Šonedēļ policijas operācijā Dārbi, Lielbritānijā, tika atrasti desmit modernās verdzības upuri no Latvijas. Lai kā tam negribētos ticēt, cilvēku paverdzināšana ir iespējama pat Eiropas valstīs. Pusmūža britu vīrietis, kurš divus gadus atradās moderno vergturu - nežēlīgās Rūniju ģimenes - kontrolē, raidorganizācijai SKY atklājis, kāda bija viņa briesmīgā ikdiena.

Modernā verdzība ir cilvēka nodarbināšana un turēšana pret viņa gribu, izmantojot vardarbību, iebiedēšanu vai liedzot tam rīkoties ar saviem finanšu līdzekļiem.

Saskaņā ar ikgadējā pētījuma «Global Slavery Index» datiem 2016.gadā visā pasaulē bija 45,8 miljoni cilvēku, kas cieš no kādas modernās verdzības formas. Vairāk nekā puse no tiem atrodas reitinga pirmā piecnieka valstīs - Indijā, Pakistānā, Ķīnā, Bangladešā un Uzbekistānā. Taču modernā verdzība ir problēma arī Eiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā, kur nesen par cilvēku paverdzināšanu un krāpšanu vairāku desmitu gadu garumā tika notiesāta bēdīgi slavenā Rūniju ģimene.

46 gadus vecais Rods Smits 90.gadu sākumā kļuva par bezpajumtnieku. Viņš pārlaida naktis Londonas ielās, Vaterlo stacijas ārpusē. Tieši tur viņu 1991.gadā uzmeklēja Rūniju ģimene, solot nodrošināt darbu un dzīvesvietu.

«Es tad ubagoju. Pametu armiju, mana dzīve bija aizgājusi šķērsām, bet viņi man solīja iespēju. Es negribēju dzīvot uz ielas,» stāsta Smits.

Turpmāko gadu viņš strādāja ģimenes uzņēmumā, kas nodarbojās ar ceļu remontu. Algu viņam bieži neizmaksāja.

Rūniji atņēma Smitam izmaksātos pabalstus un ziemā lika viņam dzīvot āra tualetē.

«Viņi man lika dzīvot aukstā ķieģeļu tualetē Vašinboro, netālu no Linkolnas. Man nebija izvēles,» atceras vīrietis. «[Rūniju ģimenes māte] Bridžeta kontrolēja mūsu pārtiku. Es biju no viņiem atkarīgs, jo vajadzēja ēst. Mēs bijām lamatās.»

Gadu vēlāk ģimene pret Smitu kļuva ārkārtīgi vardarbīga. «Viņi mani smagi piekāva,» viņš stāsta. «Man zobs izdūrās cauri lūpai no tā, kā viņi mani sita. Nolēmu, ka man vienreiz pietiek!»

«Bija divi naktī. Visi gulēja, es izzagos laukā no autofurgona un stopēju uz ziemeļiem. Ļoti baidījos, ka viņi mani atradīs, tāpēc stopēju tikai naktī. Beigās atgriezos atpakaļ [Anglijas] ziemeļaustrumos,» savu stāstu pabeidz Smits.

Smits līdz otrdienai, kad Rūniju ģimenes locekļi tika ieslodzīti, nezināja par izmeklēšanu. Lasot ziņas, viņš saprata, ka tā ir tā pati ģimene, kas viņu paverdzināja 90.gados.

Linkolnšīras policija atklājusi 18 upurus, ko likumsargi raksturo kā mūsdienu vergus. Daudzu stāsti atgādina to, ko Smits piedzīvoja 1991. un 1992. gadā.

«Es nevienam neko neteicu,» atzīst Smits. «Es to nožēloju.

Nožēloju arī to, ka sapelnīju viņiem tik daudz naudas. Zeme, kas viņiem tagad pieder, - es biju cilvēks, par kura nopelnīto naudu viņi to nopirka. Tāpēc visu pārējo cilvēku ciešanas daļēji ir mana vaina.»

Intervijas laikā pār Smita vaigiem plūda asaras. «Es par to nerunāju, kaut arī vajadzēja to darīt jau pirms daudziem gadiem. Varbūt tad šiem cilvēkiem nebūtu bijis jācieš. Bet es biju tik atvieglots, kad tiku prom. Centos vienkārši turpināt dzīvi,» skaidro vīrietis.

Viņš sacīja, ka priecājoties par Rūniju sodīšanu. Deviņiem ģimenes locekļiem piespriesti cietumsodi no viena līdz 15 ar pusi gadiem. «Es ticu karmai. Viņi pelnījuši sodu, bet ar cietumu ir par maz. Viņiem ir ēdiens un jaukas, siltas gultas, bet man to nebija,» norāda Smits.

Rūniju apiešanās ar to kontrolē nonākušajiem cilvēkiem ir briesmīga. Rūniji vienam no paverdzinātajiem cilvēkiem, kas ģimenei kalpoja vairāk nekā 25 gadus, lika izrakt pašam savu kapu, ziņo raidorganizācija BBC. Rūniju upuriem bija jādzīvo autofurgonos bez ūdens un tualetēm, kā arī viņi tika fiziski iespaidoti.

Paši Rūniji tikmēr dzīvoja zaļi.

«Tā bija kā plaisa starp viduslaiku karalisko ģimeni un zemniekiem,» prāvas laikā sacīja tiesnesis Timotijs Spensers.