Nogrimusi pils, lidojošs ezers, peldoša sala. Izrādās, ka senajās teikās sava daļa patiesības ir. Latvijā ir vairāki ezeri, kuros ir peldošas salas – ar zāli, krūmiem un kokiem apauguši, reizēm palieli, zemes plosti, kas brauc pa ezeru. Sala izveidojas 40 līdz 70 gadu laikā. Vietējie saka, ka to virsma «ļurkājas». Ar peldošām salām izsenis slavens ir Alojas novada Ungurpils ezers.

Gleznainais Ungurpils dzirnavu ezers ir unikāls dabas mantojums. 20.gadsimta 70. gados 30 ha lielajā ezerā bija 12 peldošas salas – dažas no tā paprāvas. Tagad lielākā daļa salu ir pieaugušas krastiem, bet viena vēl ceļo pa ezeru – vējainā laikā visai ātri.

Salu izcelšanās skaidrojama ar kūdras masīvu pacelšanos no appludinātas upes gultnes.

Mālainais un dūņainais Ungurpils ezers ir valsts nozīmes aizsargājamais objekts. Tas atrodas 65 metrus virs jūras līmeņa, tā garums ir 1,75 km, platums ap 0,3 km, dziļums 3,2 metru. Krasti ir grūti pieejami.

Savs «klejojošais holandietis» ir arī Zosēnu pagasta Kāpurkalna ezerā. Sala ir paliela, apaugusi ar kokiem un, dodoties uz ezeru peldēties vai makšķerēt, nekad nevar zināt, kur tā būs piestājusi. Uz salas var uzkāpt, bet tās pamatne ir nestabila, purvaina.

FOTO: facebook/Gatis Grumslis

Ar salu saistītas vairākas leģendas, piemēram, ka

sala ir noburta un ar to vizinās velns.

Ezers tiek dēvēts arī par svētezeru. Vēl 20. gadsimta sākumā Lieldienu rītā mātes tajā apmazgājušas bērnus. 19. gadsimtā uz ezeru nākuši sirdzēji - mazgājušies paši un skalojuši drēbes. Ezerā mesta nauda kā ziedojums.

Peldoša sala ir Ilzes ezerā pie Taurenes un Lūkumīša ezerā Mārkalnē. Savulaik daudz ar sīkiem kociņiem apaugušu salu varēja manīt Aronas pagasta Lauteres ezerā.

Dažas salas dēvē par nirstošām. Tāda ir, piemēram, 1780. gadā aprakstītā Ilziņas ezera sala Vestienā.

Ir divi veidu peldošās salas – slīkšņas, ko stiprs vējš atrauj no krasta un aizpūš pa ezeru. Kad sala atrodas krastā, uz tā augošie koki spēj iesakņoties krasta zemē un «pieaugt klāt», stāsta hidrobiologs Andris Urtāns. Otra veida salas sastopamas purvu ezeros – tās kā dēlis paceļas no gultnes. Uz ezera virsmas tās kā spilvenu notur metāna gāze, kurai izzūdot salas nogrimst.