Par būtisko un būtiskāko, izvēlēm un domāšanas veidu jaunā TVNET video interviju raidījuma «Daugulis preparē» pirmajā izlaidumā - Renārs Kaupers, kā vienmēr, atsaucīgs. Dialogu par dzīvi un vērtībām ar mūziķi risina raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis. Šoreiz izceļam intervijas fragmentu, kurā Renārs skaidro grupas izvēli politiski nestabilajā laikā tomēr doties uzstāties uz Krieviju (skat. video).

Skatīties video
Kaupers: Un atkal par Krieviju

Kā jūties tajā brīdī, kad draudzējies, pēc visiem saviem standartiem, labu atvērtu sirdi, un cilvēki no malas saka - nav forša tāda draudzība? Piemēram, Urganta šovs. 2017. gada nogale. Un tad cilvēki skatās un saka: aiz zai zai - Krievija! Kā tu jūties tajā brīdī?

To esmu pārdzīvojis. Es pieļauju, ka tas posms, kad izjutām vislielāko negatīvo enerģiju reāli pret sevi vērstu, - tas bija 2015.gads. Mēs bijām nospēlējuši Našestvije festivālā, un kaut kā tas tika pacelts neviennozīmīgā gaismā. Es ļoti pārdzīvoju to brīdi. Ļoti daudz domāju tajā laikā - vienkārši cēlos nakts vidū un mēģināju, un liku kopā, un salīdzināju.

Mēģināju saprast, kas būtu, ja mēs nebrauktu spēlēt uz Krieviju. Kas tad būtu?

Kas būtu labāk? Bet kā tu vari nodalīt cilvēku? Kā tu vari nodalīt klausītāju?

Beigu beigās, ja to reducējam uz kādu lielu Latvijas koncertu, ja paņemam publiku, kas ir koncertā, un vienkārši sadalām - latvieši šeit, krievi šeit, poļi, lietuvieši, angļi… Pēc tam pēc politiskās pārliecības - konservatīvie tur, liberālie - pa labi; reliģiskā pārliecība - musulmaņi šeit, kristieši, budisti - citos virzienos.

Saproti, nu bet tā nevar dalīt! Tas galīgi nav par to! Tieši otrādi! Tas ir par to, ka mēs spēlējam un visi šie cilvēki, kaut kādu iemeslu vadīti, ir atnākuši. Viņiem patīk šīs grupas dziesmas. Viņi klausās. Viņi dzied līdzi. Un mums gribas ticēt, ka tajā brīdī piedzīvojam tādu foršu kopā būšanas brīdi.

Kā ar to iekšējo velniņu? Tā taču ir platforma, visi šie cilvēki... ir bijusi sajūta nodot vēstījumu?

Jā, man ir jautājuši par to, bet man liekas, labāka vēstījuma par dziesmu muzikantam nav.

Man ļoti patika, kā pabeidzām pagājušās tūres koncertu, kas beidzās ar vārdiem:

Un re, uz galda smaržo māla krūzē tēja,

Ir mirkļi, ko gribas satvert, un mirkļi, ko palaist vējā.

Lai vienmēr rītos saule un lai nekad nav kari.

Suns sargā kaulu,

Cilvēks gaida pavasari.

Miera vēstnesis, savā izpratnē?

Miera, mīlestības, harmonijas, sapratnes. Tikko taču feisbukā bija tas eksperiments, kur tiek atskaņots vārds un katrs dzird savu. Un iedomājies, mēs te sēžam un draudzīgi runājam, un dzirdam pilnīgi dažādās frekvencēs. Vienu lietu. Vienu vārdu. Tad iedomājies, cik dažādi mēs spējam raudzīties uz jebko, kas notiek šajā pasaulē.

Un, ja mēs neiemācāmies paspert soli un pieņemt, ka var būt arī tā…

Kā ir, tevi kaitina jautājums par Krieviju, jo tev atbilde šķiet pašsaprotama?

Teikšu godīgi, es ilgi no viņa baidījos, es ilgi no viņa izvairījos. Tajā pašā laikā saprotu, ka tā ir lieta, par ko ir jārunā, un, kad tas ir izrunāts, tas bubulis nav nemaz tik liels kā izskatās.

Šķiet, Ņižņijnovgorodas koncertā to izjutu gluži reāli. Mūziķim ir jāspēlē, jābrauc un jādalās ar savu mūziku. Esmu dalījies ar šo stāstu. Ukrainas notikumi, 2014.gads. Un Alvis Hermanis saka, ka vairs nebrauks uz Krieviju. Mēs sanākam kopā ar grupu un spriežam, ko darīsim un kā darīsim. Brauksim vai nebrauksim. Jo spert šo soli, tas nozīmē spert politisku soli, bet mēs esam sevi sludinājuši kā apolitisku grupu un patiešām cenšamies turēties pie šīs pārliecības.

Jo vai tad nevar atrast melnumus ASV un citām lielvalstīm… un vai mēs būsim soģi? Kam mēs būsim soģi? Vai ar to mēs sodīsim savus klausītājus, ka neaizbrauksim pie viņiem uz koncertu?

Mēs nolēmām braukt un aizbraucām. Tas bija brīnišķīgs koncerts, un es neskaitāmas reizes sajutu - cik labi, ka atbraucām! Un tad uz skatuves uznāca Ņižņijnovgorodas koris, kas latviski nodziedāja Mazo bilžu rāmīti. Tas bija pilnīgs pārliecības punkts.

Jā, mēs darām labu lietu! Pareizu lietu.

Noskaties visu interviju pilnā garumā.

Skatīties video
Renārs Kaupers - labestīga cilvēka skumju izjūta jeb ko nozīmē darīt pareizo lietu