1939. gadā, Otrā pasaules kara sākumā, Lielbritānijas varasiestādes nolēma samazināt pārtikas importu un racionāli noteikt civiliedzīvotājiem izsniedzamās pārtikas devas. Lai arī tās bija visai pieticīgas, tomēr 60% no Lielbritānijas iedzīvotājiem pilnībā atbalstīja šādu valdības soli, ticot tam, ka tādā veidā tiks panākta vienlīdzība, rakstīts vietnē «Rare Historical Photos».

Katrs Lielbritānijas iedzīvotājs sākumā saņēma īpašu brošūru, ar ko tam katru nedēļu bija jādodas pie tirgotājiem, lai varētu saņemt savu pārtikas devu. Sākotnēji ierobežots bija tikai bekons, sviests un cukurs, tomēr drīz vien saraksts palielinājās, iekļaujot sevī arī visa veida gaļu, cepšanas taukus, tēju, sieru un konservus.

Lai arī devu lielums laika gaitā svārstījās, tomēr vidēji katrs Lielbritānijas iedzīvotājs nedēļā saņēma 113 gramus bekona un šķiņķa (aptuveni 4 plānas šķēlītes), aptuveni 227 gramus maltas liellopa gaļas, 57 gramus sviesta, 57 gramus siera, 113 gramus margarīna, 113 gramus cepšanas tauku, 3 pintes piena, 227 gramus cukura, 57 gramus tējas un vienu olu. Citi pārtikas produkti, piemēram, gaļas konservi, zivs, rīsi, kondensētais piens, brokastu pārslas, cepumi un dārzeņi arī bija pieejami, tomēr ļoti ierobežotos daudzumos.

12 Foto
Pārtikas ierobežojumi Lielbritānijā Otrā pasaules kara laikā

Daži no importa augļiem no veikalu plauktiem pazuda vispār, piemēram, banāni un citroni. Apelsīni bija pieejami nedaudzās vietās, tomēr tirgotāji tos glabāja priekš bērniem un grūtniecēm. Daudzi Lielbritānijas iedzīvotāji dārzeņus audzēja paši.

Lai arī maize netika ierobežota, tomēr iepriekš populārā un veselīgā pilngraudu maize tika aizstāta ar parasto baltmaizi, ko mājsaimnieces atzina par negaršīgu, pelēku un sliktu kuņģim.

Pārtikas trūkums turpinājās arī pēc kara. 1945. gada 27. maijā pārtikas devas tika samazinātas vēl vairāk un tikai 1954. gada 30. jūnijā valdība pārstāja ierobežot gaļas daudzumu tirgū, bet decembrī veikalu plauktos atgriezās pat saldumi un citi kārumi.