Sabiedrībā bieži vien par ieslodzītajiem ir vienkāršs uzskats - tie ir noziedznieki, kuriem ir jāizcieš sods. Bieži vien gan sabiedrība aizmirst, ka šie cilvēki nāks ārā, tāpēc viņus «ieslēgt un aizmest atslēgu» gluži nevajadzētu. Par to, kādi ir ieslodzītie - darbīgi, slinki, ar trauksmi, apātiju, par to, kā notiek darbs ar viņiem, ko viņi jūt, intervijā TVNET stāsta Rīgas Centrālcietuma psiholoģe Anete Pope.

Sabiedrībai, iespējams, nav liela priekšstata par to, ko cietumos dara psihologs. Kādi tad ir cietuma psihologa pienākumi un kā notiek darbs?

Mūsu darbs tiek balstīts uz trim pamatvaļiem – konsultēšana, proti, gan pēc nepieciešamības, gan pēc izvērtēšanas, ja uzskatām, ka konkrētajam cilvēkam ir kādi riski atsākt noziedzīgās darbības, atgriežoties sabiedrībā.

Otrā lieta, ar ko mēs nodarbojamies, ir risku izvērtēšana – ik gadu mēs runājam ar katru ieslodzīto, pārrunājam tās pārmaiņas, kas ar viņu ir notikušas soda izciešanas laikā. Vienlaikus arī šajā gadījumā tiek veikts konsultatīvais process – psihologu var apmeklēt biežāk, ja ieslodzītais jūt šādu nepieciešamību.

Savukārt trešā lieta, ar ko nodarbojamies, ir sociālo prasmju grupas un sociālās uzvedības grupas. Tās ir programmas, kuras mēs vadām, izejot no tā izvērtējuma, kas veikts. Tiek vērtēts, kuram nepieciešama sociālo prasmju pilnveide, stresa mazināšana vai nepieciešama motivācijas programma.

Tāpat ir arī citas aktivitātes, kuras uzskatām par vajadzīgām kādai mērķa grupai. Piemēram, ieslodzītajiem tiek rādīts refleksijas kino tieši saistībā ar atkarībām. Tās filmas nav pašas vieglākās, tiek arī pasniegta teorija, un caur tām filmām, analizējot gan savu dzīvi, gan redzēto, ieslodzītie tiek mudināti domāt. Mūsu mērķis nav pateikt, kā dzīvot pareizi, bet iedot izvēles iespējas, ka iespējams darīt citādi. Likt domāt, ka darbībām ir sekas.

Vai cilvēku, kuri ieslodzījuma vietā nonākuši tieši atkarības un ar to saistītu noziegumu dēļ, ir daudz?

Jā, diemžēl tā ir liela daļa.

Ko saka paši cilvēki, kuri nonākuši cietumā atkarību raisošu vielu dēļ? Kā viņi pamato savas izvēles?

Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri saka, ka problēmas radušās jau diezgan agrīni. Procentuāli ļoti daudz ir tādu, kuri nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm. Ar sociālām, emocionālām problēmām. Piedzīvojuši vardarbību un tādas lietas, par ko, protams, atļaujas ļoti minimāli runāt, tā ir sensitīva tēma.

Ir arī cilvēki, kuri saprot, ka pie tā ir novedis mīlestības trūkums un tiek mēģināts to aizstāt ar narkotiskajām vielām. Plus, viennozīmīgi, kompānijas agrīnā vecumā, specifiski rajoni, kuros ir dzīvots.

Tāpat viņi saskaras ar nespēju atrisināt šādas lietas, nespēju atteikties no lietošanas. Principā ļoti bieži tā ir vienkārši izvēle, izvēle tā dzīvot, izvēle lietot, izvēle dzīvot tieši tādu dzīvesveidu.

Runājot par valsts nostāju pret atkarību raisošām vielām. Piemēram, Portugālē 2001. gadā tika dekriminalizētas visas narkotiskās vielas. Valstī līdz tam bija heroīna mēris. Viņi dekriminalizēja, jo saprata, ka izolēt atkarīgo par to, ka viņš lieto narkotiskās vielas, ir vēl briesmīgāk, tas viņu tikai vēl vairāk grauj. Viņš iznāk ārā no cietuma un tikai vēl vairāk grib lietot. Viņi vairs par narkotiku lietošanu nesēdina cietumos, bet līdzekļus, kas doti cietumiem, lai šos cilvēkus uzturētu, novirza resocializācijai, cilvēku rehabilitācijai.

Tāpat tika doti kredīti biznesa sākšanai, atjaunoja ģimenes saites. Strādāja, lai cilvēki atjaunotu attiecības ar citiem cilvēkiem. Tas procents – lietošanas, mirstības, AIDS – ir ārkārtīgi krities. Statistika ir arī atrodama internetā.

Tās ir fantastiskas lietas, ko dekriminalizācija ir izdarījusi. Tas, ko es šeit redzu, – mēs pārraujam cilvēkam iespējas komunicēt. Atkarība tomēr ir vēlēšanās pēc attiecībām, pēc tuvām, siltām attiecībām, pēc komunikācijas. Bet mēs, viņus izolējot, vēl vairāk iedzenam retraumatizācijā, vēl vairāk iedodam sajūtu, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, ka viņš ir mēsls un neviens viņu negrib redzēt. Cietumi jau kā tādi ir vietas, kuras neviens negrib redzēt.

Tas ir tas, kāpēc es esmu šeit. Mana lielā misija ir – es apzinos, ka šis cilvēks izies ārā, un tas ir tas, ko aizmirst sabiedrība, – viņš izies ārā un nepaliks šeit. Gribas, lai notiesātais pēc soda izciešanas ir labāks, kaut vai mazliet, kaut ko vairāk sapratis par sevi.

Runājot par dekriminalizāciju, jūsuprāt, vai Latvijai vajadzētu sekot Portugāles piemēram?

Jā. Es, protams, nerunāju par lieliem narkodīleriem, kuri tās pārdod kilogramiem, ka tos nevajag sodīt. Bet cilvēku par narkotisko vielu lietošanu, iespējams, tomēr nevajadzētu likt cietumā, bet vajadzētu viņam atrast citas iespējas rehabilitēties. Varbūt piespiedu ārstēšanās būtu vērtīgāka. Šobrīd, arī tie, kuri atbrīvojas, balstās vairāk kristīgajās lietās. Bet mums nav tādu «pusceļa» māju, kur cilvēks var atjaunoties, ieiet lēnām sabiedrībā.

Viņiem būtu vairāk jāmācās attīstīt sociālās prasmes, jo daudzi no viņiem vienkārši nemāk dzīvot citādāk. Viņi nezina, kā veidot attiecības, kā risināt sociālās problēmas. Daudzi no viņiem ir bērnunamu audzēkņi, daudzi no viņiem ir dzīvojuši internātos, arī pamesti bērni.

Vai, piemēram, pusaudžiem, kuri sāk lietot narkotiskās vielas un vēlāk nonāk arī cietumā saistībā ar noziegumiem, kuri saistīti ar narkotikām, viens no iemesliem nav tas, ka narkotikas pašlaik ir «aizliegtais auglis»?

Jā, daļai pusaudžu ir aktuāli dažādi eksperimenti. Bet ne visi, kuri paeksperimentē, nonāk līdz tam, ka tiek pastrādāti noziegumi. Te ir jautājums par to, cik šim pusaudzim ir ciešas sociālās saites.

Strādājat arī ar cilvēkiem, kuri ir recidīvisti. Kā viņi skaidro – kāpēc, piemēram, jau ceturto reizi ir «iesēdušies»?

Skaidrojumi mēdz būt dažādi. Dažkārt, piemēram, narkotisko vielu lietošana un citas aktivitātes ir viņu izvēle – tā dzīvot. Viņš savās darbībās īsti nesaskata neko sliktu, tās ir domāšanas kļūdas. Tas ir vērojams gan atkarīgajiem, gan kriminālnoziedzniekiem, ka tā dzīvot ir labi, pareizi, un viņi nevēlas atteikties no tūlītējām baudām, daudz naudas, izklaides.

Tāpat daudzi bieži vien nesaprot, ka viņu noziedzīgās gaitas ir saistītas ar kādām emocionālām lietām, tātad neatpazīst tā saucamos palaidējmehānismus, kas nozīmē - ja ir skumji, nevis es to piedzīvošu, meklēšu kādu atbalstu, bet labāk iešu lietot.

Daudziem, kuri notiesāti par zādzībām, nozagt naudu - tas ir darbs. Ir tādi, kuri saka - es esmu zaglis, tā ir mana profesija. Vienlaikus kaut kādā brīdī redzu, ka cilvēki, kuri cietumā bijuši vairākas reizes un ir ap gadiem 40 vai viņiem parādās ģimene, bērni, sieva, nopietnas attiecības, tad viņiem mēdz mainīties vērtību sistēma un ir vēlēšanās (tas jau ir daudz) saprast, kā var dzīvot normāli. Bet te ir tās lielākās grūtības – atteikšanās no tūlītēja apmierinājuma gūšanas.

Bieži vien cilvēki pēc iznākšanas brīvībā nonāk atpakaļ tajos pašos rajonos, kuros viņi ir pastrādājuši noziegumus, satiek vecos draugus. Vai ieslodzītajiem pēc iznākšanas būtu nepieciešama vides maiņa?

Jā, noteikti. Tāpat aktuāls ir jautājums, cik ilgs laiks ir pavadīts cietumā. Dažkārt ir tā, ka cilvēks nonāk šeit piecas reizes uz maziem termiņiem (viņiem mazi termiņi - ap gadu), bet pēc tam nonāk uz gadiem septiņiem, tā viņam arī ir iespēja pārdomāt, ka nav vērts izdarīt noziegumus. Bet viennozīmīgi vides maiņai ir būtiska ietekme, lai cilvēks nestātos vairs uz noziedzības takas. Tāpat viens no riska faktoriem, no kuriem pēc tam būtu jāizvairās, ir asociāla kompānija, kurā viņš ir bijis līdz laikam, kamēr nonāca cietumā.

Runājot par kompāniju, bieži vien bērni izvēlas ne tos labākos draugus. Vai arī vecākiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība savām atvasēm, lai pēc tam nebūtu jādomā, kāpēc viņu bērns ir nonācis cietumā?

No vienas puses vecākiem nevajadzētu daudz jaukties bērnu dzīvē, strikti nosakot, ar ko viņi tagad draudzēsies, bet no otras puses – sekot līdzi tam, kādi ir draugi, vajadzētu. Kompānija ir viena no pamatlietām, kas ievelk cilvēku visatļautībā, nesodāmības sajūtā – ir izdevies daudzas reizes izmukt.

Šāda problēma nav vērojama tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, tās ir arī sociāli ļoti labvēlīgas ģimenes, kur bērnam viss kas ir atļauts un varbūt atļauts ir pārāk daudz un nav bijušas robežas. Un tā ir tā nesodāmības sajūta, ar kuru viņš vēlāk nonāk cietumā, sākotnēji domājot – šis jau uz mani neattieksies.

Kā vērtējat internātus (iestādes, kur bērni nonāk ar diagnozēm), vai izglītošana viņus attur vēlāk no noziegumu izdarīšanas?

Es desmit gadus esmu nostrādājusi speciālajā internātpamatskolā ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, un es vairākus viņus šeit esmu redzējusi.

Tad ne visi, kuri pabeidz internātskolas, vēlāk sekmīgi iekļaujas sabiedrībā?

Jā, diemžēl tā ir. Kaut kas tur nestrādā, jo diezgan daudzi nonāk šeit. Es dzirdu arī no saviem klientiem, kuri man stāsta – no manas klases puse ir cietumā. Tas gan ir no tiem laikiem, kad es vēl strādāju internātskolā, nezinu, kā ir šobrīd.

Bet, piemēram, tie, kuri ir virs 30 gadiem, viņi saka, ka tajā laikā internātskolās bija hierarhija, tev ir jāpakļaujas, ir vardarbība un iemāca dzīvo «sienās». Viņi arī vēlāk salīdzina šīs sienas ar internāta sienām. Bet nevajag domāt, ka tā ir sistēma, kas neļauj šiem bērniem attīsties, šie bērni ne velti tur ir nonākuši. Viņiem ir diagnozes, un tas mums ir jāņem vērā, viņi ir grūti audzināmi pusaudži, viņiem ir kaut kādi organiski smadzeņu bojājumi, kuri, visdrīzāk, nav koriģējami, un mēs nevaram gaidīt no skolotājiem superrezultātus. Tās ir smagas lietas, tāpēc viņiem ir arī mazas klases. Kad es strādāju tādā iestādē, mums bija 12 bērni vienā klasē, jo viņi ir hiperaktīvi, nepaklausīgi, vardarbīgi. Viņiem nav sociālu prasmju, viņi nesaprot, ka nevar atļauties darīt visu, kas vien ienāk prātā.

Kāds «dīvāna eksperts» varētu teikt, ka šie bērni nav dabūjuši labu pērienu un tāpēc tā uzvedas. Kā jūs to vērtējat?

Noteikti nē. Viņiem tiek mācīts, kā ir jārisina situācijas. Perot, sitot neko neiemācīsi, risks, ka viņš būs vardarbīgs, tikai tiek paaugstināts. Viņš ne tikai pārkāps likumu, bet arī vardarbīgi pārkāps likumu.

Strādājat arī ar dzimumnoziedzniekiem. Ko viņi saka? Kāpēc ir veikuši savas darbības, kuru dēļ nonākuši aiz restēm?

Mums ir korekcijas grupas, kuras vada probācijas dienests kopā ar cietuma darbiniekiem, es šajās grupās neesmu, viņi varētu specifiskāk atbildēt. Bet tās pamatlietas ļoti bieži nāk no viņu bērnības, nereti viņi paši kaut kādā veidā ir pazemoti. Tur pat nav jābūt tiešai seksuālai vardarbībai. Dzimumnoziedznieki runā par visatļautību, ka tas, ko viņi dara, nav sodāms, nesaprot robežas. Nesaprot, ka otrs cilvēks drīkst pateikt nē. Nesaprašana par to, kas ir mīlestība, viss tiek nonivelēts līdz tādam līmenim, ka tas ir tikai sekss. Bieži vien viņiem ģimenē nav bijis veselīgs piemērs par to, kas ir attiecības, kādām tām ir jābūt. Tās ir tās lietas, par kurām viņi runā.

Daudzi pauž uzskatu, ka šādus cilvēkus varētu «ārstēt» ar ķīmisku kastrēšanu. Jūsu viedoklis?

Tas ir sarežģīts jautājums. Ja mēs būtu spējīgi iesaistīt šos cilvēkus pilnvērtīgi un ļoti nopietni programmās, kas ir pieejamas, iespējams, piespiedu kārtā, nevis veidā – kad es vēlos, tad es eju, lai izprastu sevī tās cēloņsakarības, kas ir tieksme, reakcija, un tad, kad viņš to saprot, tad jau ir iespējams kontrolēt. Ja mēs varētu piespiedu kārtā likt šādiem cilvēkiem strādāt ar savām psiholoģiskajām problēmām, es domāju, ka procents būtu mazāks recidīva ziņā.

Kā pret dzimumnoziedzniekiem izturas cietumā? «Eksperti», kuri nav bijuši cietumam pat tuvumā, pauž – gan jau viņus tur pārējie, skarbie vīri pārmācīs.

Mēs ievērojam visas cilvēktiesību normas, mums brauc EP spīdzināšanas novēršanas komisija ik pa laikam, intervē ieslodzītos par apstākļiem, tai skaitā dzimumnoziedzniekus, un nē – šobrīd vardarbības nav, tāda nedrīkst būt un vismaz savā darba vietā par šādiem gadījumiem nedzirdu. Šie cilvēki dzīvo tieši tādos pašos apstākļos kā citi, un pie vajadzības viņi tiek izolēti no tiem, ar kuriem nebūtu vēlams satikties.

Nav arī nekādu indikatoru, ka pret dzimumnoziedzniekiem varētu tikt vērsta vardarbība?

Nē. Mēs par viņiem esam atbildīgi, jo viņi šobrīd atrodas mūsu aizgādībā un mēs par viņiem rūpējamies.

Runājot par cilvēkiem, kuri paši izvēlas nākt pie cietuma psihologa, ja iespējams izdalīt, kādi cilvēki parasti nāk?

Sākot ar dzimumnoziedzniekiem, beidzot ar parastiem zagļiem, arī recidīvistiem. Ļoti daudzi nāk pie psihologa ar domu, ka viņš nevēlas nonākt šeit atpakaļ, viņiem ir vēlēšanās saprast, kur viņš uzķeras, izprast cēloņsakarības.

Tāpat nāk cilvēki, kuri ir ar atkarībām, ar nevēlēšanos iekrist atpakaļ tajās bedrēs, kurās ir bijuši. Tad nāk arī cilvēki, kuriem ir tikai sākusies soda izpilde, kā arī tie, kuriem termiņš iet uz beigām, tās ir smagas lietas, sākas trauksme. Tad, kad sākas termiņš, ir nolemtības sajūta, nespēja uzlikt kādus mērķus, laika aizpildīšana, kad jāmēģina plānot dienas. Savukārt, kad beidzas piespriestais termiņš, tad ir milzīga trauksme, sevišķi tiem, kuri cietumā bijuši ilgu laiku, atgriezties sabiedrībā.

Viņiem ir bail atgriezties sabiedrībā?

Visdrīzāk tā ir trauksme, viņi nezina, kas ir ārā, viņi nezina, kā ģērbties, kā uzvesties. Viņi desmit gadus ir pavadījuši vīriešu sabiedrībā un, ja viņam nav nekādas sociālas saites, pie viņa neviens nenāk ciemos, vienīgie cilvēki, kurus viņi redz no brīvības, tie esam mēs. Tās ir tādas ļoti nopietnas lietas pirms atgriešanās sabiedrībā.

Protams, vēl ir arī apcietinātie, kuri gaida tiesas lēmumu par sodu. Viņiem ir adaptācijas problēmas, miega traucējumi un tādas lietas. Notiesātie jau ir vairāk pieņēmuši, ka noteikts laiks cietumā būs jāpavada.

Nāk arī ar lietām, kuras mēs risinām ārpusē, – attiecības ar sievu, attiecības ar bērniem, ikdienas konflikti, grūti dzīvot ar kādu blakus.

Cik ieslodzīto dzīvo vienā kamerā?

Sākot no viens kamerā, beidzot ar piecpadsmit cilvēkiem vienā telpā.

Ieslodzītie nesūdzas par to, ka viņiem ir pārāk maz privātās telpas?

Šobrīd viss ir atbilstoši noteiktajām normām. Cietumā pārapdzīvotības nav un platība ir pietiekama. Notiesāto skaits ir samazinājies. Ir arī mainījies Krimināllikums, biežāk tiek piespriests piespiedu darbs, probācijas uzraudzība. Bet tas, ka viņiem nav privātās telpas sev, tas gan – nav iespējas palikt vienam, bet tas nav tāpēc, ka ir par maz telpas. Ieslodzītie gan ar laiku pierod, pierod viens pie otra.

Vai pie cietuma psihologa vēršas cilvēki, kuri ieslodzījuma vietā nonākuši par kukuļdošanu?

Šādi cilvēki pēc pašu vēlēšanās pie psihologa pārsvarā nenāk. Tie, kuri nāk un ir motivēti, ir tie, kuri saprot, ka problēma ir liela. Dzērājšoferi vispār reti kad uzskata, ka ir izdarījuši ko sliktu, korupcija ir mūsu valstī un visi tā taču dara. Tās ir domāšanas kļūdas, kuras principā būtu vēlams koriģēt. Viņi savu rīcību attaisno ar to, ka tā dara visi, tas nekas nav, nevienam taču neuzbraucu virsū.

Ieslodzītajiem ir atkarības un ir tādi, kuri izvēlas narkotisko vielu vietā reliģiju. Kā tas ir vērtējams?

Es uzskatu – ja cilvēks pievēršas reliģijai, tas ir labāk nekā tas, ja viņš turpinās lietot. Ja tas viņam palīdz, tad es pilnībā atbalstu un kā psiholoģe nejaucos šādās lietās. Ja ticība ir tā, kas palīdz nelietot, nedzert vai neveikt noziegumus, tad es to pilnībā atbalstu.

Reliģija māca morāli, ko viņš ir pieņēmis. Reliģijā ir baušļi, ir noteikts, ko drīkst, ko nedrīkst. Ir vērtību sistēma.

Vai nav tādi, kuri vienkārši nevēlas neko darīt? Vai ieslodzītajiem cietumā ir pietiekami daudz aktivitāšu, kā sevi nodarbināt?

Tādi ir un tādu ir daudz, bet ko mēs varam darīt ar cilvēku? Arī brīvībā esošam cilvēkam mēs nevaram pateikt – tev tagad ir jāmainās, tam nebūs nekādu rezultātu.

Runājot par sevis nodarbināšanu, tas ir kā kuram. Tam, kurš vēlas šeit ar kaut ko nodarboties, tiešām trūkst laika. Tas ir atkarīgs no cilvēka un viņa motivācijas. Ir ieslodzītie, kuri ir apguvuši visas iespējamās profesijas, kuras šeit var apgūt, strādā, lasa grāmatas, sporto, uzstāda sev kādus mazus mērķus, mācās valodas.

Bet ir tādi, kuri saka – man šeit nav ko darīt, mirstu no garlaicības. Spēlē spēļu konsoles visu dienu.

Viņiem ir pieejamas spēļu konsoles?

Jā, tas ir atļauts. Televizori, spēļu konsoles, radio, tas ir atļauts. To gan nepērk cietums, bet ieslodzītie mantas gādā par saviem līdzekļiem.

Kā jūs vērtētu sabiedrības attieksmi pret ieslodzītajiem, vai kas pēdējo gadu laikā ir mainījies?

Nejūtu, ka sabiedrībā būtu mainījusies attieksme pret ieslodzītajiem. Es ļoti jūtu izmaiņas, kas notiek šeit resocializācijas jomā, psiholoģiskās aprūpes jomā. Pie tā tiešām tiek strādāts, lai tas viss attīstās. Mēs sākam ieviest ģimenes dienas – 16.decembrī mums būs jau otrās. Tā tiek veidotas, uzturētas sociālās saites, kas ir ļoti svarīgi. Mēs nevaram cilvēku izraut no vides un pēc tam gaidīt, ka viņš mainīsies.

Arī ieslodzītie sāk pieņemt, ka psihologs nav nekāds bubulis. Tāpat notiek sadarbība ar vairākām organizācijām, piemēram, Ghetto games, pavasarī rīkojām florbola turnīru. Šis un citi pasākumi gan nav psiholoģiski, bet tā ir brīnišķīga iespēja lieliski pavadīt laiku. Pēc tam var redzēt, ka ieslodzītajiem parādās kāda motivācija, vēlme kaut ko sasniegt.

Līdz ar to iekšpusē es ļoti redzu izmaiņas, bet sabiedrībā pagaidām man šķiet, ka cilvēki joprojām negrib. Esmu runājusi arī ar cilvēkiem, psihologiem, kuri nestrādā cietumā, arī viņi domā līdzīgi, kamēr es izstāstu, ka arī viņš ir cilvēks ar savu vēsturi. Skaidrošana citiem, ka arī ieslodzītie ir cilvēki, prasa lielas pūles. Bet es joprojām dzirdu – nē, nē, nē, viņus labāk nošaut. Tad es jautāju – tu būsi tas, kas šaus?!

Noslēdzot interviju, Pope stāsta, ka galvenais motīvs, darbam par psiholoģi cietumā ir vēlme padarīt pasauli kaut nedaudz labāku. Vienlaikus cilvēku, kuri būtu gatavi strādāt par cietuma psihologu, nav pietiekami - ir brīvas štata vietas, tāpēc tiek gaidīti jauni kolēģi.