Tik bieži mūziķi no skatuves retoriski uzsauc pūlim – vai tiešām bija jāgaida 20 gadi, lai beidzot mēs spēlētu šeit? Vai tiešām bija jāgaida 23 gadi, lai redzētu šos bērnības rēgus vienkopus, darot labāko, ko viņi prot? Acīmredzot. Vai viņi atdeva šo 23 gadu laikā uzkrāto parādu? Ar uzviju.

Nedaudz fona tiem, kas atceras šos vīrus, tikai pateicoties dažām skolas ballīšu noslēguma dziesmām, un īpaši neseko tam, kas notiek tagad.

«Guns N’ Roses» savdabīgā veidā ar plecu uzgrūdās astoņdesmito gadu beigu piesātinātajai hārdroka skatuvei. It kā jau tikai nedaudz, tomēr sanāca pārējos nišas biedrus aizstumt labi tālu. No 1987. līdz 1993. gadam viņi valdīja tā laika klasiskās rokmūzikas stadionos. Būdami pašā atpazīstamības briedumā, savam tēlam un būtībai raksturīgi viņi pamatīgi konfliktēja. Tas beidzās ar pamatsastāva iziršanu. Beigās abi līderi – vokālists Aksls Rouzs (Axl Rose) un ģitārists Slešs (Slash) skaidri nozvērējās, ka kopā vairs nekad.

Šo zvērestu visi godam turēja 23 gadus. Aksls kā vienīgais pamatsastāva dalībnieks turpināja koncertēt ar veco grupas nosaukumu un 2008. gadā izdeva 14 gadus rakstītu plati «Chinese Democracy». Savas ilgās tapšanas dēļ tā kļuva par dārgāk ierakstīto albumu mūzikas vēsturē.

Kopā vecie biedri nebija manāmi gandrīz nemaz. Pat smalkajā grupas uzņemšanā Rokenrola slavas zālē viņi uz skatuves kāpa bez Aksla. Kopumā konflikts šķita bezcerīgs, bet iespēja redzēt veco blici uz skatuves vienkopus tuvojās nullei.

Un tad - pirms gada Sleša «Facebook» profilā bez komentāriem pēkšņi parādījās senais ansambļa dzeltenais logotips ar divām pistolēm. Neticamās baumas drīz vien sāka apstiprināties, un 2016. gada pavasara gaiss pēkšņi sāka smaržot pilnīgi savādāk – tika izziņota apvienošanās tūre. «Guns N’ Roses» sastāvā atgriezās maģiskais Slešs un uzreiz pēc tam arī grupas īstais bass Dafs (Duff McKagan).

Pērnais gads tika apsolīts mājvietai Ziemeļamerikai, un tad jau skatīšoties. Fani sāka ik nedēļu atsvaidzināt grupas mājaslapu, citiem vārdiem sakot - sāka gaidīt.

Novembrī vienlaikus parādījās un pazuda biļetes pasaules labākajā rokkoncertu zemē – Polijā, pasakainajā Hanzas pilsētā Gdaņskā.

24 stundas pirms koncerta pilsētā atpazīstamo T-kreklu īpatsvars sasniedz kritisko masu un kļūst skaidrs – svētki var sākties. Svaigajā «Gdansk Energa» stadionā saplūst visa pilsēta. Pamatā tie, kam «rožu laikos» bija izlaidums.

Iesilda «Killing Joke». Neesmu redzējis citus šīs grupas koncertus, bet noteikti šis nebija labākais viņu iznāciens. Un par to arī neviens nepārdzīvo. 42 tūkstoši ir savās vietās, kuras nevienam neplāno atdot.

Neslēpšu, mani māca bažas par sapņa vilšanos. Bija milzum daudz iemeslu, lai gigantiskās gaidas sāktu klibot. Tomēr...

Turpināšu uzreiz ar stāsta beigām – šis bija viens no visu laiku labākajiem rokkoncertiem, kas redzēts. Tiem, kas atminas jaunības GnR mirkļus, varu pačukstēt - tieši tā arī bija. Spilgti, jaudīgi un bezgala skaisti. Un - līdzīgi kā bērnībā - viss bija ļoti liels.

Sākās ar «It’s so Easy». Pirmie akordi liek atviegloti uzgavilēt – viss ir vietā un visi zina, ko darīt. Gan mūziķi, gan stadions. Skaties un nesaproti, kur, lūdzu, ir pazuduši gadi? Tikai sev raksturīgā manierē kustas un joprojām pa milzu skatuvi uzskrien Aksls. Viņš dzied tieši tā, kā visi skeptiķi neticēja - precīzi un ar atvilcienu.

Par viedumu kolektīva attiecībās var spriest pēc vispārējas cieņas uz skatuves ikkatrā solī. Koncerta trešais numurs ir «Chinese Democracy», kas tapis, Akslam strādājot jau bez Sleša. Toties koncertā tas tiek iesākts, harismātiskajam ģitāristam stāvot mēles galā un sulīgi smērējot klausītājam darba pirmos akordus.

Sajūta, ka Slešs visus šos gadus ir sapņojis par brīdi, kad atkal kāps uz pašiem lielākajiem dēļiem. Tas pats Slešs - visā savā stīgu godībā. Vislabākajā nozīmē, nekas nav zudis - aizraujoši, majestātiski, virtuozi. Un pats galvenais – tā viņa neizskaidrojamā maģija ir vietā. Uz tās pašas mēles pēc brīža viņš liek publikai pieslēgties, uzkurinot pirmos «Welcome to the Jungle» akordus. Pārdzīvojums ir sācies.

Lielā skatuve atgādina senos GnR koncertus, tikai talkā nākušas 2017. gada tehnoloģijas. Trīs milzu ekrāni dekorē teju visu skatuves vertikālo konstrukciju: viens skatuves dibenplānā un divi - sānos. Skatuve ir divos līmeņos, atraisot rokas scenogrāfiem un režisoriem padzenāt mūsu varoņus augšā un lejā. Tāpat skatuve turpinās sānos, lai, piemēram, Dafs un Slešs, katrs stāvot savā pusē, varētu būt viens no otra kādus 80 metrus tālu. Daļa no skatuves radošās komandas ir tie paši, kas taisīja iepriekšējo, 1992. - 1993. gada turneju.

Guns N’ Roses nospēlēja nevis koncertu, bet trīs stundas garus jaunības kopotus rakstus.

Daži to nosauca par pēdējo īsto rokkoncertu uz zemes. Gigantiskie, dzidrie ekrāni, pirotehniskās gaismas, skatuve un visi skatuves varoņi piepildīja publiku ar labāko, kam rokmūzika ir bijusi radīta.

Negaidīti jau pienāk laiks «Estranged», kas pilnībā apsedz ar savu emociju palagu. Pola Makartnija «Live and Let Die» laikā skatuve sāk pulsēt, un tad tā pilnībā izšaujas sarkanā ekrānu un emociju gammā «You Could Be Mine». Grupas motors netiek žēlots.

Dinamiku turpina Dafs, nodziedot «Attitude». Par Dafu runājot, jāatzīst, ka viņš noteiktu neizturētu atlasi uz jauno Džeimsa Bonda lomu viena iemesla dēļ – viņš pārāk labi izskatās. Elegants, nosvērts un skaists kā velns. Var manīt, ka jau labu laiku ir precējies ar modes dizaineri.

FOTO: ekrānuzņēmums

«Civil War» pārņem sajūta, ka jaunības emociju sapnis izsapņots, bet... viss labākais vēl tikai priekšā - vēl taču jābūt veselai kravai zelta stieņu.

Skaisti redzēt, cik draudzīgi kādreiz arogantais Aksls komunicē ar publiku un savu grupu. Gluži kā notiesājis jaukuma tabletes. Pārējie biedri, ieskaitot vienīgo īsto «Guns N’ Roses» pianistu Diziju Rīdu (Dizzy Reed), tiek nemitīgi izcelti un izpaužas paši.

Koncerts ir tikai pusē, un to iezīmē Sleša solo, kas tradicionāli pārtop smeldzīgajā mīlas meldiņā no kino filmas «Krusttēvs». Un tas jau savukārt pārtop vienā no pasākuma kulminācijām «Sweet Child o’ Mine». Rodas tāds kā pavasara emocionālais reibonis - ekrāni top krāšņāki, klausītāji jestrāki un koris skaļāks. «Guns N’ Roses» savā labākajā formā. Vēl tikai «My Michelle», un tad jau ir laiks klavierēm mēles galā. Aksls pie piano, Slešs skatuves tornī, un «November Rain» var sākties. Dziesmas fināla kulminācijā pieslēdzas pirotehnika dzirksteļu lietus izskatā. Tauta sev kniebj.

Stadionam kārtīgi ir iespēja uzdziedāt 10 minūšu garo «Knockin’ on Heaven’s Door». Tam klāt tik simboliski piebiedrojas goda apliecinājums nesen pāragri aizgājušajam Krisam Kornelam – pilnā jaudā nospēlēts «Black Hole Sun». Smeldzīgi un skaisti.

Koncerta pamatprogramma noslēdzas ar dinamisko «Nightrain», vēlreiz uzsmaidot savai jaunībai.

Mākslinieki tradicionāli atgriežas, Akslam svilpojot «Patience». Stadions burtiski mirguļo viedtālruņu gaismiņās un korī dzied. Tad vēl jaudīgais «The Who» darbs «The Seeker», un tad tas arī notiek – koncerta mūžīgā kulminācija «Paradise City». 2 stundu 54 minūšu garais koncerts ir galā, un mūsu jaunības sirsnīgie dēmoni no mums atvadās.

Vienīgais, ko dažādos apzīmējumos dzirdi pēc koncerta no pilnīgi visiem klāt bijušajiem, – izcili. Un stāsts nav tikai par dziesmām. Šovakar Gdaņskā bija 1993. gada vasara. Un turp mūs aizveda nobrieduši, darbu mīloši, lieli mūziķi, dāvājot mums trīs stundu lidojumu. Savukārt mēs visu laiku nespējām noticēt tam, ko redzam.

Ir samaksāts. Paldies!