Reliģisko organizāciju likuma normas, kas liedz jaunizveidotām draudzēm izveidot savu baznīcu, neatbilst Satversmei, ceturtdien atzina Satversme tiesa (ST).

Kā informēja ST pārstāve Ketija Strazda, spriedumā norādīts, ka no apstrīdētajām normām izriet divi patstāvīgi ierobežojumi draudzēm, kas izveidotas un reģistrētas kā privāto tiesību juridiskās personas, izveidot reliģisko savienību jeb baznīcu.

ST atzina, ka likumā noteiktā pārreģistrācijas prasība jaunizveidotām draudzēm izvirzīta, lai izvairītos no tā, ka reliģiskās savienības jeb baznīcas statuss tiktu ļaunprātīgi izmantots un tiktu veiktas prettiesiskas darbības, apdraudot sabiedrības drošību un publisko kārtību. ST skaidroja, ka tādējādi apstrīdētajās normās iekļautajam ierobežojumam ir leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība, taču spriedumā secināts, ka mērķi ir iespējams sasniegt ar mazāk brīvību ierobežojošiem līdzekļiem.

ST arī atzina, ka ierobežojums, kas liedz jaunizveidotām draudzēm iegūt reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku reliģiskās savienības jeb baznīcas pakāpi, un tādējādi arī liegums draudzēm reliģiskās pārliecības paušanai apvienoties, līdz ar to iegūstot kopīgu pārstāvniecību, ierobežo reliģisko organizāciju draudžu tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai.

ST spriedumā norādīja, ka Saeima jau citās likuma normās ir nodrošinājusi to, ka reliģiskā organizācija reģistrējoties nevar maldināt sabiedrību par savu piederību pie citas reliģiskās organizācijas, tostarp baznīcas. Līdz ar to ST uzskatīja, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums pats par sevi nav nepieciešams un tas ir neatbilstošs Satversmes 99. un 102.pantam.

ST spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā un nav pārsūdzams.

LETA jau ziņoja, ka Augstākā tiesa (AT) 2017.gada 10.jūlijā apturēja «Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas» iesniegtās lietas izskatīšanu, lai iesniegtu ST pieteikumu par Reliģisko organizāciju likuma iespējamo neatbilstību Satversmei.

AT savā ziņojumā par tiesvedības apturēšanu norādīja, ka pašreiz spēkā esošais Reliģisko organizāciju likums ierobežo vairāku baznīcu izveidi vienas konfesijas ietvaros, tādējādi nepamatoti paredz atšķirīgu attieksmi pret dažādām reliģiskām organizācijām vienas konfesijas ietvaros.

Tiesvedība lietā apturēta līdz ST nolēmuma spēkā stāšanas dienai.

AT pērnā gada 8.februārī skatīja pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru pieteikums tika noraidīts.

Reliģiskās organizācijas «Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca» pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka organizācija nav jauna - tā bija reģistrēta Latvijā jau pirms 1940.gada, no 1936.gada tā kā autonoma pareizticīgā baznīca atradās kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles Patriarhātu. Vispasaules Konstantinopoles Patriarhāts ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem.

Organizācijas pārstāvis norādīja, ka vēsturiskās Latvijas Pareizticīgās baznīcas pēcteči sāka tās juridiskā stāvokļa līdz 1940.gadam atjaunošanu, taču atjaunošana tika atteikta. Valsts kļūdaini esot atzinusi Latvijas Pareizticīgo baznīcu, kura saistīta ar Maskavas Patriarhātu. Pieteicēja arī lūdza tiesu ņemt vērā, ka jau 1996.gada 13.novembrī Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas draudzes bija iesniegušas dokumentus par garīgi kanoniskā stāvokļa līdz 1940.gadam atjaunošanu.

Pieteicējas ieskatā uz Latvijas Pareizticīgo autonomo baznīcu nevar attiecināt prasību, kas attiecas uz jaunām baznīcām, proti, ka desmit gadus katru gadu jāpārreģistrē vismaz desmit draudzes, pirms tiek atļauts reģistrēt baznīcu.

Uzņēmumu reģistra (UR) pārstāve tiesas sēdē lūdza iesniegto kasācijas sūdzību noraidīt. Pārstāve norādīja, ka UR vērtē formālas prasības konkrētas reliģiskas organizācijas reģistrēšanai, bet nevērtē to vēsturisko pēctecību.

Arī Tieslietu ministrijas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka patlaban nav pamata pieteikuma apmierināšanai, jo likums turklāt noteic, ka vienai konfesijai var reģistrēt vienu baznīcu, un šis jautājums, iespējams, risināms Satversmes tiesā, noskaidrojot, vai nepastāv likuma nepilnība. Savukārt jautājumā par pēctecību būtu jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā.