Aizņemties, lai atdotu, pārmaksāt desmitkārt, aizņemties vēl un vēl... padoties. Tā ir ierastā «ātro kredītu» ņēmēja dzīves līkne. Ne tie bagātākie Latvijas iedzīvotāji ir paņēmuši ātros kredītus par kopsummu 600 miljoni eiro. Kamēr viņi sper izmisuma soļus, lai atdotu parādus, ātro kredītu kompāniju īpašnieki un viņu politiskie atbalstītāji brīvdienās personiskajā lidmašīnā kopā ar ģimeni dodas uz nelielu salu Vidusjūrā.

«Būsim godīgi – cik no viņiem tos varēs atdot? 25% aizņēmumu atgriezt nespēj,» par ātrajos kredītos paņemtajiem 600 miljoniem eiro saka Latvijas Kredītņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Āboliņš.

Kopējais Latvijas iedzīvotāju parādu apjoms ir 5,5 miljardi eiro.

Šis cipars parādās civillietās, kas jau nonākušas tiesā, skaidro Āboliņš. Ievērojamo summu veido prasības par neatdotiem banku un nebanku (ātrajiem) kredītiem, komunālajiem maksājumiem un tamlīdzīgi. «Kredītkompānijas saka, ka tie, kas laikus nespēj atdot īslaicīgos aizdevumus, ir 15%, bet pētījumi apliecina, ka krietni vairāk – vismaz 25%.»

Vispār jau smieklīgi...

Ātro kredītu parādnieku loks ir milzīgs. Turklāt lielākoties tie ir cilvēki darbspējas vecumā, kas strādā un saņem mazu algu. Ja kredīti ir vairāki, izredzes izkļūt no parādu apburtā loka ir niecīgas, tāpēc var prognozēt, ka daļa no šiem cilvēkiem pametīs Latviju - kopā ar ģimenēm, uzskata Āboliņš. «55% cilvēku dzīvo zem minimālās mēnešalgas līmeņa, kas ir 430 eiro bruto,» saka Āboliņš. 2016. gadā valstī bija 791 600 aktīvo darba ņēmēju. Mēnešalga 500 eiro pirms nodokļu nomaksas bija 356 400 cilvēkiem.

Algu no 700 līdz 1000 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas saņēma 20,5% iedzīvotāju.

Arī šogad situācija ļoti būtiski nav mainījusies. Āboliņš saka, ka šie cipari bez liekiem paskaidrojumiem skaidri ilustrē, kādas ir iedzīvotāju iespējas atdot kredītus. «Mūsu lielākā bēda ir zemie ienākumi un Eiropas līmeņa cenas. Ne velti esam viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm.»

Izmisuma soļi, kādus cilvēki sper, mēģinot «savilkt galus», iluzori iedomājoties, ka spēs atdot daudzus ātros kredītus, balansē uz neprāta robežas. Būtu smieklīgi, ja vien nebūtu traģiski.

Komercbankās kredītu viņiem neizsniedz sliktās kredītvēstures dēļ, tāpēc parādnieki meklē privātpersonas, kas būtu gatavas aizdot naudu ar «jebkādiem nosacījumiem».

Daudzi neslēpj, ka ir parādā vairākām kredītiestādēm. «Ģimene ar vidējiem mēneša ienākumiem 1400 eiro meklē privātpersonu, kas aizdotu 30 000 eiro uz 10 gadiem. Mēs atdotu 40 000. Aizdevums nepieciešams citu kredītsaistību dzēšanai. Līgumu parakstam pie notāra. Nav ķīla, bet līgumā varam vienoties pa Jums izdevīgiem nosacījumiem.» «Vajadzīgs kredīts 4000 eiro apmērā uz 12 līdz 16 mēnešiem, lai apvienotu kredītus.»

«Pacēlušies» uz ātrajiem kredītiem

Ātro kredītu tirgus ir liels, augošs un agresīvs. Tomēr vairāk par to asociāciju uztrauc nebanku sektora izsniegto aizdevumu neierobežotās procentu likmes. Asociācijas vadītājs skaidro, ka valsts noteiktais ierobežojums ir spēkā tikai tad, kad puses atkāpjas no līguma – cilvēks neatdod kredītu un tiek realizēta parāda piedziņa. «Igauņi šajā ziņā ir tikuši tālāk par mums – tur valsts līmeni ir noteikti procentu likmes summas maksimālie griesti un arī nokavējuma procenti nedrīkst pārsniegt 36% gadā. Igaunijā bija strīds par reklāmas ierobežojumiem, bet iniciatīvai nebija atdeves, jo internetā reklāmas tik un tā palika. Kad noteica procentu likmes ierobežojumu, viss sakārtojās.»

2015. gada nogalē, kad Igaunijā tika pieņemti grozījumi, kas ierobežoja augstās procentu likmes, Igaunijas maksātnespējīgo personu reģistrā bija 34 000 cilvēku, kuriem bija grūtības atmaksāt ātros kredītus.

«Ne viens vien aprindās «pacēlies»,» iemeslus, kāpēc valsts tik negribīgi sper soļus, lai ierobežotu neētisko biznesu, skaidro Āboliņš. «Kopā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru spriedām:

ātrajiem kredītiem ir milzīgs politiskais lobijs.

Jebkurš mēģinājums likumdošanu šajā jomā padarīt patērētājam labvēlīgāku Ministru kabinetā un Saeimā sastop milzu pretestību, ko grūti izskaidrot citādāk kā ar personiskām interesēm.»

Lai gan problēmas ar kredītu atdošanu nav nekāds jaunums, asociācija novēro, ka tieši šobrīd proporcionāli pieaug to cilvēku skaits, kas stieg ātro kredītu parādu muklājā, un to saista ar intensīvajām reklāmas kampaņām pirms dažiem gadiem.

Ātrā kredīta aizdevējs nesnauž – ir tikpat kā neiespējami stundu skatīties televizoru un neredzēt nevienu uzbudinošu reklāmu, kas piedāvā naudu.

«Problēmas aizsākās 2008. gadā, kad bankas pārtrauca piedāvāt kredītlīnijas, aizejot no šīs nišas, ko nekavējoties aizņēma nebanku aizdevēji. Šobrīd komercbankas cenšas atjaunot kredītlīniju piedāvājumu, bet tirgū ar masīvām ātro kredītu reklāmām nav tik viegli iespiesties,» skaidro Āboliņš, piemetinot, ka asociācija priecājas, ja aizdevumus izsniedz komercbankas, kas pārliecinās par klienta spēju atdot naudu.

Parādīt garu degunu

Tikmēr «vidējais latvietis» aizņemas, pagarina, vēlreiz aizņemas un tā divdesmit reizes, līdz atmet visam ar roku un noiet no Latvijas ekonomikas skatuves. Ir trīs izplatīti veidi, kā cilvēki rīkojas, saka Āboliņš. «Pirmie ir tie, kas ir apzinīgi, cenšas vienoties ar aizdevēju, pagarina līgumus, maksā nenormālus procentus, un tā tas velkas, reizēm gadiem. Iznākums parasti ir tāds pats – aizņēmējs padodas. Otrā grupa izmanto «strausa politiku» - atrod veidu, kā aiziet pelēkajā ekonomikā. Viņi oficiāli saņem minimālo mēnešalgu, tāpēc piedzīt no viņiem neko nevar. Trešā grupa atver kontu ārvalstīs.»

Piemēram, tālbraucēji reģistrējas Igaunijā, kur atver kontu, lai tiesu izpildītāji viņiem netiktu klāt.

Āboliņš skaidro, ka aizvien biežāk cilvēki izmanto iespēju sākt maksātnespējas procesu. Lai to izdarītu, kopējam parādam jābūt ne mazākam par pieciem tūkstošiem eiro. Asociācija sniedz juridisko palīdzību maksātnespējas procesa sākšanai. «Pie mums vēršas cilvēki, kuriem ir daudzi neatdoti ātrie kredīti.»

Rekords bija 26 ātrie kredīti. Četrus vienā kompānijā, kas reklamējas ar dažādiem nosaukumiem, viņš bija paņēmis vienā dienā.

Ne mazums jaunu un vidēja vecuma cilvēku, kas būtībā ir valsts ekonomikas stūrakmens - «zemes sāls», nespējot atdot parādus, pieņem lēmumu pamest Latviju – uz visiem laikiem. Āboliņš saka: lai gan teorētiski tiesu izpildītāji var vērsties ar piedziņu pret pilsoņiem, kuri dzīvo un strādā ārzemēs, savā praksē viņš nezina nevienu gadījumu, kad tiesu izpildītājs pakojis čemodānu un devies uz britu salām trenkāt parādnieku. Turklāt Lielbritānijā minimālie ienākumi, kuriem nedrīkst ķerties klāt, ir vismaz 1500 mārciņu, stāsta kredītņēmēju pārstāvis. «Eiropas valstīs uzskata, ka cilvēkam par kaut ko jādzīvo, nevis jāatdod parāds un pēc tam jāiet zagt vai ubagot. Parādu piedzinēji mēdz meklēt cilvēku sociālajos tīklos un tad vērsties pie viņa ar vēstuli. Tas arī viss.» Āboliņš saka, ka vairums cilvēku, kas iekrituši «parādu slazdā», nav ļaunprātīgi nemaksātāji un krāpnieki. Ja viņi nemaksā, tad tikai tāpēc, ka mēģina vienkārši izdzīvot, un, līdzko ir iespēja, cenšas «sakārtot lietas».

Par to, ka mēdz būt arī tādi ātrie kredīti, kas nav jāatdod, un kā mūs «ķer uz muļķi», lasiet TVNET sestdien, 19. maijā.