Ar smaidu uz lūpām par spīti pārdzīvotajam - tādu satiku ģimeni, kas nelaimīgu sakritību virknes rezultātā no Libānas nonāca Latvijā. Kaut arī galamērķis bija pavisam cits un Latvijā vairākus mēnešus bija jādzīvo apcietinājumā ar diviem maziem bērniem, Mahmuds al Omārs un Malaka Hajara cer iedzīvoties šajā zemē un ir pateicīgi par visu, ko tā devusi.

Pāris ar abiem bērniem dzīvoja Libānā kā parasta vidusmēra ģimene, līdz viņi zaudēja māju. «Šī māja mums ļoti daudz nozīmēja,» stāsta Malaka. «Tur pagāja mūsu bērnu bērnība, laulības pirmie gadi. Tur bija mūsu skaistākās atmiņas.» Kamēr ģimene cīnījās ar veselu vezumu materiālu problēmu, draugu lokā arvien biežāk izskanēja runas, ka jādodas prom.

Visa atlikusī nauda - ceļam

«Pašā sākumā gribējām braukt uz Vāciju,» atklāj sieva. Tomēr nekas neizvērtās kā plānots. Ģimenes draugs palīdzēja visai ģimenei Libānā noformēt pases, taču pārvešanu uz Vāciju uzņēmās kāds nepazīstams starpnieks. Kad pases bija gatavas, starpnieks licis tās ieskenēt un nosūtīt kādam cilvēkam Grieķijā. Viņš solīja uz pasēm uzlikt Grieķijas uzturēšanās atļaujas, bet to darīšot no Tbilisi, Gruzijas, tāpēc vecākiem ar bērniem sākumā esot jādodas turp.

Par visu četru ģimenes locekļu pārvešanu prasīja 10 000 eiro. Pēc mājas atņemšanas tiesu darbos ģimenei tika atmaksāta daļa no mājas vērtības, tāpēc tobrīd tās rīcībā bija šādi līdzekļi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

No Libānas ģimene devās uz Turciju, bet no turienes - uz Gruziju, kur tiem atņēma pases un lika maksāt vairāk nekā norunāts. Pirms ceļa turpināšanas kontrabandistiem nācās samaksāt vēl 5000 eiro. Aizbildinoties, ka tiešo reisu no Gruzijas uz Vāciju neesot, starpnieks sacījis, ka būšot jālido caur Latviju.

Grūtais sākums Latvijā

Mahmudam un Malakai bija pateikts, ka Latvijā nemaz nevajadzēs pamest lidostu - tikai jāpārsēžas no vienas lidmašīnas otrā. Nepazīstamais kontrabandists ceļoja ar viņiem. Pēc nolaišanās Rīgas lidostā viņš atkal paņēma pases un solīja nokārtot vajadzīgos dokumentus pirms sēšanās lidmašīnā uz Berlīni.

«Pagāja desmit minūtes, pusstunda, 45 minūtes... Mēs tikai sēžam un gaidām,» stāsta Mahmuds. «Lidosta paliek tukša, neviena nav. Mēs tikai sēžam un gaidām.»

Pēc laika pie viņiem pienākusi policija, ar ko nācies skaidroties žestu valodā. Pēc garas izskaidrošanās vecākus ar deviņus un desmit gadus vecajiem bērniem aizsūtīja uz robežsardzes aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru Daugavpilī.

Divas dienas vēlāk ar lidostas videoierakstu un vīra liecības palīdzību kontrabandistu izdevās atrast Rīgā - ar apkrāptās ģimenes pasēm kabatā!

«Cietumā pavadījām precīzi divus mēnešus un desmit dienas,» teica vīrs. Pēc Daugavpilī pavadītajiem mēnešiem ģimene nokļuva Muceniekos. Nelaimīgais brauciens to bija pilnībā izputinājis - nebija iespējas ne atgriezties, ne arī atrast pašiem savas mājas šeit, Latvijā, un viņi pieteicās bēgļa statusam.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tikmēr ar Mahmuda, Malakas un viņu bērnu pasēm pieķertais vīrietis atzina savu vainu un sniedza ziņas par grupējumu Libānā, kas nodarbojas ar izceļot gribošo tautiešu krāpšanu. Ja ģimene atgriezīsies Libānā, viņiem draud nāve, paziņoja viens no Libānā palikušajiem krāpniekiem. Mahmuda advokāts vērsās tiesā par Malakas ģimenei izteiktiem draudiem, un prasību varēja iesniegt Latvijas tiesā kā pierādījumu.

«Tiklīdz jūs ieradīsieties Libānā, jums būs beigas,» atstāsta Mahmuds.

«Domājām, ka tas ir tikai viens cilvēks, bet tā izrādījās vesela organizētās noziedzības banda,» piebilst Malaka.

Par spīti tam bēgļu statuss ar pirmo piegājienu piešķirts netika, kā tas mēdz notikt. Taču, pamatojoties uz sadarbošanos ar valsts iestādēm un draudiem dzīvībai, spriedumu izdevās pārsūdzēt, un maijā, piecus garus mēnešus pēc ierašanās Latvijā, ģimene šo statusu beidzot saņēma. Uzturēšanās atļauja Latvijā piešķirta uz pieciem gadiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ar cerīgu skatu nākotnē

«Mēs vēlētos šajā valstī palikt,» apstiprina laulātie. Lai arī ģimene Latvijā nonāca nejauši un pirmos mēnešus pavadīja vienos tiesu darbos, Mahmuds un Malaka ir pateicīgi par varasiestāžu cilvēcīgo attieksmi.

«Man palīdzēja tieši tik, cik maksimāli varēja, tāpēc gribu atdarīt ar labu,» uzsver Mahmuds. «Man ir jāciena sevi un citus, lai mani sāk cienīt. Kad cienīju sevi un citus, saņēmu tādu pašu attieksmi pretī. Esam ļoti pateicīgi cilvēkiem Latvijā par palīdzību un atbalstu. Esam to šeit jutuši pilnā mērā.» Sarunas laikā pāris vairākkārt izplūst pateicībā visiem, kuri palīdzējuši, - gan valsts iestāžu darbiniekiem, gan patvēruma meklētāju centrā «Mucenieki» un biedrībā «Patvērums «Drošā māja»» strādājošajiem.

Vecākiem ir aktīva sabiedriskā dzīve, un arī meita Jara, kura jau apsteigusi māti latviešu valodas apguvē, skolā ieguvusi daudzus draugus.

Taču pārdzīvotais nav palicis bez sekām - vecāki stāsta, ka bērniem joprojām esot bail palikt slēgtās telpās. Durvīm vienmēr jābūt vaļā.

Tomēr ģimene ir ļoti atvērta un draudzīga. «Mēs Libānā dzīvojām tāpat,» norāda pāris. «Mums patīk priecīgi notikumi. Nekad neesam bijuši drūmi vai noslēgti cilvēki. Ceram, ka parādīsim sevi no labākās puses un iepriecināsim arī citus.» Mahmuda biogrāfijā ir kāds interesants sasniegums - pirmā vieta Ziemeļu Libānas breikdensa sacensībās!

Pagaidām ģimene joprojām ir Muceniekos, taču ar atbalsta programmas palīdzību pavisam drīz pārcelsies uz savu dzīvokli, kas kļūs par jaunajām ģimenes mājām.

Kāda ir lielākā atšķirība starp Libānu un Latviju? «Drošība,» nevilcinoties atbild gan Mahmuds, gan Malaka. «Tāda sajūta, ka šeit ir daudz drošāk.»