7. oktobrī apritēja gads kopš vēsturiskā Latvijas Hokeja federācijas kongresa, kurā ar Miera Baloža (Edgars Jansons) un viņa sabiedroto spēkiem tika no troņa gāzts Kirovs Lipmans. Kopš 1995. gada ar mazu pauzi Latvijas hokejs nebija iedomājams bez Lipmana, bet nu jau nodzīvots gads, un izrādās, var dzīvot arī šādi. Bez ārēja trokšņa, bez Kirova intervijām un izteikumiem par jebkuru hokeja tēmu, bet visvairāk, protams, par Latvijas izlasi, tās treneriem, viņu apmaksu un skopo Latvijas valsti, kas ripas spēlei atvēl neiedomājami maz naudas. Taču, neraugoties uz to, mēs (Lipmans!) divdesmit gadus spēlējam pasaules elites grupā. Un tur spēlē arī mūsu junioru (U-20) un jauniešu (U-18) izlases.

Jaunais LHF prezidents Aigars Kalvītis gan var lepoties tikai ar nacionālās izlases palikšanu elitē, kur 10. vieta arīdzan ir mazs solītis uz priekšu, taču ne tik milzīgs, lai sistu bungas. «Bet manā laikā juniori un jaunieši arī spēlēja elitē!» šodien raportēt par zaudētajām pozīcijām var Lipmans. Droši vien vēl vajadzīgs laiks, lai mēs objektīvi spētu novērtēt šos divdesmit gadus, taču nekādi nevaru piekrist kolēģim Armandam Pučem, ka «vairākas hokejistu paaudzes Latvijā ir vienkārši nojātas». Pirmkārt, ar paaudzi saprot vismaz 30 gadus, un tad jau nojāto pulkā jāliek gan Arturs Irbe un Sandis Ozoliņš, gan Zemgus Girgensons un visa plašā latvju hokejistu plejāde, kas tagad studē NCAA un klauvē pie Amerikas dažādu līgu durvīm.

Skaidrs, ka Lipmana divdesmit gados varēja izdarīt vairāk, taču pasauli sadalīt tikai baltajos un tikai melnajos – tā uz dzīvi nu jau pasen neskatās pat taisnprātīgākais šo gadu latvietis Irbe. Laiks novērtēt Lipmana laiku vēl nav pienācis, žēl tikai, ka subjektīvu un objektīvu apstākļu dēļ joprojām dienas gaismu nav sagaidījusi Marisa Andersona sarakstītā grāmatā par Lipmanu.

Tātad Kalvītis! Un viņa valdīšanas gads. Pilnīgs pretstats Kirovam. Iespējams, ka ne visi hokejisti pat zina, ka LHF prezidents ir Aigars Kalvītis. Pat Latvijas valdību Aigars vadīja ārēji spilgtāk («septiņi treknie gadi»!) nekā Hokeja federāciju. Kur lielākais runātājs (ideju bīdītājs?) ir ģenerālsekretārs Viesturs Koziols. Dažs hokeja sabiedrībā jau velk paralēles starp Koziolu un Andri Siliņu, Viesturam spējas kaut ko izsist cauri esot varbūt pat lielākas. Bet es taču gribēju par Kalvīti... Tas varbūt arī ir kolektīvās vadības stila lielākais pluss, ka ģenerālis ne vienmēr pats nonāk starmešu gaismā. Lai gan Minskā, kad Latvija kopā ar Baltkrieviju (faktiski otrādi!) izteica vēlmi rīkot 2021. gada pasaules hokeja čempionātu, Kalvītis mazliet staroja – viņa brigāde kāda pusotra mēneša laikā bija sakārtojusi visus dokumentus, lai pretendētu uz pasaules čempionāta rīkošanu. Ar darbu aizkulisēs, ciemojoties un aicinot balsotājus ciemos, balsotāju pārliecināšanu un cienāšanu IIHF kongresā ar Rīgas Melno balzamu – arī tās bija metodes, kāpēc Latvija/Baltkrievija uzvarēja Somiju/Krieviju, Rīgai/Minskai balsošanā izpogājot Helsinkus!

Otrs lielākais Kalvīša, šoreiz vispirms tieši Kalvīša nopelns, ir Boba Hārtlija iedabūšana Latvijas hokeja apcirkņos. Koziols, līdzīgi kā es, vispirms skatu meta uz pašu puikām, Arti Ābolu un Ģirtu Ankipānu, bet Kalvītis strikti iestājās par kanādieti/amerikāni.

Un Hārtlijs ar Stenlija kausu tiešām sev līdzi atvedis pasaules progresīvākā hokeja vēsmas, par to daudz rakstīts un runāts, šad tad arī pārlieku glorificējot Bobu. It kā pirms viņa te neviens nebūtu strādājis. Pajautājiet Elmāram Baurim, kuram septembra beigās apritēja pilni 99 gadi, un viņš jums nolasīs lekciju par Latvijas izlases 1939. gada treneri Leriju Māršu. Ēvalds Grabovskis vienmēr ir gatavs nolasīt lekciju par Viktora Tihonova deviņiem gadiem Rīgā. Es ļoti ceru, ka Hārtlijs mūsu hokejā atstās tādas pašas pēdas, jo nu jau līgts līdz 2022. gada Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm.

Ilglaicīgums – vēl viens Kalvīša brigādes plānošanas pluss. Hārtlijs ne tikai apmācīšot izlases lielos vīrus, bet kopā ar Kalvīša padotajiem Latvijā veidošot jaunu hokeja kultūru.

Pats Bobs gan virtuāli rauca pieri, kad LHF par vēl nenoslēgto piecu gadu laulības līgumu izbazūnēja, pirms līgums tika noslēgts, bet... šāds stils arī ir jaunās federācijas stilā. Proti, šad tad vispirms runā jeb paši sev uzbužina spalvas. Tā bija ar Latvijas hokeja virslīgu kopā ar igauņiem un leišiem, tā bija ar Vecāku asambleju, kuru vispirms izsludināja augusta beigās, nu pārcelta uz 2. novembri, kad tur uzstāsies pats Hārtlijs, tā bija ar hokejistu pārējas noteikumiem. Dažs halles saimnieks ņurd, ka prasība spēļu laikā nodrošināt apsardzi pie hokejistu ģērbtuvēm un tiesnešiem esot pārāk dārgs prieks (šur tur 150 eiro dienā!), dzirdētas iebildes, ka dalības maksa Latvijas čempionātos arī esot par augstu, bet liels federācijas pluss noteikti ir tas, ka visas Optibet Hokeja līgas spēles (Latvijas čempionātu!) rāda Sportacentrs.Tv.

Jā! Kalvīša valdīšanas laikā jau uzceltas divas jaunas hokeja halles – Mārupē un Rumbulā, atkal izdoti hokeja noteikumi latviešu valodā, atjaunots Baltijas valstu izlašu turnīrs, un noteikti ir kaut kas, kas šeit nav pieminēts. Ja vēl Rīgas «Dinamo» spēlētu mazliet sakarīgāk, tad laime būtu pilnīga.

Jo: runājot – federācija, mēs ar to saprotam arī «Dinamo», kur Kalvītis noteikti nav pēdējais jefreitors. Ja vēl izdotos atsaukt pie Daugavas krastiem mājās mums noderīgos pasaulē klīstošos spēlētājus. Ne jau uzreiz visus 250, bet kādus 50-60, virslīgas, tfu, Optibet Hokeja līgas komandām Daugavpilī, Ventspilī un Valmierā. Sponsori nu hokejam un ne tikai virslīgai esot – «Rietumu banka», «Latvijas gāze», «Latvijas dzelzceļš» un vēl vesela rinda potenciāli ļoti nopietnu sponsoru (no Kalvīša teiktā oktobra «Sporta Avīzē»). Tikai uz priekšu!