Krievijā dzimusī Anastasija Vtorova jeb Machine Woman ir eksperimentālās deju mūzikas producente, kas šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē. Viņa apgalvo, ka lielākoties ietekmējusies no minimālas «down beat» elektronikas un melanholiska kino no visas pasaules. Viņas daiļrade guvusi vērā ņemamu atzinību, žurnālam Fact Magazine iekļaujot viņu starp «10 house & tehno mūzikas producentiem, kam pievērst uzmanību 2016. gadā».

Machine Woman jaunāko ierakstu «When The Lobster Comes Home» laidusi klajā Ninja Tune apakšizdevniecība Technicolour. 13. oktobra vakarā viņa uzstāsies mūzikas namā «Daile» festivāla «Skaņu mežs» ietvaros, kurā pārstāvēs festivāla līdzdibināto, ES programmas «Radošā Eiropa» atbalstīto eksperimentālās mūzikas platformu SHAPE.

Ar mūziķi sarunājās Lūcija Udvarģova.

Pastāsti par sava muzikālā ceļa sākumu.

Es sāku, kad man bija kādi trīspadsmit vai četrpadsmit gadi. Esmu bijusi mūzikas ieskauta visu savu mūžu. Man pirmais piederošais vinila ieraksts bija mammas Boney-M albums «Nightflight To Venus». Es tiešām mīlēju to klausīties un dejot tā pavadījumā katru dienu. Pirmā deju mūzika un īpatnējs skanējums nāca no mana brāļa kasešu pirātiskajām kopijām. Tad es pārvācos uz Apvienoto Karalisti. Man šķiet, es vienmēr esmu gribējusi darīt ko saistībā ar mūziku. Klausījos Nirvana un Metallica un nopirku basģitāru, kad man bija piecpadsmit. Tad iekrāju kabatas naudu un iegādājos bungu komplektu. Centos mammas garāžā imitēt Slipknot, ko dievināju. Elektroniskā mūzika nāca mazliet velāk. Kad studēju Londonā, pievienojos trokšņu un eksperimentālās mūzikas grupām, taču tas pavisam drīz kļuva garlaicīgi. Sākumā man ne pārāk patika elektroniskā mūzika. Tā bija tikai bum, bum, bum. Taču lēnām tā sāka mani interesēt, es sāku pati to radīt un gribēju nokļūt uz skatuves. Mūziku es meklēju un atradu mājaslapā last.fm, man bija dators un es apguvu Ableton kursus. Neesmu pārstājusi veidot elektronisko mūziku kopš atnācu mājās no pirmā Ableton vakara kursa Goldsmita universitātē. Šobrīd man patīk ļoti dažāda mūzika - no klasiskā džeza līdz elektronikai.

2014. gadā tavs albums tika publicēts Mančesterā bāzētās «Tesla Tapes» izdevniecības paspārnē.

Tolaik pašai aktuāla bija visai tumša skanējuma elektronika. Es satiku grupu Gnod Izlingtonas Dzirnavās, kuras viens no dalībniekiem bija Padijs, kurš vada Tesla Tapes. Dabīgi, ka man patīk progresēt, mācīties un darīt vairāk. Mani ļoti ietekmēja jaunas mūzikas iepazīšana. Kad man bija astoņpadsmit, nekad nebūtu domājusi, ka klausīšos house mūziku. Var gadīties, ka sekos death metal un EDM.

Vai tavam skatuves vārdam Machine Woman ir saknes feminismā?

Manas pirmās grupas nosaukums bija Female Band (red. tulkojot no angļu valodas – «sieviešu grupa»). Visi man jautāja - kas ir Female Band un kas ir tavas grupas biedri? Bet tajā biju tikai es. Tas bija joks, jo neskaitāmi cilvēki saka – «ak, tā, kas šobrīd spēlē, ir meiteņu grupa«. Patiesībā pastāv tāds projekts Girl Band (red. tulkojot no angļu valodas – «meiteņu grupa»), kas sastāv no četriem džekiem. Mani ļoti interesē tas, kā spēlēties ar publiku. Ar projektu Machine Woman ideja vairāk slēpās elektroniskajā mūzikā un grupā Kraftwerk - tajā kā viņi izlikās, ka ir roboti. Savukārt nosaukums Machine Woman drīzāk nāca no filmas Metropolis. Īpaši daudz par to nedomāju - es esmu sieviete un es radu mūziku ar mašīnām. Patiesībā nemaz negribēju, lai cilvēki zina, ka tā esmu es. Gribēju izmantot vīrieša fotogrāfiju. Kāds reiz man uzrakstīja «O, vecīt, tu esi tik labs» uz ko es atbildēju, ka neesmu «vecīt». Pēc tam es izmantoju fotogrāfiju ar savu mammu un kāda dāma no Teksasas man uzrakstīja, ka viņai liels prieks redzēt vecākas sievietes, radot elektronisko mūziku. Es to pastāstīju savai mammai, kuras reakcija bija ‘'es neesmu vecāka sieviete». Tas viss ir galvenokārt par to, kā sevi vizuāli prezentē. Ja Machine Woman būtu vīrietis, vai man jautātu par feminismu? Vienlīdzīgas tiesības ir absolūti nepieciešamas.

Tavu skaņdarbu nosaukumi un vokāli nereti pieskaras personīgām tēmām un pieredzēm, kas nav tik bieži sastopami elektroniskajā mūzikā.

Skaņdarbu nosaukumi parasti rodas nejauši. Manu pēdējo vinila plati, kas izdota «Where To Now? Records» paspārnē, sauca «I Can Mend Your Broken Heart» un tas bija par to, kā tinderī atrasts puisis atcēla randiņu, un pēc tam es netiku iekšā kādā klubā. Nonācu mājās, izdzēru pudeli vīna un radīju deju mūziku, jo tajā vakarā gribējās dejot. Tajā laikā cīnījos ar salauztu sirdi un man blakus stāvēja grāmata «I Can Mend Your Broken Heart» un es to vienkārši izmantoju. Skaņdarbu «Friday Night» radīju piektdienas naktī. Citu skaņdarbu nosaukumos izmantoti datumi… Tik vienkārši tas notiek.

Kā tu radi savu mūziku - tas atkarīgs no iedvesmas, vai arī tev ir konkrēta studijas rutīna?

Abejādi. Reizēm tā ir iedvesma - no kāda, kas satikts, no situācijas, kas piedzīvota vai kā tāda, ko esmu novērojusi, taču pārsvarā tā esmu tikai es, radot mūziku katru dienu. Tas ir kļuvis par sava veida ieradumu. Es radu ļoti daudz mūzikas. Ne viss no tā ir labs, taču tas ir jādara katru dienu, līdzīgi kā ar zobu tīrīšanu. Es neuzdodu sev jautājumus, vienkārši daru. Mana studija atrodas manā guļamistabā un mūziku radu, izmantojot austiņas.

Vai tas, ka radi mūziku izmantojot austiņas, padara procesu intīmāku?

Noteikti. Es varu radīt mūziku četros no rīta un manam dzīvokļa biedram nav ne jausmas. Un tad no rīta varu viņam paziņot, ka šajā naktī esmu uztaisījusi house mūzikas «bangeri» (red. «banger»). Pārsvarā izmantoju Ableton, taču man ir arī pedāļi un citi instrumenti. Bet atkal jau, tas ir kā ar zobu tīrīšanu - tu netīri zobus citu klātbūtnē. Mūzikas radīšana man ir privāts mirklis - es radu mūziku tāpat kā tīru zobus.

Vai tu strādā arī kopā ar citiem?

Es mēģinu, taču būšana grupā nozīmē, ka ir daudz viedokļu un ego, kas jāņem vērā. Muzikāli savā dzīvē esmu ar kādu atradusi saskaņu tikai divreiz. Radot elektronisko mūziku, šķiet, neesmu pārāk daudz sadarbojusies ar citiem. Reiz Object atnāca ciemos un es parādīju viņam, kā radu mūziku, un arī viņš parādīja, kā to dara - tas bija ļoti atšķirīgi. Viņš man parādīja dažas tehnikas, es radīju skaņdarbu un aizsūtīju to viņam. Viņam patika un viņš vēlējās pie tā vēl piestrādāt. Taču tā nekad nav sēdēšana studijā kopā ar kādu.

Kas šobrīd ir tavos plānos?

Drīzumā tiks izdoti daži mani ieraksti un remiksi. Man ir arī sava mūzikas izdevniecība Take Away Jazz Records, ar kuras starpniecību vēlos izdot arī citu cilvēku mūziku. Es radu ļoti daudz mūzikas, reizēm aizsūtu to kādam ar WhatsApp starpniecību, ja man neatbild 10 minūšu laikā, es saku, ka man žēl, bet nestrādāšu ar viņiem. Reizēm varu uzvesties kā dīva (smejas). Tāpat arī man ir ētera laiks Berlin Community Radio. Esmu sākusi pirkt vinilplates, taču iešana uz ierakstu veikaliem mēdz būt biedējoša (līdzīgi kā ar instrumentu pirkšanu), bet arī jautra. Citu radīta mūzika man ir svarīgāka kā pašas.

Tu esi pārvākusies uz Berlīni. Vai tu vēl joprojām saglabā kontaktu ar Apvienoto Karalisti?

Nupat atgriezos no turienes. Uzstājos Lobster Theremin ballītē Londonā. Mana māte vēl joprojām dzīvo Apvienotajā Karalistē, līdz ar to es braucu ciemos pie viņas. Man tā vienmēr būs ļoti īpaša vieta, taču ir vēl tik daudz vietu, ko atklāt. Pat ņemot vērā, ka man ir ļoti bail lidot, es neredzu, kā varētu nedoties uz citām vietām, kur satiekami cilvēki ar pilnīgi citādām idejām un izcelsmēm.

Kā ar Krieviju? Vai mēdz doties arī tur?

Krievija priekš manis ir mazliet dīvaina vieta.

Es uzaugu pēc padomju laika, tas bija ļoti saspringts laiks. Neesmu tur bijusi kopš 2011. gada, taču plānoju tur doties, jo tur dzīvo puse manas ģimenes.

Ļoti daudz kas tur ir mainījies, gan muzikāli, gan sociāli un kulturāli. Būtu ļoti interesanti to redzēt. Katru reizi, kad esmu tur, jūtos mazliet nepiederīga, lai gan esmu tur uzaugusi. Atsevišķas vietas atgādina ne pārāk pozitīvas atmiņas. Bet viss ir atkarīgs no tā, kā to uztver. Reizēm slikta pieredze veido cilvēku un to var iemācīties pat novērtēt.

Kur šobrīd ir tavas mājas?

Ak mans dievs… Kur ir mājas? Es nezinu. Es tiešām nezinu. Esmu bijusi Berlīnē nu jau gadu. Katru reizi, kad tur atgriežos no kāda brauciena, vēl īsti nejūtu, ka tā ir mana vieta. Tad dodos atpakaļ uz Apvienoto Karalisti un arī tur neesmu droša, ka tās vēl joprojām ir manas mājas. Tas ir ļoti īpatnēji. Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt.

Vai tevi satrauc Brexit sekas?

Es nedomāju, ka ir kāds, kurš zina, kas tālāk. Mēs dzīvojam politiski ļoti interesantā laikā. Tik daudz, kas ir noticis, it īpaši pēdējā gada laikā. Bet es domāju, ka uzaugšana Krievijā, kur redzēju tik daudz nestabilitātes un pārmaiņas norisināmies tik īsā laikā, ir likusi man nejusties tik izbiedētai. Varbūt, ka es tur vairs nedzīvošu, bet to mēs redzēsim. Es mēģinu palikt pozitīva. Pat tad ja man būtu jādodas atpakaļ uz Krieviju, es turpinātu radīt mūziku. Iespējams, ka tur slēpjas tas skaistums. Es turpināšu tīrīt zobus atrodoties jebkur, cauri Brexit vai jebkam citam.

Nepieradinātās mūzikas festivāls «Skaņu mežs» šogad svin savu 15. gadskārtu, un noritēs 13. un 14. oktobrī mūzikas namā «Daile». Vairāk informācijas – skanumezs.lv, biļetes – bilesuserviss.lv.