Jāņi bijuši lielākie gadskārtu svētki, un tādi tie ir joprojām. Ja apskata gadskārtu ieražu apkopojumu grāmatās, tad Jāņu tradīcijas ir visbagātākās, to ir vairāk, nekā visas citas gadskārtu tradīcijas kopā aprakstītas.

Par Jāņu fenomenu jautājām folkloristei Ilgai Reizniecei, kura daudzus gadus Latvijas novados mācīja Jāņu tradīcijas. Pateicoties šai kustībai, Jāņus daudzviet svin interesantāk, tradīcijām bagātāk un daudzveidīgāk.

Ilga Reizniece stāsta, ka līdz mūsu dienām pierakstos saglabājušās 1155 līgotnes – īstās Jāņu melodijas. Daudzas no tām gan ir ļoti līdzīgas. Tas vien, ka vienai naktij veltīts tik daudz melodiju, liecina par Jāņu nozīmi tautas tradīcijās.

Mēs no daudzajām līgotnēm parasti zinām divas vai trīs, kauna lieta. Folkloriste saka, ka vismaz trīs četras pirmajam laikam vajadzētu iemācīties, jo Jāņos ir dažādas situācijas, kuras ir jāizdzied vai jāapdzied.

Un tad nākamajos gados jāpiemācās vēl dažas klāt, lai beigās sanāk deviņas; ar to pietiks daudzkrāsainai Jāņu svinēšanai.

Jāņu dziesmu tekstu, protams, ir vairāk – apmēram 40 tūkstoši, šo skaitli precizēja Literatūras un Folkloras institūta pētniece Māra Vīksna.

Vīru un sievu darbi Jāņos

Ilga Reizniece stāsta, ka gatavošanās Jāņiem ir nopietna, darbu ir daudz, un tie tiek sadalīti sievu un vīru darbos. Sievas izravē dārzu, pušķo māju, sameklē ne tikai skaistāko tērpu sev, bet arī lieliskāko galdautu. Jāņos viss ir skaists un krāsains – kā dabā. Jāņos izrāda labākos rokdarbus, tā ir rokdarbnieču diena. Izrāda visu, ko var pagatavot savām rokām. Protams, siers, rauši un citi cienasti ir sievu darbs.

Vīru darbi ir ne mazāk svarīgi un krāšņi – jāizpļauj takas jāņabērniem, jāuzceļ goda vārti. Ideāli – trīs: vieni vārti, pa kuriem jāņabērni nāks, un pārējie divi - pa kuriem saulīte riet un lec. Vīriem pirts jākurina, jāveic visi uguns darbi - pūdele jātaisa, ritenis jāsagatavo, ko no kalna zemē laist, lāpas jāsarūpē – ar ko svētkus izgaismot un pie kaimiņiem ciemos aiziet.

Ēdiena loma Jāņos

«Visos latviskos gadskārtu svētkos ēdienam ir liela loma. Jāņi ir izņēmums. Jāņos tradicionāli nebija daudz ēdiena – pretēji Ziemassvētkiem vai Mārtiņiem. Ne tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nebija, jo nekas vēl nebija izaudzis. Bija piens, olas, īpaši Jāņiem atstāti mieži alum. No tā, kas bija, arī gatavoja sieru un alu, - tas bija obligātais minimums, ko arī dziesmās visvairāk apdzied. Bet, protams, tika cepti arī pīrāgi, rauši un gardas plātsmaizes, saka Ilga Reizniece.

Uz jautājumu, vai svētku ēdiena forma ir svarīga, Ilga Reizniece atbild, ka šodien visiem gribas meklēt simbolus. Un tos var atrast, kaut vai jāņusieru apaļumā ar sauli salīdzinot...

«Protams, siers ir apaļš, parasti ir apaļš, lai arī dziesmās dzied par deviņiem stūrīšiem!»

Folkloriste iesaka nemeklēt tikai simbolus, bet izbaudīt svētkus un arī cienastu. Vajag nogaršot katras Jāņu saimnieces sieto sieru un novērtēt, kāds tas ir izdevies. Arī alus dažādās garšas. Jāatrod laiks redzēt un ieraudzīt, kas notiek uz zemes, debesīs un tuvāko sirdīs. Viedos tālruņus gan labāk atstāt mājās, lai netraucē būt tieši šeit un tagad, ar tiem, kas blakus.