20.janvārī aprit gads, kopš Donalds Tramps stājās ASV prezidenta amatā, un šis gads bieži vien ir raisījis vēlmi sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka notiekošais nav tikai dīvains sapnis. Žurnālista Maikla Fulfa skandalozajā grāmatā «Fire and Fury: Inside the Trump White House», kas tika izdota neilgi pirms Trampa prezidentūras pirmās gadadienas, brīvās pasaules līderis raksturots kā pārmērīgi ar sevi apsēsts un savtīgs «bērns-imperators», kuru pat Baltā nama personāls uzskata par nepiemērotu prezidenta pienākumu pildīšanai. ASV politiskās aprindas un sabiedrība regulāri iesaistās diskusijās par prezidenta veselo saprātu. Savukārt pats Tramps šo diskusiju sakarā tik «lej eļļu ugunī», ar sava iecienītā komunikācijas instrumenta – sociālā tīkla «Twitter» - starpniecību paziņojot, ka viņš ir «tiešām gudrs» un «stabils ģēnijs», pie reizes neaizmirstot piedraudēt Ziemeļkorejas diktatoram Kimam Čenunam ar savu iespaidīgā izmēra «kodolpogu».

Ietekmīgais žurnāls «The Economist», atskatoties uz Trampa prezidentūras pirmo gadu norāda, ka «Trampa vērošanas» vēlme mēdz būt nepārvarama - kurš gan nav gaidījis nākamo Trampa tvītu ar biedējoši satraucošām gaidām? Ņemot vērā atbildību, kas gulstas uz ASV prezidenta pleciem un cik ļoti nepiemērots Tramps ir šim amatam, koncentrēšanās nevis valsts vadītāju, bet gan paša vadītāja personību, ir uzskatāma par saprātīgu rīcību. Tomēr ņemot vērā līdzšinējo Trampa veikumu prezidenta amatā, tā arī ir bīstama uzmanības novēršana.

ASV ekonomika ir labā stāvokli – saskaņā ar pēdējiem datiem par pagājušā gada trešo ceturksni, ASV iekšzemes kopprodukts gada salīdzinājumā palielinājās par 3,2%. Bezdarba līmenis Trampa prezidentūras laikā ir turpinājis samazināties, bet fondu tirgus ir turpinājis izaugsmi.

Trampam ir paveicies – ASV ekonomikas panākumus lielā mērā nosaka tas, ka pasaules ekonomika piedzīvo straujāko izaugsmi kopš 2010.gada.

34 Foto
Gads, kopš Donalds Tramps stājās ASV prezidenta amatā

Uz lielu daļu amerikāņu, it īpaši tiem cilvēkiem, kas zaudējuši ilūzijas par procesiem Vašingtonā, nemitīgā Trampa vaimanāšana par draudiem visam no visām pusēm vairs nešķiet pārāk ticama.

Neskatoties uz savu «granātu mētāšanas» priekšvēlēšanu kampaņu, Tramps nav īstenojies savus lielākos kampaņas «draudus». Savas kampaņas laikā Tramps runāja, piemēram, par 45% tarifa piemērošanu visu preču importam no Ķīnas vai arī par izstāšanos no Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līguma (NAFTA), kurā ietilpst arī Kanāda un Meksika.

Tramps arī nodēvēja NATO par novecojušu un ierosināja no ASV deportēt aptuveni 11 miljonus nelegālo imigrantu.

Tikmēr Trampa panākumi likumdošanas ziņā pirmajā prezidentūras laikā ir bijuši pieticīgi un neviennozīmīgi. Trampa nodokļu reforma, kas paredzēja samazināt nodokļu likmes un mazināt birokrātisko slogu, zināmā mērā uzskatāma par nepiepildīto cerību reformu, kas uzskatāma par regresīvu.

«The Economist» uzsver, ka Trampa antipātijas pret noteikumiem var radīt neprognozējamas sekas apkārtējai videi un cilvēku veselībai. Trapma paziņotā ASV izstāšanās no Parīzes klimata vienošanās uzskatāma par gluži vienkārši muļķīgu rīcību.

Tajā pašā laikā Trampa oportūnisms un principu trūkums var nozīmēt to, ka viņš ir atvērtāks dažādiem darījumiem nekā daudzi viņa priekšgājēji ASV prezidenta amatā.

Lielākas briesmas «apsēstībā ar Trampa personību» rada situācija, ka šī apsēstība novērš uzmanību no plašākām izmaiņām ASV valdības sistēmā. Valdības birokrātiskais aparāts samazinās tiktāl, ka politikas izstrādē tam nākas paļauties uz nozarēm, kuras attiecīgajām politikām paredzēts uzraudzīt – un nozares, protams, nekautrējas šo situāciju izmantot savā labā.

Nemitīgais tracis ap Trampu arī ļauj ignorēt Vašingtonas galveno problēmu, kas ir milzīgā plaisa starp valdošajām aprindām un parastajiem vēlētājiem.

«The Economist» atgādina, ka žurnāls visu Trampa prezidentūras pirmo gadu nepagurstoši ir rakstījis par to, ka Trampam trūkst nepieciešamās spriestspējas un temperamenta, lai vadītu ASV, un ka šī Trampa prezidentūra ASV nodara tikai kaitējumu.

Žurnāls gan atzīst, ka runāšana par Trampa nepiemērotību prezidenta amatam kaut kādā brīdī kļūst par vingrinājumu «vēlmju domāšanā», jo šādu runu zemteksts ļoti bieži ir vēlme panākt Trampa atstādināšanu no amata. Šobrīd gan šāda vēlme vairāk līdzinoties fantāzijai.

Demokrāti jau vairākkārt mēģinājuši ASV Kongresā rosināt Trampa impīčmentu, pamatojoties uz aizdomām par iespējamo Trampa priekšvēlēšanu kampaņas slepeno vienošanos ar Krieviju, tomēr Kongresā vairākums ir Trampa pārstāvētajiem republikāņiem, kas nozīmē ka šādi centieni vismaz pagaidām ir nolemti neveiksmei.

Tikmēr centieni panākt Trampa atstādināšanu no amata, pamatojoties uz bažām par Trampa psihisko veselību arī pagaidām neauglīgi, jo Trampa psihisko veselību «no malas» nav iespējams izvērtēt, tomēr savas prezidentūras pirmajā gadā viņš kopumā nav izskatījies «trakāks» nekā tad, ka vēlētāji 2016.gada vēlēšanās deva priekšroku viņam, nevis Hilarijai Klintonei.

Mēģinājumi panākt prezidenta impīčmentu tikai pamatojoties uz tikai bažām, nevis neapgāžamiem pierādījumiem, ir solis oligarhijas virzienā, jo rodas situācija, ka grupa cilvēku Vašingtonā iegūst iespēju «mainīt» prezidentus pēc saviem ieskatiem. Šāda situācija var radīt bīstamu precedentu nākotnē, kad šāds pats «motīvs» varētu tikt izmantots pret prezidentu, kas iestājas par nepopulāru, bet svarīgu jautājumu.

Donalds Tramps nav pirmais prezidents, kurš radījis jautājumus par savu piemērotību būt par ar kodolieročiem bruņotās ASV armijas virspavēlnieku, tomēr centieni viņu atstādināt tikai tāpēc, ka nav laba sajūta par viņa psihisko veselību, vairāk «smaržo» pēc apvērsuma mēģinājuma.

The «Economist» uzsver, ka Tramps savā pirmajā prezidentūras gadā ir bijis slikts prezidents un viņa otrais prezidentūras gads var Amerikai nodarīt nopietnus postījumus. Tomēr Trampa «prezidentūras ziepju opera» ir uzmanības novēršana, kas neatceļ to, ka Trampam un viņa administrācijai pilnā mērā jāatbild par savu rīcību.