Drošības policijas (DP) pavēstītais, ka teroristu organizācijas «Daesh» kontrolētajās teritorijās atrodas vairāki Latvijas musulmaņu kopienas locekļi, patiesībā neko daudz par šo tēmu nepasaka. DP pavēstītajam līdzīgas ziņas pašsaprotami zināmā sabiedrības daļā izraisa satraukumu, vienlaicīgi citi uzskata par labo toni atgādināt, ka «tas vēl neko nenozīmē».

Tas nav pārmetums DP, jo diez vai var prasīt, lai specdienesti savos gada pārskatos gādātu par augstu faktoloģijas detalizācijas pakāpi – tā varētu kaitēt dienestu darbam. DP tāpat jau nodrošināja savam vēstījumam pamatīgu publicitāti, liekot manīt, ka runa vairs nav par vienu – diviem cilvēkiem, turklāt norādot, ka prom no Latvijas devušās arī sievietes, līdzi ņemti nepilngadīgi bērni... Izklausās iespaidīgi, tomēr, atkārtošu, manuprāt, nekādas sensācijas te nav. Jo, cik saprotu, Latvijā jau kādu laiku diezgan labi darbojas internets, dodot tās pašas iespējas (t.sk. radikalizācijai) musulmaņiem Latvijā, kādas ir musulmaņiem, piemēram, Francijā. Kādēļ lai vietējā kopiena būtu tik atšķirīga?

DP pavēstītajam līdzīgas ziņas pašsaprotami zināmā sabiedrības daļā izraisa satraukumu, vienlaicīgi citi uzskata par labo toni atgādināt, ka «tas vēl neko nenozīmē». Pilnīgi piekrītot, ka kolektīvā atbildība ir ļoti riskants attieksmes modelis, vienlaicīgi runas par islāmu kā miermīlīgu reliģiju mani arī nepārliecina tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, manuprāt, nevienas reliģijas pārstāvji nevar apgalvot, ka tās vārdā nekad un nekur nav izlietas asinis. Līdz ar to tēze par «izņēmuma situācijām», «islāma izkropļošanu» utt. no loģikas viedokļa, iespējams, ir pareiza, tomēr tā nav produktīva. Tikpat labi var atsaukties uz islāma kultūras sasniegumiem vai to, ka līdz 8. gadsimtam musulmaņi bija visnotaļ toleranti pret kristietību (piemēram, palīdzēja atjaunot 679. gadā zemestrīcē sagrauto baznīcu Edesā), kā mierinājumu un garantiju normālai līdzāspastāvēšanai mūsdienās1. Nekādu garantiju daudz piesauktajam miermīlīgumam nav un nevar būt. Tāds nav nedz jāpaģēr, nedz jāapliecina, jo tas ir bezjēdzīgi – noteiktos apstākļos vardarbības kā instrumenta popularitāte pieaug neatkarīgi no kādas kopienas ne tik temperamentīgo pārstāvju solījumiem.

Vienlaicīgi par DP pausto nav jēgas, piedodiet, sabudināties tādēļ, ka par šiem «kopienas pārstāvjiem» nekas nav zināms, un tas ir būtiski.

Piemēram, ir atšķirība, vai radikalizācija skārusi par Latvijai relatīvi tradicionālo uzskatīto kopienu (tatāri u.c.), kas šeit ieradās PSRS periodā, vai ārvalstu studentus, vai etniskos latviešus, kas pieņēmuši islāmu. Es nu pamatīgi vulgarizēšu domu, bet – nav noslēpums, ka t.s. konvertīti bieži ir īpaši dedzīgi (t.sk. ne tikai islāma pasaulē) vēlmē aizstāvēt «lietu pareizo kārtību». Savukārt, ja radikalizācija izplatās kopienas, ja tā var teikt, tradicionālajā daļā, tā jau ir cita situācija. Ja mēs paliekam abstraktas «kopienas» kā apraksta līmenī, tad mēs arī nolemjam sevi, tēlaini izsakoties, aizdomīgiem skatieniem uz ikvienu, kurš «izskatās kā musulmanis». Kas ir a) netaisnīgi, b) netālredzīgi.

Tāpat nav skaidri individuālie iemesli radikalizācijai, lai gan tie ir izšķiroši svarīgi, lai saprastu, kāpēc Latvijā dzīvojoši cilvēki izvēlas šādu ceļu. Ja paveramies uz nozares literatūru2, redzam, ka cēloņi var būt dažādi – sākot ar bieži piesauktajiem sociāli ekonomiskajiem, beidzot ar vardarbības un varoņa tēla pievilcības veicināšanu mūsdienu t.s. kultūrā.

Kāpēc šāds dziļāks izpratnes līmenis ir būtisks? Pirmkārt, tas ir nozīmīgs pašai musulmaņu kopienai, kas, šķiet, vienīgā spēj – pareizi saprotot radikalizācijas iemeslus – savu locekli atturēt no pievēršanās reliģijas interpretācijai, kas kopienas vairākumam liekas kļūdaina. Ir atšķirība, vai kāds nolēmis doties aizsargāt islāmu Sīrijā, jo uzskata, ka notiek «krusta kari», vai arī kādu izmocījusi eksistenciālas vientulības sajūta, kas diktē vēlmi atrast jelkādu jēgas formu paša dzīvei, par jebkuru cenu.

Tomēr motivāciju saprast ir svarīgi arī sabiedrībai kopumā, jo runa tomēr ir par mehānismiem vispār, kad vardarbība vārdos (piemēram, komentāri internetā) transformējas gatavībā uz fizisku vardarbību. Un tā nav tikai musulmaņu kopienas problēma. Problēma te tā, ka saprašana nereti tiek jaukta ar akceptēšanu, lai gan tas nav viens un tas pats. Piemēram, es nekad neakceptēšu to, ka virkne spožu intelektuāļu Pirmā pasaules kara priekšvakarā sāka, kā saka, prasīt asinis3, tomēr, ja es gribu saprast, kāda velna pēc, teiksim, Nobela prēmijas laureāts Tomass Manns 1914.gadā sāka rasistiski murgot (indivīda radikalizācija), ir jāsaprot, kas viņu uz to pamudināja.

Ir bezjēdzīgi kādu reliģiju saukt par imanenti agresīvu vai miermīlīgu, ikreiz ir noteikti iemesli, kas iedarbina agresivitātes komponenti. Tas nenozīmē, ka jācenšas par katru cenu no šādiem iemesliem vairīties (piemēram, atsakoties no sekulāras tradīcijas praksēm); runa ir par iemeslu apzināšanos, prognozēšanu.

No šā viedokļa situācija Latvijā ir savdabīga. Mums ir dažas «runājošās galvas», kas vai nu ir nelokāmi pārliecinātas, ka «islāms uzbrūk!», vai arī primāri ir norūpējušās, cik lieli pirmie ir ksenofobi. Un tad mums ir DP, no kuras laikam taču nevar prasīt antropoloģisku studiju centra darbību. Īsi sakot, jautājumi par islāmu, musulmaņu kopienu Latvijā tiek vai nu politizēti mistiskajā atskaites sistēmā «liberāļi – konservatīvie», vai birokratizēti kā kopienas «monitorēšana». Mēs netiksim uz priekšu izpratnē, ja par šiem jautājumiem nesāks regulāri izteikties sociālantropologi, vēsturnieki, psihologi u.c. cilvēku populācijas pētnieki.

Atsauces:

1. Peter Frankopan. The Silk Roads. 2015. p.88.

2.

3. Skat. piemēram, Alekseja Rutkēviča publikāciju «1914.gada idejas» šogad Maskavā iznākušajā Augstākās Ekonomikas skolas pētnieku krājumā «Sad učonih naslaždenij».