Desmitgadēm ilgi Izraēlas izlūkdienests «Mossad» saglabāja lietu par nacistu ārstu Jozefu Mengeli, kura noziegumu vidū bija lemšana par to, kuri Aušvicas nāves nometnē ieslodzītie uzreiz ir sūtāmi uz gāzes kamerām, kuriem vispirms var likt strādāt, kā arī kuri ir izmantojami medicīniskos eksperimentos, laikrakstā «The New York Times» vēsta izraēliešu žurnālists Ronens Bergmans (Ronen Bergman).

Mengeles dosjē ir tūkstošiem lappušu, un tajā dokumentēti «Mossad» centieni notvert Mengeli – ilgas darba stundas, lielas naudas summas, daudzi aģenti un ziņotāji, noklausīšanās un ielaušanās, slepenas fotogrāfijas un visi citi iespējamie instrumenti spiegošanas arsenālā, tostarp žurnālistu un bijušo nacistu vervēšana.

Tomēr tas nedeva nekādus rezultātus, norāda Bergmans.

Beidzot ir iespējams pateikt, kāpēc «Mossad» neizdevās atrast «Nāves eņģeli» - iespējams, visvairāk meklēto nacistu, kuram izdevās pārdzīvot Otro pasaules karu. Dokumentos atklāts, ka, pretēji domātajam, lielāko daļu laika, kad Mengele slēpās, «Mossad» viņu vispār nemeklēja vai arī viņa atrašana nebija starp galvenajām prioritātēm.

Bergmana pētījumos vērsta uzmanība uz laiku, kad «Mossad» prioritātes noteica pragmatisms un briedums, ne vēlme vienkārši izliet nacistu asinis.

Izraēlas premjerministri cits pēc cita, vadoties pēc «Mossad» direktoru rekomendācijām, pieņēma gudru lēmumu koncentrēties uz citām prioritātēm un lielus resursus nacistu medībām neatvēlēt.

Holokausta organizatora Ādolfa Eihmana sagūstīšana, tiesāšana un sodīšana ar nāvi pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā daudziem cilvēkiem lika domāt, ka «Mossad» kā nākamo vēlēsies notvert Mengeli. Daudzi Izraēlā un arī citviet pasaulē domāja, ka «Mossad» nebūs lielu problēmu to izdarīt. Tomēr patiesībā gadiem ilgi valdība un aģentūras vadība nebija īpaši ieinteresēta tajā.

Mengele no Vācijas un Argentīnas aizbēga 1948. gadā, izmantojot viltotus dokumentus, ko viņš bija saņēmis no Sarkanā Krusta. «Mossad» dokumentos lasāms, ka Sarkanais Krusts apzinājās, ka ļauj izbēgt nacistu noziedzniekam. Buenosairesā viņš sākotnēji dzīvoja ar pieņemtu vārdu, bet vēlāk atgriezās pie sava īstā vārda. Viņš pie savām durvīm pat piekāra plāksnīti ar uzrakstu – «Doktors Jozefs Mengele».

Lai arī par viņa darbību kara laikā daudz kas bija zināms, Vācijas valdība neprasīja viņa izdošanu un pat izsniedza viņam dokumentus, kas dzēsa viņa noziedzīgo vēsturi. Pēc tam, kad viņa aizturēšanas orderis 1959. gadā beidzot tika izdots, Mengele sāka slēpties, vispirms Paragvajā, bet tad - Brazīlijā.

«Mossad» Mengeli sāka meklēt 1960. gadā, balstoties informācijā, ko sniedza pazīstamais nacistu mednieks Simons Vīzentāls.

1962. gadā «Mossad» izdevās noskaidrot Mengeles atrašanās vietu netālu no Sanpaulu, kur viņš bija atradis patvērumu pie citiem nacistiem un to atbalstītājiem. Tomēr aģentūras tā laika vadītājs pavēlēja pārtraukt Mengeles vajāšanu. Tajā pašā dienā aģentūra bija uzzinājusi, ka Izraēlas tā laika galvenais ienaidnieks Ēģipte vervē vācu zinātniekus, lai būvētu raķetes, un par lielāku prioritāti tika uzskatīts mērķis tikt no viņiem vaļā. «Mossad» tajā laikā bija jauna organizācija, un tai trūka finanšu un cilvēkresursu.

Vēl pēc gada nākamais «Mossad» direktors pavēlēja aģentūrai «pārtraukt dzīties pakaļ pagātnes rēgiem», uzsverot, ka nacistu medīšana nedrīkst traucēt tās galveno uzdevumu izpildei.

1968. gadā «Mossad» atkal saņēma informāciju, ka Mengele dzīvo netālu no Sanpaulu. Taču arī šoreiz «Mossad» vadība nepiekrita dedzīga aģenta vēlmei notvert vienu no Mengelem patvērumu devušajiem cilvēkiem un no tā iegūt informāciju par to, kur atrodas bēguļojošais nacists.

Tobrīd Izraēlas galvenais apdraudējums bija palestīniešu terorisms, un aģentūra galvenos resursus veltīja tā apkarošanai. Arī nākamajos desmit gados nekas nemainījās. Terorisma pieaugums, negaidītais «Yom Kippur» karš 1973. gadā, kā arī Sīrijas bruņošanās tika atzīta par nozīmīgāku prioritāti.

Situācija mainījās tikai 1977. gadā, kad par Izraēlas premjerministru kļuva Menahems Begins. Viņš uzskatīja, ka rēķinu nokārtošana ar Mengeli parādīs gan Izraēlas sabiedrībai, gan arī palestīniešiem, ka par kaitēšanu ebrejiem būs jāmaksā.

1982. gadā «Mossad» pat apsvēra iespēju nolaupīt 12 gadus vecu zēnu un draudēt viņu nogalināt, ja viņa tēvs, pārliecināts nacists un Mengeles bērnības draugs, neatklās informāciju, kas palīdzēs atrast bēdīgi slaveno noziedznieku.

«Mossad» arī cerēja noklausīties Mengeles dēla Rolfa telefonsarunas. Tomēr bija jau par vēlu. Mengele kā brīvs cilvēks nomira 1979. gadā kādā no Sanpaulu pludmalēm.

Daudzi «Mossad» darbinieki par to ir pauduši nožēlu. Maiks Harari, kurš septiņdesmitajos gados vadīja aģentūras īpašo operāciju nodaļu, neilgi pirms savas nāves intervijā Bergmanam uzsvēra, ka «tik ilgi, kamēr jebkurā pasaules malā vēl joprojām elpo nacists, mums ir jāpalīdz viņam pārtraukt elpot».

«Neesmu pārliecināts, vai es tam piekrītu,» norāda Bergmans, kura vecāki pārdzīvoja holokaustu. «Bērnībā no vieniem no manu vecāku labākajiem draugiem es dzirdēju par viņu piedzīvoto Mengeles bēdīgi slavenajā selekcijas procesā Aušvicā. Viņš vajāja mani murgos. Tādēļ, protams, es esmu nikns par Vācijas valdības nerīkošanos pirmajos pēckara gados un «Mossad» nespēju saukt viņu pie atbildības. Es tomēr uzskatu, ka lēmums nepiešķirt viņa sagūstīšanai augstāku prioritāti bija pareizs,» uzsvēr Bergmans.

«Ar Eihmana notveršanu, tiesāšanu un nāvessoda izpildi bija pietiekami, lai pastāstītu pasaulei par holokaustu un nodotu ziņu, ka ebreju asinis nesodīti nevar tikt izlietas. No tā brīža būtu bijis labāk, ja «Mossad» liktu pagātni mierā. Nacisti vairs neradīja draudus, un netrūkst mūsdienu ienaidnieku, kuri tos ir radījuši un acīmredzami vienmēr radīs,» atzīst Bergmans.

FOTO: PA Wire / Scanpix