Bērni, kuri neprot ēst no šķīvja, ja vien to nenoliek uz grīdas; mazi bērni, kuri vienmēr saskandina, pirms dzer tēju, – gadās, ka bērnunamos nonāk arī šādi bērni. Kādreiz šādus bērnus sauca par «klientiem, kam nepieciešama rehabilitācija», tomēr Daugavpils bērnunama-patversmes «Priedīte» vadītāja Ludmila Smikova jeb tante Ļusja, kā viņu dēvē liela daļa «Priedītes» iemītnieku, uzsver, ka uz ikvienu, kas nonāk šeit, tiek attiecināts tikai viens vārds - «bērni». Portāla TVNET krievu valodas versija projekta «Daugavpils: skats no malas» gaitā stāsta par Latvijas otrās lielākās pilsētas bērnunamu un bērniem, kas tajā dzīvo un aug.

Bērnunamā «Priedīte» istabiņas ir sadalītas pēc dzīvokļu principa, bērnunamā ir sporta zāle, pirts, baseins, atpūtas telpas, radošās darbnīcas, virtuve un arī skaistumkopšanas salons, kur bērnunama audzēkņi var apgūt daudzas patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes un iemaņas.

«Priedītes» audzēkņiem ir arī rotaļlietas un dažādas dāvanas, ko viņi saņem no labdarības organizācijām – no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka «Priedītē» dzīvojošajiem ir pat vairāk nekā dažam labam parastā ģimenē dzīvojošam bērnam Latvijā.

«Tās nav izklaides tikai izklaides pēc. Bērniem, kuri ir cietuši no emocionālas un fiziskas vardarbības, ir nepieciešams daudz vairāk nekā «mājas», lai viņi spētu morāli atjaunoties, pieaugt, socializēties, lai viņi saņemtu to, ko nav zinājuši gadiem ilgi,» skaidro bērnunama psiholoģe Jeļena Draba-Račko.

Šādi pasākumi ietver regulāras ekskursijas, kino apmeklējumus, boulingu, akvaparku, kā arī dažādus pulciņus.

Šobrīd bērnunamā-patversmē «Priedīte» uzturas nedaudz vairāk kā 50 bērnu – ir gan tādi, kas šeit nokļūst uz salīdzinoši neilgu laiku, bet ir arī tādi, kas šeit dzīvo gadiem ilgi.

Bērnus «atdod atpakaļ» gan otro, gan pat trešo reizi

«Mana mamma mani ļoti stipri sita. Es pacietu un piedevu, tomēr tas vienmēr atkārtojās,» stāsta viena no bērnunama audzēknēm. Viena no šādām reizēm meitenei beidzās ar smadzeņu satricinājumu un ārstēšanos slimnīcā. «Galu galā mēs ar brāli nonācām bērnunamā. Sākotnēji mūs paņēma patēvs, pēc tam mamma uzrakstīja iesniegumu, lai bāriņtiesa ļauj viņai pavadīt ar mums vasaru. Vasaras beigās, augustā, viņai vajadzēja aiziet uz bērnunamu, lai uzrakstītu jaunu iesniegumu. Es ar mazo māsu, kurai toreiz bija gadiņš vai divi, sēdēju mājās, bet patēvs bija aizbraucis uz darbu. Mamma teica, ka ies uz «Priedīti» rakstīt iesniegumu, bet, kad es viņai vēlāk piezvanīju, es dzirdēju fonā balsis un sapratu, ka viņa uz turieni nav devusies. Es noskaidroju, kur atrodas vietējā «točka», devos uz turieni un lūdzu mammu nākt mājās, bet viņa mani nepaklausīja. Es atgriezos mājās, sāku mazgāt traukus un klausīties mūziku, tāpēc nedzirdēju, kā mamma klauvē pie durvīm. Viņa sāka mani sist, bet pēc tam izdzina no mājas. Es aizgāju pie patēva mammas, nākamajā dienā viņš piezvanīja un pateica, ka pēc manis atbrauks no «Priedītes»,» stāsta meitene.

Katra «Priedītē» nonākušā bērna stāsts ir atšķirīgs, tomēr ir lietas, kas visus šos stāstus vieno.

«Visa pamatā kā likums ir finansiālās problēmas un bezdarbs, kas rada citas problēmas – bērnu vecāki nespēj sevi realizēt, nonāk atkarību gūstā, zaudē mājokļus. Tas viss ir saistīts. Ir jāsaprot, ka vecāki, kuru bērni ir nonākuši šeit, vienmēr var atgriezties pie sava iepriekšējā dzīvesveida. Kamēr bērns ir pie mums, tā ģimene tiek uzraudzīta, tomēr kādu laiku pēc tam, kad bērns ir atgriezies ģimenē, šī kontrole atslābst un tālākais jau ir pašu vecāku ziņā,» stāsta «Priedītes» darbinieki.

Vien divi no bērniem, kas šobrīd dzīvo «Priedītē», ir bāreņi. Pērējiem bērniem ir vismaz viens vecāks vai kādi citi radinieki. Bērnunama psihologi strādā gan ar bērniem, gan ar vecākiem, lai viņi būtu gatavi savas atvases sākumā ņemt atpakaļ uz nedēļas nogalēm, bet vēlāk, kad jutīsies tam gatavi, varēs lūgt vecāku tiesību atjaunošanu.

Tomēr ļoti bieži ir tā, ka šie bērni vēlāk atkal atgriežas bērnunamā – gan otro reizi, gan arī trešo reizi.

Neskatoties uz to, ka viens no patversmes galvenajiem uzdevumiem ir vecāku tiesību un ģimeņu atjaunošana, daļa bērnu negrib dzīvot pie aizbildņiem un izsaka vēlēšanos palikt bērnunamā. Bāriņtiesa vienmēr ņem vērā paša bērna vēlmes. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad bērni nokļūst audžuģimenē, bet pēc kāda laika tiek «atdoti» atpakaļ bērnunamā.

65 Foto
Daugavpils bērnunams - patversme “Priedīte”

Daugavpils bērni brauc uz Ameriku

Ludmila Smikova bērnunamu vada jau ceturto gadu. Tāpat viņa vada arī bērnunama teātra pulciņu «Vārds».

Viņa stāsta, ka iepriekš «Priedītē» termina «audzināšana» vietā tika izmantoti termini «reabilitācija» un «apkalpošana», bet iepriekšējais iestādes vadītājs bērnus dēvēja par «klientiem».

«Bērni dzīvoja gandrīz pilnīgā izolācijā, pat bijušie audzinātāji šeit nevarēja vienkārši atnākt ciemos, bija jāraksta daudz visādu papīrīšu, iesniegumu. Šobrīd šeit gandrīz vienmēr ir cilvēki, durvis ir atvērtas visiem – sponsoriem, skolēniem, ar kuriem mēs draudzējamies, visiem citiem, kas atbrauc pabūt kopā un paspēlēties ar bērniem,» stāsta Smikova.

«Priedīte» piedalās arī trīs viesģimeņu programmās. Bērni, kas sasnieguši septiņu gadu vecumu, pēc pašu vēlēšanās un ar bāriņtiesas atļauju, var doties uz laiku padzīvot ģimenēs ASV – sešas nedēļas vasarā un četras nedēļas ziemā. Ja ģimene un bērns labi saprotas, tad šīs vizītes turpinās. Saskaņā ar programmu nosacījumiem amerikāņu ģimenēm ir tiesības adoptēt bērnus, kas nav sasnieguši 16 gadu vecumu.

19 gadus vecā Diāna, kura joprojām dzīvo bērnunamā, jo turpina mācības, kas tādējādi ļauj viņai uzturēties iestādē līdz 24 gadu vecumam, arī piedalījās minētajā programmā. Arī pēc pilngadības sasniegšanas viņa turpina uzturēt kontaktus ar «savu» amerikāņu ģimeni un divas reizes gadā brauc ciemos.

«Pirmo reizi es baidījos – man bija bail lidot lidmašīnā un es arī nezināju angļu valodu,» atceras Diāna.

«Tu esi mana mamma? Tu mani ņemsi līdzi?»

Smikova norāda, ka bērni vienmēr piedod saviem vecākiem.

«Mums ir viens zēns, kura māte neatnāca uz viņa dzimšanas dienu. Mēs viņam pateicām: «Mamma neatrada sevī spēku atnākt.» Lai arī mēs neko sliktu nepateicām, viņš sadusmojās. Mamma viņam ir kaut kas svēts, lai arī kāda viņa būtu. Mums ir bērni, kuriem vecāki darījuši pāri gan fiziski, gan emocionāli, tomēr viņi joprojām gaida mammu. Viņi redz, ka citus bērnus vecāki apciemo, un jautā, kad nāks pie viņiem. Bet mēs zinām, ka pie šiem konkrētajiem bērniem neviens nenāks – tur ir kriminālprocesi un vecākiem ir aizliegts savām atvasēm pat tuvoties,» stāsta «Priedītes» vadītāja.

«Priedītes» vecākā sociālā darbiniece Indra Kovaļeva-Gudriņa komentē: «Reizēm, lai kaut kā uzmundrinātu mūsu audzēkņus, mēs īstenojam sava veida afēru – ņemam [bērnunamam sarūpētu] kādu dāvanu un sakām bērnam, ka to sūta mamma ar tēti.»

«Daži bērni, kuri savus bioloģiskos vecākus neatceras, reizēm skrien klāt ciemiņiem un jautā: «Tu esi mana mamma? Tu ņemsi mani līdzi?»» piebilst psiholoģe Jeļena Draba-Račko.

Ēd uz grīdas un vienmēr saskandina

Draba-Račko stāsta: «Pie mums nokļūst ļoti dažādi bērni – ir gan fiziski sakropļoti, ir morāli neattīstīti, ir arī tādi, kas rēja kā suņi, jo iepriekš tika turēti suņubūdās. Stāsti, ka bērns ēd četrrāpus uz grīdas, nav nekāds izdomājums. Mums bija puisītis, kurš nesaprata, kā ēst no šķīvja, kas stāv uz galda, līdz māsa nenolika šķīvi uz grīdas. Ir bērni no ļoti nelabvēlīgām ģimenēm, trīs līdz piecus gadus veci, kuri nesāk dzert sulu vai tēju, pirms nav saskandinājuši. Tie, kuri ir «spēcīgāki», ātri vien iekļaujas normālā dzīvē, bet morāli vājāki bērni integrējas ļoti ilgi, mazākā stresa gadījumā noslēdzoties un atgriežoties sākotnējā stāvoklī.»

«Jo vēlāk pusaudzis pie mums nokļūst, jo sarežģītāk ir veidot ar viņu attiecības, prognozēt, kas ar viņu notiks nākotnē. Kad bērni šeit ierodas mazā vecumā, mēs viņus audzinām jau pēc mūsu principiem un mums ir iespēja viņos kaut ko ielikt,» viņa piebilst.

Bērnunama audzēkņu dzīve veidojas dažādi. Ir gadījumi, kad tie, kas jau bērnībā un pusaudžu vecumā bijuši tendēti uz asociālu uzvedību, arī turpina nelabvēlīgi. Ir arī tādi, kas pēc bērnunama pamešanas kļūst par pilntiesīgiem un veiksmīgiem sabiedrības locekļiem. Bijušie audzēkņi ir pat starp bērnunama darbiniekiem.

Smikova pauž viedokli: lai bērni spētu socializēties, viņi ir ne tikai jāaudzina, bet arī jādod viņiem iespēja iziet pasaulē, sajust sevi kā daļu no sabiedrības.

«Mēs sākām vest bērnus uz kafejnīcām svinēt svētkus. (..) Izrādījās, ka viņi nezina, kā uzvesties. Tas viņiem bija pārbaudījums! Es sapratu, ka ir jāved bērni uz šādām vietām, lai viņi mācās socializēties,» viņa stāsta.

Indra Kovaļeva-Gudriņa stāsta par citām socializācijas veicināšanas metodēm: «Katram bērnam katru mēnesi tiek piešķirti seši eiro, protams, tā ir smieklīga summa, bet mēs mēģinām iemācīt bērniem, kā tērēt naudu. Mēs vedam viņus uz veikalu un stāstām, kā notiek iepirkšanās. Ir bērni, kas pat 16 gadu vecumā nezina, kā kaut ko izvēlēties, – skatās uz apjomu un domā, ka «vairāk ir labāk», bet cenai uzmanību nemaz nepievērš.»

Smikova gan piebilst, ka bērni saņem vairāk par minētajiem sešiem eiro mēnesī. Dzimšanas dienā bērni saņem tirdzniecības centra dāvanu karti. Tāpat bērnunamā darbojas arī motivācijas programma – dažas reizes gadā tiem bērniem, kuri visaktīvāk piedalās dažādos pasākumos un kuriem ir labas sekmes, arī tiek piešķirtas šādas dāvanu kartes.

Attieksme pret bērnunama bērniem mainās

«Priedītes» vadītāja stāsta: «Sociālajā tīklā «Facebook» nesen bija tāda kampaņa: «Mūsu dzīve sastāv ne tikai no fotogrāfijām, uzraksti, kur mēs iepazināmies.» Šajā kampaņā piedalījās arī Diāna. Ja godīgi, es biju sarūgtināta, kad daži mūsu audzēkņi uzrakstīja [ka iepazinušies] «skudrupūznī» vai «kombinātā». No otras puses – viena meitene uzrakstīja: «Bērnunamā. Vai jums kauns, ka izaugāt tur?» Diāna atbildēja: «Nē.»»

«Man šķiet, ka pēdējos gados attieksme pret bērnunama bērniem ir mainījusies, un arī viņi paši ir pārstājuši no tā kaunēties. Diāna pirms četriem gadiem, kad mēs ar viņu iepazināmies, un Diāna tagad – tie ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki,» norāda Smikova.

Tam piekrīt arī pati Diāna: «Mani vienaudži šobrīd neredz nekādu problēmu apstāklī, ka es esmu no bērnunama. Iepriekš man bija sajūta: ja viņi to uzzinās, tad no manis novērsīsies un negribēs kontaktēties. Toreiz man bija ļoti maz draugu, es draudzējos tikai ar tiem, kas arī bija no bērnunama. Iepriekš daudzi «pilsētas bērni», kas zināja, no kurienes es esmu, skatījās uz mani tā, it kā gribētu uzreiz iet prom. Tagad tā vairs nav.»