Gatavošanos Herningas varoņdarbiem turpina Latvijas hokeja izlase. Mainās pilsētas, kur spēlē mūsu izlase, mainās sāncenši, bet nemainīga ir tikai mūsējo zaudējumu sērija. Sešās spēlēs seši zaudējumi... Labākā bijusi pirmā spēle ar Norvēģiju – 2:3. Tad ar tiem pašiem norvēģiem – 2:6, divi zaudējumi Rīgā pret somiem – 0:3 un 0:5 un nu divi 1:4 brālīši nebūt ne pret stiprāko Slovākijas izlases sastāvu. Vai Bobam Hārtlijam jau nav jāsāk nervozēt?

Principā jau pārbaudes spēles tāpēc ir domātas, lai pārbaudītu visas komandas un katra spēlētāja varējumu, un zaudējums vai uzvara – tas nav tik svarīgi. Tomēr cilvēka – skatītāja psihe ir tā iekārtota, ka zaudējumus vien neviens skatīties nevēlas. Zaudētāji gan var atsaukties uz šiem gadījumiem vienmēr piemērojamo Suvorova teicienu, ka grūti mācībās, bet viegli kaujā. Nezinu, kurš no Suvorova sekotājiem – vai nu Anatolijs Tarasovs, vai Viktors Tihonovs, bet vienmēr gribēja uzvarēt arī mācībās.

Ko mēs esam redzējuši šā pavasara Hārtlija/Koziola mācībās? Sešus vārtsargus, no kuriem trīs jau izlases nometni pametuši, 15 aizsargus (trīs prom), 27 uzbrucējus (13 prom). Caur Hārtlija dzirnavām jau izlaisti 48 kandidāti un būs vismaz vēl kādi seši, kas nav pieskaitīti, – Elvis Merzļikins pret Ronaldu Ķēniņu Šveicē cīnās par šīs valsts zeltu, Rīgā dažādu iemeslu dēļ palika Ralfs Freibergs, Oskars Cibuļskis un Andris Džeriņš, par Vācijas zeltu cīnās Rihards Bukarts.

Par abiem AHL uzbrukuma dūžiem Rūdolfu Balceru un Teodoru Bļugeru zināms ir tikai tas, ka Sanhosē «Barracuda» latvieti laiž uz Eiropu, bet tikai tad, ja paši vairs nespēlēs. Manā skatījumā Bļugers būtu noderīgāks, jo izlasē jau ir iespēlēts, turklāt tik deficītajā centra uzbrucēja postenī. Vai Balcers, nekad nebūdams Latvijas izlasē, uzreiz spēs mest kā Sanhosē? Gribas cerēt, jo bez centra uzbrucējiem ripu iedabūšana konkurentu vārtos ir otrā šaurākā vieta. Nu nemet vēl ne Miķelis Rēdlihs, ne Mārtiņš Karsums, ne Miks Indrašis.

Pēc diviem bezvārtu zaudējumiem somiem Hārtlijs atzīmēja atpalicību ātrumā, un pasaules čempionātā Herningā ātrumi būšot vēl lielāki. Nevarētu teikt, ka nule abos zaudējumos slovāki joņoja megaātri, taču ripas Māra Jučera, Ulda Čalpas un Kristera Gudļevska vārtos iedabūja. Faktiski jau tikai sestā spēle ir ņemama par pilnu – tad mums beidzot vārtus sargāja augstākās klases vārtsargs. Nekādu iebilžu pret Čalpu, vīrs droši vien ir pelnījis trešā vārtsarga vietu pasaules čempionātā, bet komanda allaž labāk spēlē, ja vārtsargs ir zirgā un uzticams.

Nezinu, kuram no Hokeja federācijas menedžmenta pieder ideja pavasarī pārbaudīt Amerikā spēlējošos studentus un juniorus – man viņi visi patīk, taču, kā likums, junioru un NCAA hokejs tomēr ir vājāks par Eiropas profesionālajās līgās spēlēto. Var jau būt, ka aizsargs Kristiāns Rubīns izcīnīs vietu astoņu izlases aizsargu skaitā, taču nebūt nebūšu pārsteigts, ja ne.

No pozitīvām lietām, ko ievēroju abās Slovākijas spēlēs, ir redzams mūsu pirmais vairākums – aizsargs Uvis Balinskis un četri uzbrucēji – Miks Indrašis, Rodrigo Ābols, Mārtiņš Karsums un Roberts Bukarts. Saspēle ir, ir arī pirmie vārti. Līdz ceturtdienas un piektdienas spēlēm ar Šveici droši vien tiks atrasts pirmās maiņas centrs: Rēdlihs – Džeriņš – Ro. Bukarts. Popradā un Mihalovcē starp Miķeli un Robi mēģinātie Ņikita Jevpalovs, Vitalijs Pavlovs un Oskars Batņa tomēr nevelk abiem malējiem līdzi. Gaidām Džeriņu.

Hārtlijs jau izteicies, ka gribētu trešo spēka maiņu – Mārtiņš Cipulis, Zemgus Girgensons un Ronalds Ķēniņš. Zemgus nav, varbūt Meija centrā? Pavlovs un Batņa kopā ar Meiju un Gunāru Skvorcovu ir labs materiāls mazākumam. Droši vien uzbrukuma galīgās aprises būs skaidras pēc AHL pirmās kārtas.

Zināms, ka Hārtlijs mīl spēlēt ar sešiem aizsargiem, bet Slovākijā trīs pērnā čempionāta pamataizsargu nebija (Sotnieks, Cibuļskis, Freibergs). Plus Balinskis, Galviņš un droši vien – Zīle. Līdz pirmajai spēlei Herningā – 5. maijā ar Norvēģiju vēl ir laiks, bet sakarīgu hokeju gaidīsim arī 26. un 27. aprīlī, kad arēnā viesosies Šveices izlase. Baranku fabrika jāslēdz!