Vidzemes līvu nozīmīgākajā svētvietā – Lībiešu upuralās vairāk nekā 600 atrasto monētu vidū ir viltojumi. Tas nozīmē, ka mūsu senči vairāku gadsimtu garumā dievībām apzināti ziedoja neīstu naudu, ar kādu tirgū nevarēja rādīties. Astoņas viltotās monētas ir viens no interesantākajiem arheologu atklājumiem. Nesen upuralas piedzīvoja smilšu nobrukumu, tāpēc doties tajās nav ieteicams.

Stipras zīmes

Netālu no Salacgrīvas – līkumainās, gleznainās Svētupes krastā atrodas lībiešu nozīmīgākā kulta vieta simtiem gadu garumā - Lībiešu upuralas. Turklāt vidusdevona smilšakmeņos veidojušās alas ir savdabīgas un ļoti garas. Galvenās ejas garums, ieskaitot atzarojumus, ir 47 metri, mazākās 19,5. Vietām velve ir pusmetru zema.

Lai gan kopš 17. gadsimta alu nāca aplūkot tūristi un ziņkārīgie, tā joprojām tika izmantota reliģiskām praksēm. Zināms, ka alā cilvēki izpildīja rituālus līdz pat 19.gadsimta vidum, kad sākās alas izpēte zinātniskos nolūkos. 20. gs. 70. gados alās veikti profesionāli arheoloģiskie izrakumi. Tajās pirmo reizi tika tika atklāti klinšu raksti - maģiskās aizsardzības zīmes.

Pentagrammai līdzīgais lietuvēna krusts, slīpais jeb Dieva krusts, Jumja zīme. Arheologiem un kultūras pētniekiem alu sienas atklāja mūsu senču domas, cerības un bailes labāk nekā rakstītās liecības.

Un vēl… uz sienām bija burti. Ne jau parasti – maģiskie.

Tos nespēj atšifrēt ne mitoloģijas pētnieki, ne etnogrāfi, ne paleogrāfi. Ir tikai minējumi par to nozīmi. Lībiešu upuralās fiksēts senākais alu sienās Latvijā atrastais ieraksts: 1664.gads.

Sešus gadu simteņus cilvēki nāca uz šejieni, lai ziedotu dievībām, izlūdzoties palīdzību un žēlastību. Neraugoties uz kristīgās baznīcas ietekmi, brīžos, kad cilvēkiem bija pavisam slikti, viņi gāja nevis uz baznīcu vai pie mācītāja, bet gan tāpat kā viņu vecāki un vecvecāki – uz upuralām.

FOTO: Salacgrīvas novads

Šmugulē ar pašu Dievu

Lībiešu upuralas ir unikālas! Ar tām saistīti neparasti vēsturiski atradumi, saka hidrobiologs Andris Urtāns. Lībiešu upuralās un to tuvumā Svētupē tika atrastas 652 14. līdz 19. gadsimta mazo nominālu monētas. Interesantākais tas, ka to vidū astoņas viltotas. Izrakumu laikā pēc monētu kalšanas gadiem secināts, ka cilvēki dāsnāk ziedojuši smagākajos vēsturiskajos posmos – laikos, kad teritorijā ienāca sirotāji - zviedri un poļi.

«Nelaimē cilvēks ir ticīgāks,» saka pētnieks.

Kuram gan ienāca prātā iešmugulēt Dievam viltotas monētas? Visticamāk, cilvēks atnāca no tirgus, pārskaitīja naudiņu un saprata, ka viņam iedota viltota monēta. Mēģināt kaut ko par to nopirkt bija riskanti – varēja iekulties nepatikšanas, dabūt pa ģīmi. Ko darīt? Cilvēks domāja:

«Tirgū naudai vērtības nav, bet Dievam ir vienalga.»

Tā nu cilvēks labticīgi sameloja, cerot, ka Dievs nosmīnēs bārdā un pieņems. Tie bija «baltie meli», prāto pētnieks.

Viens no skaidrojumiem, kāpēc alai mūsu senču acīs bija tik liela maģiska nozīme, kas nemazinājās vairāku gadsimtu garumā, ir fakts, ka ala ved pazemē, bet zemes spēks cilvēkiem vienmēr asociējies ar ko ko lielu un nezināmu. Alas forma nepārprotami līdzinās vagīnai, un tas vedina uz domām par mātes klēpi, kurā cilvēks sēj sēklu, pretim saņemot auglību, spēku, izturību. Ala bija arī robeža starp zemes virsu un pazemi, šo pasauli un pazemes valstību.

Tā bija kā pāreja, kas savienoja acīmredzamo, materiālo un nezināmo, mistisko.

Tāpēc ala tik ilgi un noturīgi piesaistīja cilvēkus, stāsta Andris Urtāns.

Pie lībiešu upuralas vietējie iedzīvotāji pulcējās Bērtuļa dienā 24. augustā, kad vasaras darbi bija padarīti, raža nokulta. Viņi ziedoja Zemes mātei, pateicoties par to, ko tā devusi, un izlūdzoties labu nākamā gada ražu.

FOTO: Gatis Pāvils

Noslēgt rēķinus

Un tomēr... Kāpēc bada un lielas nabadzības periodos neviens nebija paņēmis sev vairāk nekā 600 senču dievībām ziedotās monētas? Vienkārši baidījās, saka Urtāns.

Cilvēki baidījās, ka tas, kurš iekašājis zemē monētu, gribējis tikt no kaut kā vaļā – slimības, nelaimes, nabadzības.

«Atradējam varēja pielipt visas iepriekšējā monētas vai vērtslietas īpašnieka nelaimes,» stāsta Urtāns. Viņš piemetina, ka jau sen zināms: atrastas slēdzenes vai atslēgas nedrīkst pacelt un paņemt.

«Ir iespēja, ka kāds ir aizslēdzis skapi ar skeletiem un izmetis atslēgu, lai noslēgtu visus rēķinus.»

Mūsu senči ziedoja ne vien monētas, bet arī dzīpariņus, drēbes gabaliņus, holandiešu pīpi, vasku, gaiļa spalvas un pat olu čaumalas. «Jāsaprot, ka cilvēki dzīvoja ļoti, ļoti nabadzīgi, bet vajadzība bija tik liela, aiznesa vismaz kaut ko.» Senos laikos lībieši alā kurināja rituālos ugunskurus. Pētnieks saka, ka arī mūsdienās Lībiešu upuralās nereti ir noliktas sveces un ziedi.

Pazemes labirints

Andris Urtāns saka, ka pavisam nejauši atklājies – Svētupes krastā iepretim upuralām ir smilšakmens klints ar nelielu pļaviņu. «Tā ir dabas koncertzāle – atbalss ir fantastiska. Sajūta tāda, it kā mēs būtu atgriezušies simts gadu senā pagātnē un lībiešu dziesmas atdzīvotos. Iespējams, ka tā ir viena no vietām, kur gadu simtiem skanējušas lībiešu balsis.»

Apbrīnas vērta ir arī mazā, izkoptā Kuiķules kapsēta – vienīgā Latvijā, kas uzgūlusi smilšakmens klintij.

Ieklīstot kapsētā, var iztēloties, ka apbedījumi atrodas virs upes loka un mutuļojoša atvara.

FOTO: Gatis Pāvils

Pētnieks atceras, kā studenti, rokoties arhīvos, vecā zviedru laika kartē atraduši netālu no Lībiešu upuralām atzīmētu mājvietu. Dabā tā neesot eksistējusi, bet, aplūkojot apkārtni rūpīgāk, atklājušies akmeņu krāvumi, kas nepārprotami liecinājuši par kādreiz apdzīvotu vietu. «Tas ir stāsts par to, ko glabā ainavas.»

Vēl 20. gadsimta beigās vietējie ļaudis ticēja, ka pazemes alas aizved līdz Burtniekiem. Viņi pētniekiem atstāstīja mistiskus un baisus stāstus par pazemes labirintos notikušo. Lībiešu upuralu unikalitāte slēpjas faktā, ka šīs alas ir labi izpētītas – mums par tām ir daudz informācijas.