Kad 2015. gada 5.decembrī ugunsgrēkā savā dzīvoklī Rīgā, Artilērijas ielā, aizgāja bojā viņas kaimiņš Aleksandrs, Dzintras kundze nenojauta, kas notiks tālāk. Rēķini par komunālajiem pakalpojumiem izdegušajā, dēļiem aizsistajā dzīvoklī pienāks gadiem ilgi. Un… tiks samaksāti! Ar detektīva Puaro cienīgām metodēm Dzintra noskaidros, kas noticis ar dzīvokļa īpašnieci un kāpēc mirušie gadiem turpina tecināt ūdeni, iznest atkritumus un veidot mājai uzkrājumu.

Artilērijas iela pieder pie «koka Rīgas» un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Grīziņkalna apkaimes miniatūrās ielas joprojām glabā 19. gadsimta pilsētas nomales laucinieciskā miera sajūtu, ko novērtē uzņēmīgie, seno koka arhitektūru mīlošie jaunienācēji, lai gan publika šeit, protams, eklektiska – neiztiek bez dzērājiem «ronīšu vaibstiem», lētām prostitūtām, bijušajiem cietumniekiem. Jā, arī viņiem te ir mājas. Pašvaldība krietni pielikusi roku, lai Grīziņkalns atdzimtu – elegants bruģis, ielu apgaismojums, moderni arhitektoniski objekti.

Spoku miteklis

1925. gadā celtais koka nams Artilērijas ielā 66 ar eleganci neatšķiras – acīmredzot celts vienkāršajiem strādniekiem, dzīvoklīši te mazi kā kabatiņas. Glābjoties no sala, ļaudis salikuši plastikāta logus, stūrus apsituši ar papi. Vienam logam ielas pusē stiklojuma vietā skaidu plātne – jau vairākus gadus. Tas ir dzīvoklis, kurā pirms trim gadiem dūmos no dzīves šķīrās tolaik apmēram 60 gadu vecais Aleksandrs.

Uz aiznagloto logu rāda ņipra kundze – Dzintra te dzīvo desmit gadus. Viņas dzīvoklītis ir «kā kurmja aliņa» - 21 kvadrātmetru liels, bet Dzintra to iekārtojusi sievišķīgi mājīgi. Blakus vairāki dzīvokļi stāv tukši – par pašvaldības izsolē noteikto cenu 19 tūkstoši eiro tīkotāju nav.

«Tas notika 2015. gada 5.decembrī ap sešiem vakarā. Ja es nebūtu mājās, nodegtu visa māja. Sajutu dūmus, bet sākumā neuztraucos, jo Saša bieži vien kaut ko piededzināja. Viņš ļoti stipri dzēra un staigāja apdauzījies. Sapratu, ka tie ir «citādi dūmi» - koridors jau bija pilns,» atceras Dzintra.

Kad atbrauca ugunsdzēsēji un uzlauza durvis, «no Sašas ūsas vien bija palikušas».

Neviena mantinieka un pretendenta uz izdegušo dzīvokli nebija - durvis noplombēja, izsistā stikla vietā ielika skaidu plātni. Lieta darīta! Mazums šajā rajonā izdemolētu dzīvokļu.

Gāja laiks – nekas nemainījās. Dzintra vakaros ieklausījās, jo baiļojās, ka tukšajā dzīvoklī iekļūs klaidoņi un narkomāni, to vēlreiz aizdedzinās.

Rudenī tukšajā miteklī svilpoja vēji, bet ziemā neapkurinātajā telpā draudēja aizsalt ūdensvads. Izbrīnu radīja regulāri pienākošie rēķini, kas automātiski tika samaksāti. Kas īsti maksā traģiski mirušā, zaļā pūķa mīlētāja Sašas rēķinus? Kāpēc miteklis stāv tukšs un neuzrodas neviens tīkotājs? Īsts spoku dzīvoklis.

Visi ceļi ved uz Ameriku!

Izrādījās, ka dzīvoklis bija uz mistiskas sievietes, kādas Olgas Kisļakovas vārda. Saskaņā ar ierakstu Rīgas pilsētas zemesgrāmatā īpašumā ir deklarēta viena persona – respektīvi Olga.

Pensionētā policijas darbiniece Dzintra gluži kā detektīvs no Agatas Kristi romāniem sāka šķetināt nozudušās, burtiski izgaisušās dzīvokļa Nr. 2 īpašnieces lietu.

«Namu pārvaldes kvītis mētājās apkārt – un līdz ar to man bija dzīvokļa īpašnieces Olgas Kisļakovas personas kods (tas ir Latvijas). Es varēju sākt meklēšanu,» atceras Dzintra. Pagalma kaimiņi, kas te dzīvoja kopš neatminamiem laikiem, nekad Olgu nebija redzējuši un neko par viņu nezināja.

Dzintra izvirzīja versiju, ka, ņemot vērā sievietes dzimšanas gadu – 1926. -, Olga varētu atrasties pansionātā, tāpēc devās uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru. Neko nenoskaidrojusi, viņa ielika sludinājumu avīzē ar aicinājumu atsaukties Olgas piederīgajiem. Atkal klusums. Dzintras intuīcija, veidojusies darba pieredzē, teica priekšā, ka Olgas Latvijā nav, tāpēc viņa aizgāja uz Krievijas vēstniecību. «No turienes man uzreiz piezvanīja un pateica, ka Olga 1984. gadā ir izceļojusi uz Ameriku.»

Tālākais Dzintras ceļš veda ASV vēstniecības virzienā.

«Ilgi nebija jāgaida. Man piezvanīja un paskaidroja, ka Olga mirusi 2013. gada 24.decembrī Bostonā, Masačūsetsas štatā, kur Dzimtsarakstu biroja arhīvā atrodas viņas miršanas apliecība.» Starp citu, informācija par Olgu Kisļakovu kopā ar fotogrāfiju tīmeklī ir viegli atrodama.

Šķita, ka samudžinātais stāsts pamazām sāk šķetināties. Dzīvokļa īpašniece, Aleksandra māte Olga Kisļakova neilgi pirms nāves, nojaušot par dēla dzīvesveidu, 2012. gadā bija veikusi apjomīgu komunālo maksājumu priekšapmaksu. SIA «Rīgas namu pārvaldnieks» (RNP) valdes priekšsēdētājs Ivo Lecis vēstulē apliecina, ka dzīvoklī Nr. 2 izveidojusies komunālo maksājumu pārmaksa, īpašniece veikusi priekšapmaksu, iespējams, zinot par savu ilgstošo prombūtni, un piemetināja, ka nav pamata apturēt rēķinu izrakstīšanu.

Vai sieviete pēc 1984. gada kādu laiku uzturējusies Latvijā, kāpēc viņai ir Latvijas personas kods, vai nokārtojusi te pensiju, paliek noslēpumā tīts.

Tomēr Dzintras kundze nelikās mierā, jo viņai šķita neētiski, ka no miruša cilvēka iepriekš iemaksātas naudas RNP katru mēnesi iekasē maksājumus par ūdeni, atkritumu izvešanu, mājas apsaimniekošanu un vēl veido iekrājumus mājas uzturēšanai.

Var jau būt, ka viss ir likumīgi, bet normāli gan tas nav!

«Es saprotu, ja atvilktu nekustamā īpašuma nodokli, bet ziniet… mirušie atkritumus neiznes un ūdeni netecina. Turklāt viņi aprēķina, ka mirusī Olga izlieto vairāk ūdens nekā es,» stāsta enerģijas pilnā pensionāre.

23 Foto
Artilērijas ielas detektīvs

Dzintras kundze no savas mazās istabiņas iznes papīru žūksni - viņa ir uzrakstījusi neskaitāmas vēstules atbildīgajām valsts iestādēm, kas gari un formāli atrakstās: nav mūsu kompetence, viss notiek likuma ietvaros, nav pamata apturēt naudas iekasēšanu. Viņa rakstījusi prokuratūrai, policijai, dažādām valsts iestādēm, pašvaldības amatpersonām.

«Kad palasīsiet tās viņu atbildes, piedodiet, bet slikti paliek. Cilvēks viņiem nav svarīgs. Neviens nav ieinteresēts, visiem vienalga. Krievi un amerikāņi bija atsaucīgi, bet mūsu Latvijā cilvēks pazūd un neviens neliekas ne zinis, un es nedomāju, ka viņa ir vienīgā.»

Dzintra saka, ka aizgājusi uz Rīgas domi, kur viņai strupi atbildēts: «Neesam tiesīgi sniegt informāciju par personu.» «Es teicu: «Klausieties, ļaujiet mirušajiem mierīgi atdusēties! Beidziet iekasēt no viņiem naudu par komunālajiem pakalpojumiem!»» Vēl Dzintra lūgusi, lai taču vienreiz par atvilkto un uzkrāto naudu iestiklo fasādes logu. Atkal – neesam tiesīgi!

Dzintras kundze rāda rēķinus, kas liecina, ka uzkrājumā palikuši vien 68 eiro, un tas nozīmē, ka drīz iemaksātā nauda būs iztērēta un dzīvoklim sāks krāties parādi. «Ha, pēc gada atsavinās, pievāks un izsolīs par milzīgu summu.» Tāpēc Dzintras kundze nepagurusi meklē Olgas Kisļakovas kaut vai piektās pakāpes radinieku, kurš varētu pretendēt uz šo īpašumu.

Latvijas iestādēm nav jāzina

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atbildes vēstulē raksta: mēdz būt gadījumi, kad Latvijas iestādes nevar zināt, kas noticis ar izceļojošiem Latvijas iedzīvotājiem, jo neviens par to neziņo. Savukārt ārvalstu iestāžu pienākumos nav ziņot Latvijai par personas ārvalstī veiktajām tiesiskajām darbībām. Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likumu personai izbraucot par to būtu jāpaziņo iestādēm, bet Kisļakova izbraucot to nav izpildījusi.

Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Ingrīda Mutjanko TVNET apliecināja, ka Dzintras kundze par minēto jautājumu ir vērsusies dažādās institūcijās un saņēmusi no tām atbildes. Pašvaldības amatpersona skaidro: atbilstoši ierakstam Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā dzīvokļa īpašums, par kuru uztraucas Dzintras kundze, ir privātpersonas īpašums. Saskaņā ar RNP sniegto informāciju, dzīvokļa īpašniece, informējot par savu prombūtni, jau 2012. gadā veikusi ievērojamu priekšapmaksu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas maksājumiem, no kuras tie tiek apmaksāti līdz šim brīdim, un par dzīvokli nav izveidojies maksājumu parāds. RNP nav juridiskas tiesības veikt jebkādas darbības privatizētā dzīvokļa īpašumā, piemēram, ielauzties tajā. Arī sabiedriskās kārtības uzturēšanas jautājumi nav RNP kompetencē.

Ko iesākt?

TVNET uzrunātais jurists uzskata, ka RNP rīcība, turpinot sagatavot rēķinus un segt to samaksu no saņemtā avansa maksājuma, ir likumīga. Pretējā gadījumā par dzīvoklim sniegtajiem pakalpojumiem veidotos parāds, kuru, iespējams, RNP vēlāk pieprasītu maksāt visiem dzīvokļu īpašniekiem.

«Situācijā, kad īpašnieks ir miris un nav zināmu mantinieku, kurus uzrunāt, dzīvokļu īpašnieki var iesniegt mantošanas iesniegumu zvērinātam notāram, informējot par personas nāvi, un lūgt sākt mantojuma lietu.

Mantojuma lietas ietvaros, iespējams, varētu atrasties mantinieki.

Pretējā gadījumā dzīvoklis tiks atzīts par bezmantinieka mantu, tādā veidā nonākot valsts īpašumā, kurai būs pienākums segt dzīvokļa uzturēšanas izmaksas un atrast jaunu īpašnieku.»