Rietumi daudzu gadu garumā ignorēja un noraidīja Austrumeiropas valstu paustās bažas par Kremļa īsto dabu un slepenajām aktivitātēm, uzskatot to par paranoisku panikas celšanu, taču padomju impēriju piedzīvojušajām valstīm galu galā izrādījās taisnība, norāda prominentais britu žurnālists Edvards Lūkass, apjomīgā rakstā jautājot: «Kāpēc, ak, kāpēc mēs neklausījāmies austrumeiropiešu brīdinājumos?»

Valstis, kas atrodas reģionā starp Baltijas jūru un Melno jūru, nekad nav bijušas optimistiski noskaņotas pret Krieviju. Pat Jeļcina laikā deviņdesmitajos gados, kad Kremlis bija krietni draudzīgāks attiecībās ar ASV un Rietumeiropu, šīs valstis raizējās. Tās raizējās par Krievijas gāzes un naftas cauruļvadu izmantošanu, lai radītu līdzekli spiediena izdarīšanai. Tās norādīja uz Krievijas diplomātijas apslēptajiem un reizēm neslēptajiem trikiem. Tās pamanīja, ka Krievijas spiegu ir daudz, viņi ir aktīvi un pārāk efektīvi, norāda žurnāla «The Economist» ilggadējais politiskais komentētājs.

Rietumvalstis pret austrumniekiem izturējās aizbildnieciski un ignorēja viņu bažas.

Rietumi uzskatīja, ka Krievijas radītie draudi nelīdzinās Padomju Savienībai,

un pie šādas stratēģijas pieturējās Brisele, Londona, Parīze, Berlīne un Vašingtona. Rietumi uzskatīja, ka austrumeiropiešus - īpaši igauņus, latviešus, lietuviešus, poļus un čehus - traumējusi viņu vēsturiskā pieredze, tāpēc viņi ceļ paniku.

Tā tas turpinājās lielāko daļu Putina ēras. Jautājums par Eiropas teritoriālo aizsardzību ne tikai bija neapspriežams, ar šādu ierosinājumu varēja sagraut visu karjeru. Pat tad, kad Krievija kļuva aizvien autoritārāka un naidīgāka, Rietumi turpināja mīkstināt savu politiku pret Krieviju. Pat tad, kad Putins ieņēma daudz konfrontējošāku nostāju, NATO un ES uzstāja, ka viss ir kārtībā un atbildē uz Krievijas šņācieniem un rūcieniem atbildēja ar dialogu un integrāciju, nevis konfrontāciju un atbaidīšanu, raksta Lūkass.

Amerikas politikas veidotāji nesaskatīja, ka

plānotās pretraķešu aizsardzības sistēmas Polijā un Čehijā ir svarīgs simbols ASV atbalsta paušanai šim reģionam.

Kad Obamas administrācija atcēla šos plānus - neveiklā kārtā padomju invāzijas Polijā gadadienā - tā neaptvēra, ka attiecību atjaunošanu ar Krieviju vajadzētu pavadīt ar kārtīgu iedrošinājumu devu Vašingtonas vislojālākajiem sabiedrotajiem Eiropā. Austrumeiropiešu ignorēšana bija kļūda ne tikai taktiskā ziņā, bet arī kļūda tādēļ, ka Amerika no viņiem varēja kaut ko mācīties.

Rietumu politikas veidotājiem tagad negribīgi nākas atzīt, ka cilvēkiem, kas krievus pazīst vislabāk, ka šiem austrumeiropiešu panikas cēlājiem galu galā tomēr bija taisnība.

Krievija ir palielinājusi savus militāros izdevumus, desmit gados to teju divkāršojot. Tās ekonomika, neskatoties uz korupciju, šķēršļiem un atkarību no dabas resursiem, ir izrādījusies neticami izturīga. Krievija ir nopirkusi sabiedrotos un ietekmi Rietumos un veicinājusi ekonomisko neatkarību līdz tādam līmenim, ka nopietnu ekonomisko sankciju ieviešana ir sarežģīta, brīdina Lūkass.