Viņu jaunība ir teju aiz kalniem, savukārt nākotne neizgaismojas pašās spilgtākajās krāsās. Japānas «parazītvientuļnieku» paaudzes galvenais uztraukumu iemesls ir izdzīvošana pēc vecāku nāves. Vecāku, uz kuru kakla ir dzīvots gandrīz visu mūžu.

2016. gadā aptuveni 4,5 miljoni japāņu vecumā no 35 līdz 54 gadiem dzīvoja kopā ar vecākiem. Šāds fenomens parādījies pirms 20 gadiem, kad jauni un neprecēti cilvēki sāka ievākties atpakaļ pie vecākiem, lūkojoties pēc bezrūpīgas dzīves.

Nu bez ienākumiem vai pensijas šie pusmūža «mājāži» ir drauds sociālo pabalstu sistēmai, kas jau ir spiedīgā situācijā Japānas sarūkošā darbaspēka un novecojošās populācijas dēļ, raksta «Reuters».

Hiromi Tanaka reiz bija optimisma pilna popgrupu fona dziedātāja. «Es pieradu pie dzīvošanas nestabilos apstākļos un paļāvos, ka viss izdosies,» atklāj Hiromi, sēžot pie klavierēm vecāku mājas mazajā viesistabā. Tagad 54 gadu vecumā viņai nākas paļauties uz neregulāriem ienākumiem par dziedāšanas privātstundām un mātes pensiju, lai savilktu galus. Pašai pensijas viņai nav, bet ietaupījumus ir gandrīz iztērējusi.

«Mans tēvs pagājušogad nomira, tāpēc pensiju ienākumi samazinājās uz pusi. Ja viss turpināsies šādā garā, mums ar māti būs jāmetas uz vienu roku.»

Tanaka ir viena no «mūžīgajiem vientuļniekiem», kuru skaits sasniedza rekordu 2015. gadā. Statistika liecina, ka starp piecdesmitgadniekiem ceturtdaļa vīriešu un septītā daļa sieviešu bija neprecējušies.

«Ekonomikas burbuļa laikā līdz deviņdesmito gadu vidum divdesmitgadnieki bezrūpīgi izklaidējās. Viņiem šķita, ka līdz 30 gadu sasniegšanai būs jau apprecējušies,» saka Masahiro Jamada, Čuo Universitātes sociologs, kurš 1997. gadā radīja terminu «parazītvientuļnieki».

53 gadus vecais Akihiro Karube pēc augstskolas absolvēšanas līdz 30 gadu sasniegšanai strādāja reklāmas biznesā un pelnīja pieklājīgu algu. Pie vecākiem viņš ievācās atpakaļ pēc izjukušas īslaicīgas laulības, taču maksāja īres naudu līdz 43 gadu vecumam, kad viņam diagnosticēja Parkinsona slimību un darbs bija jāpamet.

Centieni atrast darbu kā kvalificētam vecu cilvēku palīgam nav rezultējušies ar panākumiem, tāpēc nu viņš spiests iztikt vien no tēva un savas invaliditātes pensijas.

«Es vēlētos, kaut man būtu bijuši stabili ienākumi. Tas ir galvenais,» saka Karube, kurš dzīvo kopā ar savu 84 gadus veco tēvu-atraitni valsts piešķirtā mājoklī Tokijas priekšpilsētā.