Zināms, ka daudziem cilvēkiem doma vien par nonākšanu tuvumā zirneklim vai čūskai liek bailēs notrīsēt. Tomēr, kāpēc šīs bailes pārņem pat urbānā vidē dzīvojošus cilvēkus, kuri ar indīgiem zirnekļiem vai čūskām nekad nav sastapušies un, visticamāk, nekad arī nesastapsies?

Zinātnieki jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā «Frontiers in Psychology», pierādījuši, ka šīs bailes ir balstītas nevis uz indivīda pieredzi, bet gan ir iedzimtas.

Izpētīts, ka pat zīdaiņi, ieraugot zirnekļa vai čūskas attēlu, bailēs un riebumā novēršas, tāpēc zinātnieki skaidro, ka šī reakcija ir radusies evolūcijas ceļā, lai cilvēks netuvotos potenciāli bīstamiem dzīvniekiem.

Bailes no zirnekļiem jeb arahnofobija cilvēkam var attīstīties pat līdz tādiem apmēriem, ka tā sāk ietekmēt cilvēka spēju normāli funkcionēt

sabiedrībā. Piemēram, eksistē cilvēki, kuri nespēj ieiet telpā, pirms tajā nav iegājis kāds cits un apstiprinājis, ka tur neslēpjas zirnekļi.

Attīstītajās valstīs no arahnofobijas vai bailēm no čūskām cieš aptuveni pieci procenti tās iedzīvotāju, bet līdz šim pētniekiem nebija īsti skaidrs, kāpēc, vietās, kur indīgie radījumi nav sastopami, joprojām cilvēkos eksistē bailes no tiem.

Pētnieki pat atklāja, ka

no zirnekļiem un čūskām baidās pat zīdaiņi, kas reālajā dzīvē ar neko tādu vēl nav saskārušies.

«Kad mēs parādījām zirnekļu vai čūsku fotogrāfijas sešus mēnešus veciem zīdaiņiem, noliekot tās blakus tāda paša izmēra un krāsas ziedu vai zivju fotogrāfijām, tie izrādīja riebumu un bailes tikai no potenciāli indīgo radījumu attēliem, komentēja pētniece Stefānija Hoehla (Stefanie Hoehl).»

Pētnieki secināja, ka bailes no čūskām un zirnekļiem radušās evolucionārā ceļā, un līdzīgi kā primātiem, šis mehānisms ļauj ļoti ātri identificēt un reaģēt uz potenciāli bīstamām situācijām.