«Izdzīvos tikai iemīlējušies». Tāds ir diska nosaukums, kura dziesmu autore, to izpildītāja ir viena no šā brīža spilgtākajām krievu rokmūzikas personībām. Nemainīga savas grupas «Nočnije snaiperi» līdere jau 20 gadus - Diāna Arbeņina.

Arī no šā albuma vairākas dziesmas pavisam nesen, pirms dažām dienām, 23. februāra vakarā, skanēja sporta kompleksā «Oļimpiskij» Maskavā, kas joprojām ir lielākā sporta un muzikālo pasākumu norises vieta zem jumta ne tikai Krievijā, bet arī visā Eiropā. Zem jumta ir pilna izmēra futbola laukums un 30 000 skatītāju vietas tribīnēs. Taču tas nebija Diānas Arbeņinas koncerts.

Viņa bija viena no radiostacijas «Naše radio» rīkotās muzikālās gada aptaujas noslēguma pasākuma vadītājiem. Pasākums, kurā tika nosaukti krievu rokmūzikas visdažādāko nomināciju balvu ieguvēji - labākie solisti, labākās grupas, labākie albumi, labākās dziesmas, videoklipi utt. Vieni no viņiem tajā vakarā spēlēja uz skatuves, citi nespēlēja, pēc žanra - klasisks aptaujas noslēgums. Nu labi, ikgadēja aptauja par krievu rokmūziku, to visu rīko viena no krievu radiostacijām, nu un?

FOTO: Uldis Siliņš

Šajā reizē pārsteidza nevis pasākuma saturs, bet forma. Ja tagad ir jāsalīdzina skatuves izmērs un izmantotais tehniskais aprīkojums ar kaut ko līdz šim redzētu, tad no tā, ko esmu redzējis, vienīgais, kas kaut cik tuvojas šiem izmēriem, bija skatuve «Prāta vētras» Latvijas koncertos. Pirotehnika, atklātas uguns efekti, gaismas, skaņa, video ekrāni - atsauc atmiņas pat festivālu «Weekend Baltic». Bet tur tas bija brīvā dabā, šeit - slēgtā vietā, zem jumta. Bet vienalga ir kā tajā anekdotē, kad viens vīrs jautā otram: «Klausies, tu zini kā izskatās kamielis?» Otrs vīrs, brīdi padomājis, atbild jautātājam: «Jā zinu. Kā izskatās zirgs, zini?» «Jā, zinu,» tas atbild. «Nu lūk, kamielis izskatās kā zirgs, bet galīgi nav līdzīgs.»

Iespaidīgākais no visas skatuves konstrukcijas bija pat ne tās izmēri, bet, kā izrādījās vēlāk, tas bija trīs skatuvju apkopojums vienā lielā skatuvē. Katrs, kurš ir bijis kādā pasākumā, kur cits pēc cita piedalās vairāki izpildītāji un viņiem ir jāmainās, ir pieredzējis, ka gandrīz neizbēgamas ir īsākas vai garākas pauzes mūziķu tehnikas nomaiņai. Tajā laikā pasākuma vadītāji parasti stāsta jaunākās anekdotes, mūziķu biogrāfijas vai vēl kaut ko. Un visi pacietīgi gaida, cik ātri to, kas viņiem jādara, izdarīs skatuves puiši. Bet ja jānomaina simfoniskais orķestris?

Daudzās video sienas bija gan video siena, gan skatuvju priekškari. Kad uzstājās «Bi-2» ar simfonisko orķestri, tad, paceļot vidējos ekrānus, atklājās simfoniskā orķestra lielumam atbilstoša skatuve. Kreisajā un labajā kopskatuves pusē bija mazāka izmēra skatuves, uz kurām uzstājās grupas ar klasisku sastāvu, t.i., pieci, seši, septiņi dalībnieki.

Bet tas viss kopā veidoja vienu lielu video sienu, katras dziesmas laikā bija sava video kolāža vai videoklips, ja tāds dziesmai bija. Uz šīm lielajām skatuves video sienām netika rādīti tā brīža vakara muzikantu tuvplāni vai kopplāni, kā tas ierasti notiek, nē. Vakara notikumi tika rādīti uz diviem videoekrāniem sānos, jo, protams, arī mākslinieku sejas un pašiem sevi skatītājiem ir jāredz, kur nu bez tā.

Ar šīm videokolāžām, kas brīžiem jau bija tuvāk nosaukumam «animācijas filmas», pasākuma režisori taisīja pilnīgi negaidītas lietas, kas zāli vienkārši uzspridzināja. Viens īsais stāsts, kas man, un noteikti ne tikai man aizķērās.

Notiek tā, ka dziesmu autori vai tās izpildītāji atstāj šo pasauli un tad dziesmai ir tāds klusuma laiks. Jā, tiek atskaņoti ieraksti, bet, lai šo dziesmu sāktu dziedāt atkal, ir vajadzīga liela uzdrīkstēšanās un apņemšanās. Piemēri tam, ko gribu pateikt, nav tālu jāmeklē. «Dzimtā valoda», «Dzelzsgriezējs»... Bet dziesma var dzīvot tad, ja tā skan dzīva, ne tikai ierakstos.

FOTO: Uldis Siliņš

Saprotami un diemžēl, bet līdzīgi stāsti ir arī par krievu izpildītājiem. Vēl pavisam nesen viena no krievu rokmūzikas kulta grupām bija grupa «Koroļ i šut», kuras līderis un vokālists izbeidza šīs zemes gaitas pirms dažiem gadiem, taču dziesmas jau nekur nepazuda. Es neņemos apgalvot, ka tas bija šīs grupas lielākais grāvējs, bet viens no lielākajiem noteikti - dziesma «Ļesņik» jeb tulkojumā «Mežavecis». Nu lūk, un arī šajā vakarā skanēja šī dziesma, kas bija normāli un sagaidāmi. Pārsteidza un uzspridzināja tas brīdis, kad kā jautrs, stilizēts animācijas tēls, ar aci visiem piemiegdams, ar āksta cepuri galvā un ģitāru rokās, uz video sienas parādījās, spēlēja un dziedāja līdzi tās bijušais izpildītājs. Tas bija vienkārši super!

«Ļesņik»

Mēģiniet izprast un uztvert no koncerta foto, kāds bija šā koncerta mērogs. Protams, foto ir tikai foto; tiem, kuri vēlas redzēt ko vairāk, internetā jau ir brīvi pieejams šā vakara pilns TV ieraksts.

Vieni no tiem, kuri uzstājās uz centrālās skatuves daļas, bija Andrejs Makarevičs kopā ar «Mašina Vremeņi» pilnā sastāvā. Atkal uz lielākās skatuves lielākajā Krievijas koncertu vietā. Un ne tikai man radās jautājums, vai kārtējais Makareviča noliegšanas laiks atkal ir beidzies? Uz kāda žurnālista jautājumu par to Makarevičs atbildēja, ka viņš pats savai noliegšanai vienkārši nekad nav sekojis līdzi, lai nebojātu sev garastāvokli. Ja viņš kaut kur sastapās ar meliem, tad vienkārši tam nepievērsa uzmanību. Līdz ar to viņš nevar atbildēt, vai tas ir beidzies vai nav. Pasaulē ir daudz interesantākas lietas, ar kurām viņš labprāt nodarbojas. Protams, vislabākā atbilde visiem ir viņu pēdējais albums «Jūs», ierakstīts 2015./16. gada ziemā, laikā, kad apzināti tika izjaukti ne viens vien viņa koncerts. Tā nenoliedzami bija vislabākā mūziķu atbilde uz šādām lietām - uzrakstīt jaunas dziesmas un spēlēt tās saviem cienītājiem. Es no savas puses varu piebilst tikai vienu: klausieties viņu jaunās dziesmas un ieklausieties to tekstos. Kaut kas ļoti pazīstams, kaut kas arī par mums.

Četras stundas un vēl pusstunda vienā elpas vilcienā. Tādi īsti rokmūzikas svētki. Kā jau aptauju noslēguma koncertos, tā bija iespēja redzēt un klausīties vienā vakarā labākos krievu muzikantus, kurus izvēlējās un par kuriem balsoja radio klausītāji, paklausīties dažādus stāstus, arī stāstus par mūzikas leģendām.

FOTO: Uldis Siliņš

«Izdzīvos tikai iemīlējušies». Skaidrojot sava diska nosaukumu, tā autore Diāna Arbeņina reiz teica, ka viņa ar to domāja tieši cilvēku mīlestību. Šie cilvēki izdzīvos vienmēr, nav divu domu. Bet izdzīvos arī tie, kuri ir iemīlējušies mūzikā. Gan tie, kuri mūziku rada un spēlē, gan tie, kuri šo mūziku klausās, dzīvo ar to. Ir pilnīgi vienalga, vai mūzika skan Liepājā, Rīgā vai Maskavā, vai tā skan latviski, krieviski vai angliski... Jā, tā jau ir katram sava muzikālā gaume un par to nav jāstrīdas. Bet tie, kuri mūzikā ir iemīlējušies, tie ir kustībā uz priekšu. Tā palīdz elpot, kustēties, dzīvot. Un lai mūziķi dara to, ko viņi māk un lai mūs iepriecina. Bet mēs varam palīdzēt, netraucējot viņiem to darīt.

Jā... gandrīz aizmirsu. Kurš tad kādu balvu saņēma? Cik lielu? Bet... vai tad tas ir tik būtiski? Man arī pašam tagad būtu jāskatās sarakstos, lai atcerētos, kādu balvu saņēma vai nesaņēma «Bi-2», ko ieguva vai neieguva Diāna Arbeņina, un tāpat par pārējām balvām. Nominanti un balvu ieguvēji paliks vēsturē, kurš no jums vēlēsies tos uzzināt, to noteikti izdarīs. Bet visiem tiem, kuri tur bija, tas vakars noteikti paliks atmiņā kā izdevies un neaizmirstams uz ilgu laiku.

FOTO: Uldis Siliņš