Šā gada 9. novembrī britu duets «Hurts» atgriezīsies Rīgā, lai sniegtu savu nu jau ceturto koncertu Latvijas auditorijai. Jauna koncerttūre nozīmē jaunu mūziku. Pēc nedēļas, 29. septembrī, iznāks grupas jaunākais ieraksts «Desire», kas pēc «Hurts» dalībnieku Adama un Teo vārdiem ir labākā mūzika, kādu viņi jebkad radījuši. «Apollo» sarunājās ar grupas līderi Teo, kurš ir patīkami satraukts atgriezties Latvijā.

Jau pavisam drīz jūs sniegsiet savu ceturto koncertu Latvijā. [2011. gadā «Hurts» uzstājās uz festivālā «Positivus» galvenās skatuves, 2013. un 2016. gadā - «Arēnā Rīga». - Red. piez.] Kādas ir sajūtas atgriezties?

Mēs ļoti mīlam Latviju! Baltijas valstīs vienmēr ir vieni no mūsu labākajiem šoviem, kādus sniedzam. Uzstājamies ļoti skaistās vietās, tāpēc ir saglabājušās lieliskas un jautras atmiņas. Ir prieks spēlēt lieliskam pūlim.

Šī būs jūsu lielākā koncertturneja. Ko jūs darāt brīvajā laikā starp koncertiem un garajiem pārbraucieniem?

Jā, šī tūre ir īpaša ar to, ka mums būs visvairāk uzstāšanās un lielākie šovi. Patiesībā, mēs brīvajā laikā esam tūrē! Mums nav daudz brīvā laika. Dažreiz mēs ņemam līdzi savu ierakstu studiju un pirms koncerta strādājam pie jaunām dziesmām. Mēs esam bijuši daudzās vietās vairākas reizes, esam daudz redzējuši. Es allaž cenšos iziet ārā, pastaigāt, tādējādi tūri izbaudu vēl vairāk.

Vai tev ir kāda īpaša vieta Latvijā?

Nav vienas vietas. Man ļoti patīk Rīga. Mēs uzstājāmies arī «Postivus» festivālā un redzējām Latvijas dabu ārpus galvaspilsētas, kas bija lieliski. Cenšamies katru reizi ieraudzīt ko jaunu.

FOTO: Publicitates foto

Pastāv uzskats, ka Latvijā dzīvo visskaistākās meitenes...

Protams! Skaisti cilvēki padara tūri vēl baudāmāku.

29. septembrī iznāks jaunais albums «Desire». Kā tu raksturotu to?

Tajā ir daudz no mūsu iepriekšējā albuma «Surrender». Nedaudz arī no «Happiness». Jaunajā ierakstā esam kaut ko aizņēmušies no «Hurts» saknēm, tomēr cenšamies katru reizi izmēģināt ko jaunu. Tam par lielisku piemēru kalpo dziesmas «Lights» no albuma «Surrender» un «The Road» no «Exile». Mēs cenšamies radīt skaņu, pie kādas iepriekš neesam strādājuši. Tas faniem dod plašu spektru. Ir kaut kas dzirdēts un jau iemīlētas lietas, bet ir jautri radīt albumu un izaicināt sevi.

Kas nosaka to, kādā noskaņā tiek radīta jaunā mūzika?

Patiesība ir tāda, ka mēs apsēžamies un vienkārši sākam rakstīt. Mums nav plāna. Laika gaitā dziesmas «savienojas» un tā rodas konkrētā albuma noskaņa. Tas, visticamāk, atspoguļo to, kā mēs tajā brīdī jūtamies un ko tajā brīdī klausāmies. Daudz nedomājam un tā ir ar katru jaunu ierakstu. Piemēram, albums «Exile» – nebija tā, ka mēs vēlējāmies radīt drūmu albumu. Mēs vienkārši sakām radīt dziesmas un tā tās izklausās.

FOTO: Publicitates foto

Neraugoties uz panākumiem, jūs allaž esat bijuši tādi kā «outsiders», nevienam mūzikas žanram nepiederoši.

Mēs vienmēr esam izvairījušies no jebkādām kategorijām. Mēs vēlamies būt mēs paši. Šobrīd esam nonākuši tādā punktā, kad esam izmēģinājuši tik daudz ko un dažādus veidus, kā skan mūzika, ka varam uzrakstīt jebkāda veida dziesmu. Tas mūsu klausītājiem ir kas svaigs.

Cilvēki nevar mūs ielikt mūs kādā kategorijā, jo tie, kuri zina «Hurts», zina kā mēs izklausāmies. Man patīk tā ideja.

Mēs nekad neatkārtosimies un nekad nekļūsim par savu sliktāko versiju. Nākamais albums nekad nebūs tāds kā iepriekšējais. Cerams, tas padara mūs unikālus un atšķirīgus.

Tavi lielākie elki mūzikā ir Prinss (Prince) un Deivids Bovijs (David Bowie). Ko tu klausies no jaunās mūzikas?

Man ļoti patīk «The 1975». Viņi ir no Mančestras, arī mēs no turienes nākam. Šī grupa, manuprāt, ir unikāla - viņi dara, to, kas viņiem patīk, mani tas iedvesmo. Man ļoti patīk arī «Florence and the Machine», dziedātāja Lana del Reja (Lana del Rey), īsāk sakot, man patīk mūziķi, kuriem ir identitāte.

Jaunajā videoklipā «Ready to Go» tu patiešām lieliski kusties! Vai pastāv iespēja, ka redzēsim tavas deju kustības arī uz «Arēna Rīga» skatuves?

Paldies! Varbūt... Tad redzēsim. Iespējams, ka pazudīšu mirklī...

Vai dāmas pūlī saņems ziedus?

Jā, protams, tā ir tradīcija.