Uzskats, ka ar mākslu iztiku nopelnīt nevar, ir izplatīts. «Ja esi labs speciālists, vienmēr atradīsi savu vietu - vienalga, vai esi atslēdznieks, ārsts vai dziedātājs,» ir pārliecināta Alīna. Skatoties uz trauslo, jauno sievieti, ir grūti iedomāties, ka tikai 15 gadu vecumā viņai pietika drosmes no Ventspils pārcelties uz galvaspilsētu un sākt ceļu uz māksliniecisku profesiju, par kuru lielākā daļa nekad nav dzirdējuši. Tagad Alīna nodarbojas ar modes ilustrāciju. rusTVNET jaunajā projektā par mācību iespējām Latvijas galvaspilsētā pēc pamatskolas beigšanas ar interviju varoņiem runājam par ģimenes lomu skolēna lēmuma pieņemšanā, par izglītības līmeni mūsu valstī un kas bijis pats grūtākais, sākot pieauguša cilvēka dzīvi.

- Pirms noskaidrojam, vai ir dzīve pēc devītās klases, pastāsti - ar ko tieši tu nodarbojies? Kā tu izvēlējies šo neparasto profesiju?

- Es esmu modes ilustratore. Tā ir mana profesija, ar ko pelnu iztiku. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tā ir šaura sfēra, bet patiesībā tā ir ļoti plaša - reklāma, žurnāli, dažādi modes zīmoli. Piemēram, nesen sadarbojos ar žurnālu «Cosmopolitan», kas pirmais nolēma izdot pilnībā ilustrētu žurnālu.

Ceļš līdz šai profesijai nebija nemaz tik viegls vai ātrs. Latvijā šī industrija nemaz nav attīstīta, tāpēc man acu priekšā nebija piemēra - cilvēka, kas nodarbotos ar ko līdzīgu. Nācās vadīties «pēc sajūtām» - ar izmēģinājumu metodi.

Mani vienmēr pievilkusi modes industrija, bet šūt negribēju - man patika zīmēt. Bet, ja nezini, ka tāda profesija pastāv, tad pat prātā neienāk, ka ar to varētu nodarboties. Vēlāk man uzradās dators un internets. Uzzināju par Deividu Dauntonu, kurš jau vairāk nekā 30 gadus nodarbojas ar modes ilustrāciju. Un tad sapratu, lūk!

- Kad saprati, ka esi «aizsēdējusies» skolā?

- Līdz devītajai klasei nekad nebiju iedomājusies, ka varētu no skolas aiziet uz profesionālās izglītības iestādi. Kā lielākā daļa vienaudžu, biju apņēmusies tikt matemātikas klasē un veiksmīgi pabeigt vidusskolu. Manā lēmumā galveno lomu spēlēja mākslinieciskās studijas vadītāja, pie kuras mācījos. Viņa acīmredzot saskatīja manī kādu talantu un teica, ka šeit vairs nav ko darīt. Esot jābrauc uz Rīgu.

- Cik tev tolaik bija gadu? Kā vecāki uzņēma šādu lēmumu? Vai saskāries ar kritiku no skolotāju vai vienaudžu puses?

- Kā par brīnumu, mamma manu lēmumu atbalstīja un palaida [uz Rīgu], par ko es viņai joprojām esmu pateicīga. Man bija tikai 15 gadi. Es uzaugu provincē un tikpat kā neko nebiju redzējusi, bet tagad vajadzēja pārcelties uz lielpilsētu un sākt patstāvīgu dzīvi. No viņas puses tas bija ārkārtīgi drosmīgs solis, un es to novērtēju.

Jāpiebilst, ka mani visi ļoti atbalstīja. Kritizētāju nebija. Domāju, daudzi priecājās, ka tik agri izvēlējos savu ceļu. Turklāt, ja nebūtu izdevies, es būtu varējusi atgriezties un pabeigt vidusskolu.

FOTO: privātais arhīvs

- Kā tas viss sākās?

- Es iestājos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), specialitāte - vides dizains. Tolaik tā bija ļoti prestiža izglītība. Ar valdības atbalstu mācības bija par brīvu, taču bija jāliek iestājeksāmeni. Manā gadījumā bija jākārto grafika, gleznošana, veidošana un kompozīcija. Rezultātā saņem attiecīgu ballu skaitu, kam pieskaita atestāta vidējo atzīmi.

Man eksāmeni šķita grūti. Es pat gāju uz sagatavošanas kursiem, kas palīdzēja saprast, ko gaida vērtēšanas komisija. Lielas grūtības sagādāja arī tas, ka Ventspilī mācījos krievu skolā, bet šeit - viss latviski. Nezin kāpēc nebiju par to padomājusi, un šādām pārmaiņām nebiju gatava.

Man šķita, ka ar astotnieku latviešu valodā būs pietiekami, lai iekļūtu skolā un mācītos. Es kļūdījos!

Tāpēc pirmie divi gadi man bija ļoti grūti. Pats trakākais, ka laiks iet uz priekšu, bet šajā jomā nekas nemainās. Krievu skolas joprojām nesniedz pietiekamas valsts valodas zināšanas. Skatīsimies, protams, kā būs tagad... Tās ir sāpīgas pārmaiņas, bet vajadzīgas.

- Kādi ieguvumi ir profesionālo vidusskolu audzēkņiem?

- Ir iespēja saņemt stipendiju - tādu saņem visi uzņemtie. Kas labāk mācās, tam lielāka stipendija. Tagad stipendijas ir citas, bet tolaik es saņēmu 25 latus mēnesī. Nauda, protams, smieklīga, bet tā pilnībā nosedza kopmītnes. Tas ļoti palīdzēja.

Bet man lielākais ieguvums no profesionālās skolas bija patstāvība, kurai līdzi nāk atbildība par to, ko dari.

Mums pieņemts, ka mācies vecāku dēļ, skolotāju dēļ, laba atestāta dēļ. Bet galvā visu laiku kuļas doma: man tas nekad dzīvē nenoderēs, kāpēc es to mācos?

Profesionālajā skolā ir pavisam citādi - ir interese attīstīties un zināšanas var uzreiz lietot praksē.

Tāpēc es ļoti priecājos, ka izgāju tādu dzīves skolu. Man tas deva ļoti daudz! Un pašai RDMV esmu ļoti pateicīga. Man šķiet, ka skola ir labā līmenī. Es katru gadu eju skatīties uzņemto bērnu darbus. Viņi var! Tur valda ļoti laba atmosfēra.

- Pēc tam mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā?

- Jā. Trešā kursa beigās dizaina skolā bija eksāmeni - tādi paši kā parastā vidusskolā. Ceturtā kursa beigās - diplomdarba aizstāvēšana. Sanāk, ka mācies gadu ilgāk par vidusskolēniem, bet mani tas neuztrauca. Daudz svarīgāk bija iegūt zināšanas un iestāties akadēmijā.

- Vai tev pēc profesionālās skolas absolvēšanas bija vieglāk iestāties akadēmijā nekā tiem, kas bija pabeiguši 12. klasi vidusskolā? Vai varbūt grūtāk?

- Iestājoties Latvijas Mākslas akadēmijā, man atkal bija jānokārto iestājeksāmeni, kuri līdzinājās tiem, ko biju jau kārtojusi pēc devītās klases. Vai bija vieglāk? Nezinu... Zinu, ka konkurence bija daudz sīvāka. Akadēmija ir valsts izglītības iestāde, mācības par brīvu, tāpēc arī konkurss ļoti liels. Nācās pasvīst. Redzēju, kā ļoti talantīgus jauniešus uzņēma tikai ar trešo piegājienu. Tur vienmēr ir kāds procents veiksmes. Liela nozīme ir cilvēciskajam faktoram, jo vērtē taču cilvēki. Nepietiek būt talantīgam; ir jāsaprot, ko no tevis gaida.

- Kā var izvērtēt radošumu? Kā tad paliek ar slaveno «es esmu mākslinieks, es tā redzu»?

- Tur tas nestrādā. Ir stingri kritēriji, pēc kuriem novērtē studenta potenciālu.

FOTO: privātais arhīvs

- Kā tu vērtē ideju, ka nevajag «sēdēt biksēs» līdz 12.klases beigām, bet gan pēc iespējas ātrāk iegūt arodizglītību?

- Jāsāk ar to, ka principā Latvijā ir ļoti zems izglītības līmenis mākslas un dizaina sfērā. Tāpēc daudz kas notiek neefektīvi, cilvēki ir apjukuši un nezina, ko darīt tālāk. Kā arī valstī nav stabilitātes - nezini, kur iet mācīties, nezini, kur iet strādāt, kur būs pieprasījums. Universitātes dod viduvējas zināšanas, ražo daudzus viduvējus speciālistus, kuriem pēc tam nav, kur iet.

Domāju, ka skolas pamešana pēc devītās klases nav piemērota visiem. Jā, es esmu labs piemērs - man paveicās. Es vienkārši sapratu, ka kaut ko varu izdarīt labāk nekā citi, un gribēju to izmantot.

Ļoti nozīmīgs faktors šo lēmumu pieņemšanā bija ģimenes atbalsts. Vecākiem jāpaplašina savi apvāršņi, lai varētu virzīt bērnu pareizajā virzienā. Daļai sabiedrības joprojām ir padomju domāšana: arhitekts, inženieris, ārsts - lūk, tās ir profesijas. Ja matemātika nepadodas, tad dzīvē nekur netiksi.

Viss ir mainījies. Mūsdienās novērtē pavisam citādākas personīgās īpašības, prasmes un zināšanas.

Daudzi domā, ka ar radošām lietām iztiku nopelnīt nevar, taču es esmu pārliecināta, ka jēdzīgs speciālists vienmēr atradīs savu vietu, vienalga, vai tas būs atslēdznieks, ārsts vai dziedātājs.

- Vai Latvijā ir grūti nopelnīt ar šādu profesiju?

- Latvijā šajā jomā tas ir praktiski neiespējami, jo nav pieprasījuma. Lai varētu nodarboties ar modes ilustrāciju, nepieciešams plaukstošs modes tirgus. Paši saprotat, ka ar to mums ir lielas problēmas... Protams, ir pasūtījumi arī no Latvijas, taču galvenokārt nākas strādāt ar ārvalstu klientiem - no Londonas, Maskavas, Ņujorkas.

Vienubrīd nožēloju, ka pēc skolas paliku Latvijā. Daudzi paziņas, kas nodarbojas ar ko līdzīgu, aizbrauca studēt ārvalstīs, un viņus pamanīja ātrāk. Pie mums tas notiek ļoti lēni. Glābj tikai tas, ka dzīvojam laikā, kad robežas ir atvērtas, ir internets un līdz ar to arī iespēja sadarboties un mācīties no ārvalstu profesionāļiem. Pēc iedvesmas jādodas uz citu valstu metropolēm, kur kūsā dzīvība.