Rotaļu kosmosā laiks neeksistē – nav pulksteņu, dienas gaisma neiezogas. Tevi ieskauj dūmakainā nerealitāte, kurā nav nomācošās ikdienas, neviens nekritizē, neko nepieprasa un ārā nedzen. Gaismiņu raibā ņirboņa, raksturīgais troksnis – bauda un neprāts. Tu nevari pārtraukt!

Iesniegumu ar lūgumu neielaist viņus spēļu zālēs Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai pēdējo gadu laikā uzrakstījuši vairāk nekā 1000 cilvēku. Izmisīgu palīgā saucienu pieaugošais daudzums raksturo problēmas apjomu. Latvijā darbojas 308 azartspēļu zāles un 7 kazino. Spēļu atkarīgo skaits pieaug! Tomēr plāna, kā palīdzēt hroniskās un progresējošās slimības upuriem, valstī nav.

Procesu atkarība – tā dēvē azartspēļu un jauno tehnoloģiju atkarības, ko mēdz dēvēt arī par «slēpto slimību», ko nevar noteikt klīniskās vai ķīmiski-toksikoloģiskās analīzēs, tomēr to attīstības process un CNS bioķīmiskie procesi norisinās līdzīgi kā vielu atkarībām.

Tā ir primāra, hroniska un progresējoša slimība – neizārstējama, bet ārstējama.

Pēc tam, kad sociālos tīklus pāršalca ziņa par mazu puisīti, kas vairāk nekā stundu tumsā sala pie spēļu zāles durvīm, pa kurām bija iegājis tēvs «tikai uz piecām minūtēm», aktualizējās sarunas par azartspēļu atkarības slimību.

Alkohola, psihotropo vielu un narkotiku atkarīgie, palikuši bez darba, var bez maksas iziet Minesotas 12. soļu programmu un emocionālā stresa terapiju, bet procesu atkarīgo glābšanās no personību degradējošā un nāvējošā posta ir pašu rokās. Tiešām azartspēļu atkarība ir nāvējoša, jo tieši procesa atkarīgo vidū pašnāvību statistika ir visaugstākā.

Ir speciālisti, kas uzskata, ka spēļu atkarības ārstēšana var būt sarežģītāka un ar zemāku efektivitāti nekā, piemēram, alkohola. Dzērājs nākamajā rītā pēc «skaista vakara» pamostas, guļot grāvī savos vēmekļos, turpretī spēļu atkarīgā paģiras apkārtējā pasaule uzreiz nepamana. Viņš melo, aizņemas naudu, zog, ieķīlā, izliekas, slēpj savu rīcību. Personības degradācija nav tik uzkrītoša, toties ar dziļām saknēm.

Tomēr visbiežāk cilvēki vienlaikus cieš no vairākām atkarībām – alkohola un azartspēļu. To, kuriem ir tikai viena – spēļu atkarība, ir gaužām maz, saka klīnikas «Akrona 12» Minesotas 12 soļu programmas vadītājs Māris Ķirsons.

Ieķīlāt pūdeli

Kad 37 gadus vecais Agris satvēra rokturi un pavēra spēļu zāles durvis, viņu apžilbināja spoža gaisma. Agris izstreipuļoja uz ielas un ievilka plaušās spirgto gaisu. Viņš nebija piedzēries – kājas neklausīja un rokas drebēja no satraukuma, sasarkušās acis asaroja. Viņš zināja, ka var nosēdēt pie automātiem piecas, astoņas, pat divpadsmit stundas, bet to, ka divas diennaktis, – viņš nezināja. Agra dzīve sastāv no pieciem ātrajiem kredītiem dažādās kompānijās un 28 neatbildētiem zvaniem un īsziņām no draudzenes un mammas. «Es apzvanīju slimnīcas un morgus,» vēlāk raudot viņam teiks mamma. Agris nodur galvu, viņam ir vienalga. Pagaidām viņam ir darbs būvniecībā, kur var «neslikti» nopelnīt, un mājvieta – nu jau bez televizora.

Tas ir ieķīlāts, tāpat kā sudraba galda piederumi – kāzu dāvana.

Viņš jau sen ir šķīries, un ar astoņus gadus veco meitu tikties viņam bijusī neļauj. Aizliedza pēc tam, kad viņš neaizgāja bērnam pakaļ uz bērnudārzu un nebija sazvanāms, pēc tam, kad pusgadu nemaksāja par dzīvokli un nozaga naudu no sievas kredītkartes.

Līdz brīdim, kad Agris pieteiksies Minesotas 12 soļu programmā un pievienosies Anonīmajiem spēlmaņiem (AS), paies vēl pusotrs gads. Patiesību sakot, Minesotas programmā viņš būs jau trešo reizi. Viņš pārdos vecu ledusskapi un mēģinās pārdot mammas mīļo, balto pūdeli.

Viņš, kādreiz liela auguma sportisks vīrietis, svērs 63 kilogramus, aiz muguras būs mēģinājums pakārties un noindēties ar medikamentiem.

Trīs gadus Agris ir «tīrs» - viņš nespēlē, nelieto alkoholu, ir atsācis sportot, kārto parādsaistības, strādā, apmeklē AS sapulces, bet zina, ka atslābt nedrīkst ne mirkli. Viņš jūt: ir! Šoreiz izdodas! Dzīve atkal rullē! Viņš ar šausmām atceras tos bezprāta brīžus, kad bija «pilnīgi nojūdzies». Nē, tur atgriezties Agris neparko negrib.

Stabils, bez riska

«Es nezinu, kāds spēks un kāpēc mani velk tur iekšā, spiež nākt vēl un vēl.» Tā, turot rokās iesniegumu, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas darbiniekiem stāsta atkarīgie. Reizēm viņus atved tuvinieki – izmisušas sievas un mammas, reizēm bēdubrāļi atnāk divatā. Lai gan likumiska pamata neielaist kādu spēļu zālē, protams, nav, inspekcijas darbinieki, nezinot, ko iesākt ar nelaimīgajiem, izrāda labo gribu – pieņem iesniegumu, uzklausa, parunājas un iedod speciālistu sarakstu, kuri var palīdzēt. «Ja cilvēks pie mums vēršas, mēs iesniegumu nosūtām attiecīgajai azartspēļu vietai. Lauku pilsētās, kur cilvēki viens otru pazīst, dažās zālēs izpilda lūgumu un nelaiž cilvēku iekšā,» stāsta inspekcijas priekšnieces vietnieks Edvīns Priede.

Pēdējos gados jaunas licences azartspēļu zāļu atvēršanai tiek izsniegtas reti, jo tirgus ir piesātināts, saka Priede. Pirms domā par jauna azartspēļu nama atvēršanu, ir jāsaņem domes atļauja, bet pašvaldības šā biznesa paplašināšanu atbalsta nelabprāt.

Rīgas dome jau astoņus gadus nav ļāvusi atvērt nevienu jaunu spēļu zāli, bet turpmāko piecu gadu laikā plāno aizvērt 42 spēļu zāles, pamazām no tām attīrot Rīgas vēsturisko centru. Azartspēļu bizness ir stabils – visas zāles, kas ir Rīgā, darbojas jau daudzus gadus un atšķirībā no beķerejām, modes preču veikaliņiem un sīktirgotavām bankrotēt negrasās. Rīgas tēlu turpina bojāt spēļu zāles, bet pašvaldībai nav rīku, kā no tām atbrīvoties. Piemēram,

laimētavas «Fēnikss» būda Centrālās stacijas laukumā, pēc ekspertu un rīdzinieku domām, ir kā nejauks kleksis Rīgas sejā, bet tikt no tās vaļā nevar,

jo zemesgabals pieder privātuzņēmumam.

Kā var neticēt?

«Uz piecām minūtēm?... Labi, ka bērns pie durvīm sala, nevis viņu orgānos pārdeva,» telefona klausulē rūgti ironizē Anonīmo spēlmaņu sadraudzības pārstāvis. Sadraudzība darbojas trijās vietās Rīgā, Kuldīgā un Liepājā. «Daudzi baidās atzīties, ka viņiem ir problēmas, baidās beigt spēlēt, jo tas viņiem ir vienīgais veids, kā aiziet no realitātes.» Sadraudzības mājas lapā teikts: tev nav jāzina, kāpēc tu spēlē. Tas nav netikums, bet gan slimība. Spēlmaņa raksturīgākā īpašība ir nevēlēšanās pieņemt īstenību.

«Tādu, kas tikai spēlē, procentuāli ir maz. Parasti secība ir tāda: es iedzeru un spēlēju,» saka atkarību terapeits Māris Ķirsons, apstiprinot, ka procesa atkarīgo kļūst aizvien vairāk un tā ir nopietna visas sabiedrības problēma. Kā vispār var noticēt idiotiskai domai par laimestu? Visbiežāk notic tad, kad iedzer: ek, šoreiz viss būs citādi, šoreiz vinnēšu! «Tad tas parādās, kā fiziska, garīga un mentāla slimība.» Amerikā un Kanādā uzskata:

ja cilvēks daudzas reizes dara vienu un to pašu, cerot uz citu rezultātu, tā ir viena no klasiskajām vājprāta pazīmēm.

Kad cilvēks spēlē, viņš nespēj noturēt uzmanību, koncentrēties, jo atrodas uzbudinātā stāvoklī. Viņš nespēj atbildēt uz e-pasta vēstuli, uzklausīt bērnu, palasīt grāmatu, bet spēj stundām plānot un izstrādāt rafinētu shēmu, lai aizņemtos naudu.

Visbiežāk spēļu mānija atklājas, Minesotas 12 soļu programmā ārstējot alkohola atkarību. Aizvien biežāk procesa atkarība pieder pie mūsdienu multiatkarību komplekta. «Tie, kas dzimuši 1950. gados un 1960. gadu pirmajā pusē, saka, ka viņu jaunībā tādu spēļu automātu kazino neesot bijis.» «Ja būtu, arī mēs būtu nospēlējušies līdz baltajām pelītēm,» viņi saka.

Vīrietis ap gadiem četrdesmit, piederīgs vidusslānim, strādā, ir ģimene, divi bērni, dzīvo neremontētā blokmājas divistabu dzīvoklī, ir vairāki neatdoti ātrie kredīti.

Apmēram tāds izskatās Latvijas vidējais azartspēļu atkarīgais. Protams, sākuma stadijā.

Tomēr pēdējos gados spēļu atkarīgā portrets kļūst aizvien jaunāks. Ķirsons saka, ka nāvējošās atkarības gūstā nonāk aizvien jaunāki cilvēki un tas ir biedējoši. «Tie, kas ir sociāli nodrošināti, ar vīrieša bravūrību uzreiz spēlē uz lielākām summām. Gados jaunie – cik nopelna, tik nospēlē.» Sievietes spēļu valdzinājumam nododas retāk. Tomēr šī atkarība var piemeklēt ikvienu, neatkarīgi no sociālā statusa, izglītības līmeņa, ciparu daudzuma bankas kontā, tautības, ādas krāsas, reliģiskās piederības un seksuālās orientācijas. Ķirsons pastāsta, ka Kanādā azartspēļu kārdinājumā krīt visai daudz pensijas vecuma dāmu.

Mirt lēni un šausmīgi

Pēc viņa domām, tas, ka azartspēļu vietas ir atvērtas 24 stundas diennaktī, ir politiska atbildība.

«Toreiz, kad nosprieda, ka visu diennakti nevarēs tirgot alkoholu, lobētāji kliedza, ka ļodzīšoties valsts pamati, ja cilvēks trijos naktī nevarēšot nopirkt nieka trīs degvīna pudeles. Teicu, ka tādai valstij, kurā cilvēki sevi nonāvē, nav jēgas,»

saka Ķirons, atgādinot, ka atšķirībā no Ņujorkas un Parīzes centra jūgendstila Rīga ir pilna ar azartspēļu zālēm. Savukārt sirsnīgais salikums lombards plus spēļu zāle ir simbolisks. Spriežam, ka azartspēļu rūpals ir cieši saistīts ar ātro kredītu plaukstošo biznesu, un iespējams, ka šī sazobe ir iemesls politiskās gribas trūkumam ierobežot azarta industriju.

Kanādā dzimušais Ķirsons stāsta: «Kad Ontārio provincē atvēra kazino, cilvēki uz to brauca no Toronto. Pēc gada Veselības ministrija konstatēja, ka no Ontārio reģiona aizvien vairāk cilvēku atkarības dēļ nonāk rehabilitācijas iestādēs.

Tad Ontārio provinces varas iestādes aprēķināja, cik lielu finansiālo zaudējumu sabiedrība cieš no kazino darbības un iesniedza spēļu industrijas pārstāvjiem rēķinu.

Kad ieteicu arī pie mums ieviest ko līdzīgu, man atbildēja, ka azartspēļu biznesmeņi maksā nodokļus. Tomēr tas taču nesedz zaudējumus, kas tiek nodarīti sabiedrībai! Pelna uz mentāli slimiem cilvēkiem, kas lēni un šausminoši mirst.»

Ķirsons uzskata, ka azartspēļu atkarība ir trakākā no visām tajā ziņā, ka spēlmaņu vidū procentuāli ir visvairāk pašnāvnieku. «Cilvēkam pēkšņi uznāk apgaismība: esmu visu zaudējis un ieķīlājis, atmaksāt nevarēšu.»

Un tomēr: kamēr tuvinieki slimnieku aptekalē, meklē burvjus, žēlo, atdod viņa parādus – viss velti, rezultāta nebūs. Ja cilvēks pats nevēršas pēc palīdzības, tātad vēl nav pietiekami slikti – viss vēl nav nospēlēts un nodzerts.

Atkarības slimība ir neārstējama, jo ir «ierakstīta» smadzenēs. «Slimību var tikai apturēt,» saka Ķirsons.

«Štrunts par to «nemūžam nespēlēšu»!

Tu tikai šodien un tagad neiemet to pirmo eiro mašīnā. Un tev būs izvēles brīvība!»

Pozitīvais šajā stāstā ir tas, ka anonīmo spēļu atkarīgo sapulcēs pulcējas aizvien vairāk cilvēku, kas grib atklāti runāt un dalīties savās problēmās. Kopā ar anonīmo alkoholiķu AA kustību Latvijā veidojas arī AS atbalsta punkti. Nereti cilvēks atnāk uz AA sapulci un satiek domubiedrus – cilvēkus, kas ņēmuši kredītus un tos nospēlējuši automātos. Kā sabiedrības veselības pazīmi Ķirsons vērtē faktu, ka puisēnam, kas stāvēja pie spēļu nama durvīm, cilvēki vienaldzīgi nepagāja garām. Turklāt šis gadījums uzjundīja jautājumu: ko es (nevis dome vai valdība) varu darīt, lai kaut kas mainītos?

Uz jautājumu, kādas ir iespējas un kas tiek darīts procesa atkarīgo labā, Labklājības ministrijā skaidro, ka sadarbībā ar Bērnu slimnīcas fondu pašlaik veic situācijas izpēti par to, kādi pakalpojumi nepieciešami procesu atkarīgajiem cilvēkiem, lai sasniegtu vislabāko efektu. Pēc tam vēl jāizstrādā grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas jāpieņem Saeimā.

TVNET turpinās rakstu sēriju par azartspēļu atkarībām, pie kuram pieder arī loterijas, un jauno tehnoloģiju atkarībām – problemātisku aizraušanos ar televīziju, videospēlēm, datoru, internetu, čatu, mobilo telefonu.