubas par viņa profesionālo piemērotību vai godprātīgumu kaut kā mazinās ziņa, ka viņš toties mīl rušināties dārzā vai dziedāt korī, tad tā zināmā mērā ir necieņa pret vēlētāju prāta spējām.

Protams, var teikt, ka tā vispār ir mūsdienu pazīme: plaši sazēlusi izrādīšanās kāre, bet tikai tad, ja rezultāts ir pašam glaimojošs, rada iespaidu par «pozitīvu attieksmi pret dzīvi» utt. Neviens arī neprasa, lai politiķis (kandidāts) klāstītu, kāds uz kuras ķermeņa daļas viņam tetovējums – gribētāju par to pavēstīt visai pasaulei tāpat netrūkst. Runa ir par to, ka politiķis sevi «pārdod», pretī saņemot lielāku vai mazāku, bet citu cilvēku uzticību. Kā es varu uzticēties kādam, ja viņš atsakās par sevi pastāstīt ko vairāk par frāzēm? Ja tā, neredzu lielu atšķirību starp politiku un lielveikalā nopērkamo. Es kaut ko pērku tāpēc, ka cena «uzrunā» (politikas gadījumā – pārāk lielas ziepes nesavārīs, mazākais ļaunums, tātad lēmuma izmaksas apmierina), vai arī tāpēc, ka «jāpamēģina» (variants - «paziņas ir jau pamēģinājuši un iesaka»). Var, protams, pasmīnēt, sakot, ka tad nu gan jaunums - nav jau lielas atšķirības starp desas vai partijas reklāmu - tomēr, manuprāt, šī asprātība (?) patiesībā ir skumja un destruktīva.

Īsi sakot, politiķi, manuprāt, nereti jauc kopā «iepatikties» un «kļūt saprotamam».

Paskaidrojumam piemērs no vēstures. Nevarētu teikt, ka informācija, ka Zigfrīdam Annai Meierovicam bijuši diezgan savdabīgi priekšstati par sievietei pieļaujamo vietu sabiedrībā savienojumā ar viņa pielaidību azartspēļu jautājumā, man šo vēsturisko personību ir darījusi simpātiskāku. Tomēr šāda informācija ļauj politiķi uztvert reljefāk, pilnīgāk, rezultātā radot arī cilvēciskāku attieksmi pret viņu. Neteikšu, ka man ietu pie sirds starpkaru Latvijas sociāldemokrāti, tomēr tie no viņiem, kuri laiku pa laikam spēja publiski atzīt savas kļūdas un maldus (F.Cielēns, K.Lorencs), ir pieņemamāki.

Labi, nestāstiet, cienījamie politiķi, par sevi «kā cilvēkiem» neko, arī šādu pozīciju var respektēt. Bet, ja neko, tad neko. Citādi nav skaidrs, kā tā var būt: tik sirsnīgi, ar gaišu skatu uz dzīvi, sportiski, par vērtībām pārliecināti ļaudis sanāk kopā, un rezultātā bieži ir diezgan liels, atvainojiet, mēsls. Divi varianti – vai nu politikā neko panākt nevar arī, kā saka, gaišie tēli un attiecīgi no tās velti ko gaidīt (ļoti iedvesmojoši...), vai arī ka politiķi paši sevi uztver vienā kategorijā ar veļas mīkstinātājiem un alkoholu, kas arī būtu bēdīgi.

P.S. Ierosinu jau pēc vēlēšanām apkopot viedokļus – vai kāds no kandidātiem šo mēnešu laikā būs vispār lietojis tādus vārdu savienojumus kā «nezinu», «neesmu par to domājis», «nemāku jums atbildēt». Vai arī visi kā roboti būs reaģējuši ar mašīntulkošanas pirmsākuma līmeņa tekstiem.