Sāku kā deviņdesmito gadu viduča pavārs-konditors – tā par sevi saka Valtera restorāna dibinātājs Valters Zirdziņš. Tajā laikā konditoreja likās skaistāka, dižāka, jo kulinārija vairāk asociējās ar padomju laika virtuvi. Lūzuma punkts bija ap 2000.gadu, kad es aizbraucu uz Vāciju, un man bija iespēja mācīties un strādāt tieši restorānā.

Pirms sava restorāna atvēršanas es dzīvoju un strādāju Valmierā, biju pavārs Dikļu pilī. Zinu, ka daudziem pavāriem ir sapnis par savu restorānu, un man bieži likās, ka es to nekad neizdarīšu. Vienmēr pietrūka kāds cilvēks, draugi, kas pamudina.

Domājot par savu restorānu, man bija blociņš ar pierakstiem. Tajā viena lappuse bija ar restorāna nosaukumiem, bija maziņi knifiņi, zīmēti trauki, dēlīši. Zināju, ka negribu lielu restorānu, kantainu, taisnstūra telpu. Telpām jābūt interesantām, mājīgām, ar māju sajūtu.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki savus sapņus nepiepilda, ir bažas – par kādu naudu es to izdarīšu? Daudzi saka – man jau tā nauda dzīvē neinteresē. Bet tomēr, lai uztaisītu restorānu, vajag kaut kādus līdzekļus. Pat ja tev ir māja, ir arī dakšas jānopērk, pannas un katli. Tas droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc arī es kādu laiku to nedarīju, baidījos darīt vai nezināju, kā to izdarīt.

Tad nejauši ieraudzīju ALTUM piedāvājumu. Tas bija tieši par mani. Man nebija zināšanu un joprojām neesmu eksperts attiecībā uz nodokļiem, naudu. Programma man piedāvāja starta kapitālu restorānam. Piedāvāja arī aiziet kursos un kā pavāram uzzināt dažas lietas par grāmatvedību un nodokļu likumdošanu. Tas bija vērtīgi un interesanti. Kursos es iepazinos ar puisi, kura sieva ir grāmatvede, un tā restorāns ļoti veiksmīgi tika arī pie savas grāmatvedes.

Restorānam devu savu vārdu – Valtera restorāns. Kāds man ieteica restorānu saistīt ar sevi, jo ir labāk, ja cilvēki nāk nevis vienkārši uz restorānu ar nosaukumu, bet nāk pie pavāra. Vienlaikus tā ir arī dubulta atbildība pret kvalitāti.

Šis bija pirmais restorāns Latvijā, kur ēdienu pagatavošanai izmantojām tikai Latvijas lauku produktus. Mans mērķis nebija kaut kādā veidā kādu pārsteigt. Daudzus gadus esmu cepis saldētās garneles, ķemmes, esmu gatavojis ķenguru, krokodilu – man šķita, ka būšu labāks, ja darīšu nezināmas lietas.

Un tad es aptvēru, ka neizmantoju to, kas ir mums apkārt. Strādājot Dikļu pilī, iepazinos ar zemniekiem. Bija daudz feinu zemnieku, kuri vai nu aizslēdza visu ciet un aizbrauca uz Īriju, vai arī nīkuļoja. Izvēle par Latvijas produktu izmantošanu bija ne tikai restorānam, bet arī sirdij. Kad tu maksā pavadzīmes par pārtiku, tu skaidri zini, ka samaksā Jānim no laukiem, un tu viņu atstāj šeit.

Ir cilvēki, kuri saka, ka mums nav par daudz restorānu, bet mums ir ļoti maz iedzīvotāju. Savā ziņā varu tam piekrist. Jā, ir rudeņi, ir ziemas periods, kad ir klusu. Arī man ir bijuši brīži, kad rokas laižas lejā, bet tās nekad nav nolaidušās tik zemu, ka nevarētu atkal pacelt augšā. Laikam jau kādreiz vajag drusku nokrist, lai pēc tam atkal smuki pieceltos. Kad vēru restorānu vaļā, domāju – ja nostrādāšu gadu, tas jau būs labi un veiksmīgi. Bet redz – pavasarī restorānam jau būs pieci. Kaut gan joprojām, tāpat kā Rīga, restorāns nav līdz galam gatavs, katru dienu ir kur augt un attīstīties.

Skatīties video
Skaties par uzņēmēja pieredzi