Aizvien biežāk Latvijas teritorijā tiek manīti lielākie meža iemītnieki – lāči. Pētnieki saka, ka mums jāiemācās sadzīvot ar ķepaiņiem, jo to kļūs aizvien vairāk. Nesen dzīvnieki manīti Vidzemē – Ramatā, Pārgaujā un Krimuldā. Iepriekš dzīvnieki novēroti Limbažu, Valmieras, Valkas, Alūksnes novadā, kā arī Krāslavā, Zilupē, Žīguros, Vecumos.

Laiku pa laikam brūnos lāčus Latvijas mežos mana gan mednieki, gan vietējie iedzīvotāji. Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava» spriež, ka Pārgaujā un Krimuldā fiksēti divi dažādi lāči. Lai gan daži lāči Latvijā ziemo, lielākā daļa ienāk no Krievijas un Igaunijas, kur to ir krietni vairāk. Turklāt būtiski, kur lācene laiž pasaulē mazuļus. Tieši šo vietu lielie dzīvnieki uzskata par mājām un tur arī uzturas. Tiek uzskatīts, ka pagaidām neviena lāču mamma Latvijas teritorijā vēl nav dzemdējusi, bet ir skaidrs, ka visdrīzākajā laikā tas notiks.

Ziemeļvidzemes virsmežniecības Valkas nodaļas mežzinis Agnis Birkavs saka, ka lāča pēdas un ekskrementus ir manījis, bet pašu lāci gan nav izdevies redzēt. Pēc viņa aplēsēm,

Valkas pusē uzturas divi vai trīs lāči.

«Lācis no cilvēka bēg – viņu ir grūti pamanīt,» saka mežzinis. Pat ja ķepainis ir tuvumā, cilvēks to neuzzinās, jo dzīvnieks aizbēgs, pirms cilvēks viņu būs pamanījis. Pēc viņa domām, no lāčiem nav jābaidās. Tomēr,

ja gadās nakšņot mežā teltī, viņš iesaka pārtikas krājumus vakarā rūpīgi savākt un noslēpt tālāk no nakšņošanas vietas, lai ēdiena smarža nepievilinātu dzīvniekus, tostarp lielāko meža iemītnieku.

Lācis ir visēdājs, bet «mūsējie» nemedī – iztiek ar skudrām, dzinumiem, augiem un maitām. No iespējas izpostīt bišu stropus un pamieloties ar medu lācis neatsakās nekad. Mūsu lāča sugasbrāļi ziemeļos spēj nomedīt aļņus un briežus. Lāči ir klejotāji, kas daudz staigā, tāpēc nav izslēgts, ka tie dosies dziļāk teritorijas vidienē. Niecīga iespēja satikt lāci ir Kurzemē.

Kā rīkoties, ja nu tomēr lācis ir ar kaut ko aizrāvies un nepamana cilvēku? Pieredzējuši mednieki iesaka mierīgi, bez trokšņa un steigas atkāpties, noslēpjoties aiz koka, tā, lai jūs redzētu dzīvnieku. Latvijas mežos klaiņojošie lāči ir tramīgi. Cita lieta – Sibīrijas lāči. Tur tie uzvedas daudz pārliecinošāk.

Izveidot acu kontaktu ar dzīvnieku nav vēlams, bet, ja tas izveidojies, – noturiet! Dabā ir likums: novēršas vājākais!

Dzīvniekam nedrīkst uzgriezt muguru. Nav ieteicams pietupties, lai dzīvniekam nerastos iespaids, ka esat viegli uzveicams pretinieks. Šis ieteikums attiecas uz ikvienu dzīvnieku. Jāņem vērā, ka visi dzīvnieki baidās no cilvēka, bet tajā pašā laikā ir ziņkārīgi. Mežs ir droša vieta, kur cilvēkam briesmas nedraud.

Tomēr piesardzīgāk pa zaļajām takām vajadzētu staigāt laikā, kad dzīvniekiem «hormoni trako».

No jūnija līdz jūlija vidum pārosies stirnas, septembrī aļņi un brieži, decembrī mežacūkas, februārī lapsas un vilki. Pārošanās laikā laikā agresivitāti var izrādīt ikviens dzīvnieks – pat medņu gailis, kurš «mīlas ārprātā» var mesties virsū iedomātam konkurentam.