Lielbritānijai mēģinot saprast, kā veidot valsts attiecības ar Eiropu pēc gaidāmā «Brexit», Ziemeļīrijas robeža ar Īriju, kas drīzumā kļūs par Lielbritānijas robežu ar Eiropu, ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem jautājumiem Lielbritānijas un Eiropas attiecību pārvērtēšanas kontekstā. Belfāstas Karalienes universitātes socioloģijas lektore Keitija Hejvarda (Katy Hayward) sagatavojusi ziņojumu «Robežojoties ar Brexit» («Bordering on Brexit»). Tajā Hejvarda mēģinājusi noskaidrot, ko pierobežas iedzīvotāji Ziemeļīrijā un Īrijā domā par gaidāmajām izmaiņām. Par saviem novērojumiem viņa pastāstījusi Vācijas medijam DW.

Hejvarda atgādina, ka robežkontrole un muitas pārbaudes uz valstu robežām Eiropas Savienībā tika atceltas līdz ar vienotā tirgus ieviešanu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, tomēr atvērto robežu sniegtās priekšrocības Ziemeļīrijas un Īrijas iedzīvotāji varēja sākt novērtēt vien aptuveni desmit gadus vēlāk, kad noslēdzās Ziemeļīrijas miera process. Līdz tam Ziemeļīrijas un Īrijas robežas šķērsošana joprojām paredzēja krietni nopietnākas procedūras un pārbaudes nekā citviet Eiropā.

Sarunājoties ar vietējiem, Hejvarda secinājusi, ka Īrijas un Ziemeļīrijas pierobežas iedzīvotāji stingru robežu galvenokārt saista ar drošības apsvērumiem, viņi pārsvarā neredz atšķirību starp robežkontroli un muitas kontroli.

Pierobežas iedzīvotāji ir apmulsuši, un viņiem trūkst skaidrības par to, kāda tieši kontrole uz Īrijas – Ziemeļīrijas robežas tiks ieviesta pēc «Brexit».

FOTO: Reuters/Scanpix

Iedzīvotāji noteikti atceras, kā bija dzīvot stingras robežas apstākļos. Robežas šķērsotāji vienmēr tika rūpīgi pārmeklēti, un regulāras galvassāpes iedzīvotājiem radīja muitas deklarācijas aizpildīšana, vēloties kaut ko vest pāri robežai.

Piemēram, šķērsojot Īrijas – Ziemeļīrijas robežu ar automašīnu, viena veidlapa bija jāaizpilda izbraucot, bet vēl viena – tāda pati – atgriežoties, jo robežas šķērsošana automašīnā tika uzskatīta par automašīnas «eksportu». Attiecīgu veidlapu aizpildīšana bija nepieciešama, lai novērstu situācijas, ka robežas šķērsotājs automašīnu otrā robežas pusē pārdod.

Hejvarda pauž viedokli: lai arī cilvēkiem ir atmiņas par muitas procedūrām, virsroku tomēr ņem apziņa, ka stingras robežas atjaunošana atgādina par Ziemeļīrijas nemierīgo pagātni un veicina bažas, ka šī vardarbības pilnā pagātne varētu atgriezties.

Cilvēku emocijas attiecībā uz robežu ir divējādas un nereti nonāk zināmā pretrunā.

No vienas puses, cilvēki saka, ka viņi nejūt robežas klātbūtni savā dzīvē un vairs nedomā par tās šķērsošanu, pat ja viņi to dara vairākas reizes dienā.

FOTO: Reuters/Scanpix

No otras puses, pat ja fiziskas robežas starp Īriju un Ziemeļīriju vairs nav, cilvēki to nereti atceras ar zināmu psiholoģisku un emocionālu smagumu, ņemot vērā vēstures kontekstu, jo robeža atgādina par konfliktiem un atšķirībām.

Trešdien Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā notika protesta akcija, kurā izskanēja atbalsts īru nacionālistu partijas «Sinn Fein» aicinājumam nepieļaut stingras Ziemeļīrijas-Īrijas robežas izveidošanu pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES. Tā bija pirmā vairāku protesta akciju virknē, ko «Sinn Fein» plāno rīkot Ziemeļīrijā, vēstīja aģentūra LETA.

«Ja tiks izveidota stingra robeža, atkal būs ieroči, pat ja paies desmit gadi,» trešdienas demonstrācijā sacīja viens no protestētājiem.

Hejvarda gan noraida tiešu saikni starp gaidāmo robežkontroles un muitas kontroles atjaunošanos un konflikta atgriešanos. Robežas atgriešanās vairāk būtu simbolisks notikums, kas pēc daudzu vietējo iedzīvotāju domām būtu solis atpakaļ Ziemeļīrijas miera procesā.

22 Foto
Dzīve Ziemeļīrijas-Īrijas pierobežā

Kā vēstīja LETA, vēl šīs nedēļas sākumā likās, ka robežas jautājumā tiks panākta vienošanās, Londonai solot, ka pēc «Brexit» nenotiks nekādas pārmaiņas Ziemeļīrijas un Īrijas attiecībās, šādi izvairoties no fiziskas robežas ieviešanas, lai veiktu preču pārbaudi.

Tomēr Ziemeļīrijas Demokrātiskās unionistu partijas (DUP) līdere Arlīna Fostere šo plānu noraidījusi, sakot, ka «mēs nepieņemsim nekādu regulējošu novirzīšanos, kas Ziemeļīriju politiski vai ekonomiski atdalītu no pārējās Apvienotās Karalistes».

Šajā jautājumā būs nepieciešams rast kompromisu, tomēr, kā liecina Ziemeļīrijas vēsture, vienošanās par kompromisiem šeit mēdz būt sarežģīts un ilgs process.

Kā uzsver Hejvarda, neskaidrība tādā trauslā pēckonflikta sabiedrībā, kāda ir Ziemeļīrijā, nav tā labākā no iespējām, jo domstarpības var pavērt ceļu savstarpējai neuzticībai, aizdomām, apvainojumiem un jaunam konfliktam.