Austrijas apdrošināšanas kompānija Vienna Insurance Group (VIG) kopš 1989.gada ir strauji izvērsusies bijušajās «Austrumu bloka» valstīs un Baltijā, arī Latvijā. Jūnija sākumā Konkurences padome atļāva apvienošanos, ar kuru VIG iegūs izšķirošu ietekmi pār Seesam Insurance Latvijas filiāli. 2016.gadā VIG iegādājās AAS BTA Baltic Insurance Company (BTA). VIG apdrošināšanas biznesā Latvijā ietilpst arī risku apdrošinātāja Compensa Vienna Insurance Group Latvijas filiāle un dzīvības apdrošinātāja Compensa Life Vienna Insurance Group Latvijas filiāle. Jūnija vidū Latvijā bija ieradies VIG valdes loceklis Francs Fukss (Franz Fuchs), kas atbildīgs par Baltijas reģionu, Poliju, Moldovu un Ukrainu. Viņš sarunā ar TVnet pastāstīja par VIG darbību reģionā un nākotnes plāniem.

Ar ko nodarbojas VIG?

Mēs pārraugām un vadām tikai un vienīgi apdrošināšanas kompānijas, citu biznesu mums nav. Mūsu mērķis ir skaidrs, būt vadošam apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējam Centrāl- un Austrumeiropas valstīs un Austrijā.

Kas ir jūsu galvenie apdrošināšanas produkti?

Mums ir visas apdrošināšanas produktu līnijas, un mēs esam tirgū vadošie vairumā valstu, kur darbojamies. Globāli mums ir 60% nedzīvības apdrošināšana, un nedzīvības sektorā mums 50-60% ir autotransporta apdrošināšana, pārējais ir īpašuma un veselības apdrošināšana. VIG Grupas kopumā teju 9,3 miljardu eiro prēmiju ieņēmumus veido aptuveni 55% nedzīvības apdrošināšana, pārējo dzīvības apdrošināšana.

Domājot par apdrošināšanas nozares nākotni, protams, ir tradicionālās kategorijas - dzīvības, nedzīvības un tajā iekļaujas auto apdrošināšana, īpašumi, veselība. Bet vai netuvojas laiks, kad cilvēkiem un biznesiem rodas jauna veida īpašumi, aktīvi un vērtības, kas arī būtu jāapdrošina pret zaudējumiem? Piemēram, dati? Uzņēmums var taču teju visu savu biznesu turēt t.s. mākonī un nelaimes gadījumā to visu pazaudēt...

Vispirms jāatceras, ka šajā reģionā, Centrāl- un Austrumeiropā, ir 180 miljoni iedzīvotāju un nebūt vēl neesam apguvuši milzu potenciālu tradicionālo apdrošināšanas produktu tirgū. Automašīnu civiltiesiska apdrošināšana vairumā valstu ir obligāta, kasko jeb apdrošināšana pret auto sabojāšanu ne. Savukārt mājokļu apdrošināšana labi ja ir 20-30% iedzīvotāju, pie tam tā parasti ir minimāla. Mēs vislielāko potenciālu nākamajos 10 -15 gados saskatām, paplašinot tirgus apguvi, t.s. penetrāciju (penetration). Temps būs atšķirīgs dažādās valstīs, bet potenciālais tirgus ir milzīgs.

Tātad, runājot par jauna veida riskiem, par kiberapdrošināšanu, par to nav runa, ja vēl nav mājokļa apdrošināšanas. Tomēr attīstītākos tirgos, kaut vai Austrijā, Čehijā un Slovākijā, mēs jau apdrošinām kiberriskus. Pirmais lielais risks parādījās Ukrainā, kur bija kiberuzbrukums bankām un citiem uzņēmumiem un iestādēm. Problēma ir, ka kiberriski būtiski atšķiras no parastām riska situācijām. Tās visas ir savā veidā lokālas. Ugunsgrēkā nodeg konkrēta ēka, plūdos varbūt tiek skarts vesels reģions, bet kiberuzbrukums Ukrainai var ietekmēt ASV tirgu, amerikāņu kompānijas. Tad vairs nav robežu. Tas ir bezrobežu risks ar apjomu, kuru mēs šodien pat nevaram aplēst. Un tas neattiecas tikai uz lieliem uzņēmumiem, kuros izpaužas šāds risks, arī mazs uzņēmums, piemēram, Ukrainā, var būt sasaistīts ar lielo Amazon kompāniju ASV un tur izraisīt milzu datu zudumus. Pasaule šodien ir pilnīgi satīklota, kas notiek Ķīnā, var skart ASV, un ASV notiekošais var pārnesties uz Indiju.

Tātad patlaban cenšaties nostiprināties tradicionālo risku apdrošināšanas lauciņā?

Jā, kā teicu, reģionā ir 180 miljoni iedzīvotāju un esam viņu starpā apdrošinājuši tikai deviņus miljonus automašīnu. Zinām, ka vēl ir miljoniem mašīnu. Izaicinājums ir paplašināt esošo produktu tirgus daļas un apgūt neapdrošinātos, kuriem nav mājokļa un īpašuma apdrošināšanas, arī nelaimes gadījumu apdrošināšanas un cita veida civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas. Ir arī milzu potenciāls veselības apdrošināšanai. Pieprasīs tādu apdrošināšanu, kur nevajadzēs veselības aprūpes iestādei izlikt naudu no kabatas, bet pietiks ar apliecinājumu, ka persona ir apdrošināta un ārstēšanas izmaksas tiks segtas. Tas var būt gadījumos, kur izmaksas ir lielas, 20 000 eiro par sarežģītu muguras operāciju vai pat par procedūrām, kuras nav iespējams saņemt noteiktā valstī, bet jāveic citur. Vēlamies piedāvāt apdrošināšanu, kas segs pakalpojumus ārzemēs, kaut vai vēža terapijas u.tml.

VIG šeit ienāca, pērkot uzņēmumus. Nopirkāt BTA pirms dažiem gadiem, arī citu...

Es personīgi piedalījos pie dzīvības apdrošinātāja Seesam Life pirkuma 2008.gadā, tagad uzņēmums saucas Compensa. Kopš 2008.gada piedalījos BTA pārņemšanā. Darījums tika pabeigts, un mūsu pieredze šajā tirgū ir. Ekonomikas izaugsme un tiesiskā vide ir samērā tīra. Protams, ir konkurence, bet ar konkurenci ir jāsadzīvo.

Vai Seesam Life iegādi neietekmēja ekonomiskā krīze, kas sākās ap 2008.gadu? Cilvēki bieži knapi savilka galus, nemaz nerunājot par apdrošināšanas pirkšanu...

Jā, bija grūtības un krīze nebija prognozējama. Bet apdrošināšanas biznesu veido ilgtermiņā. Ja skatāmies 20 vai 25 gadus uz priekšu, piecu gadu lejupslīdei nav īpaši liela nozīme. Mērķis bija iegūt tirgus līderi, numuru viens. Un tas, iegūstot Seesam un BTA, ir panākts. Bet aizvien esam pārāk mazi, arī ja augam virs tirgus caurmēra tempa. Baltijā mums ir aptuveni 400 miljonu eiro ieņēmumi, un šeit Latvijā ar BTA un Compensa esam tirgus līderi un tas viss notiek uz 20% izaugsmes fona. Mēs investējam pareizā laikā un augam ātrāk par tirgu kopumā.

Kas noticis? Vai cilvēki attapušies, ka apdrošināšana dažādās dzīves jomās ir vajadzīga?

Ir divi faktori. Latvijā automašīnu apdrošināšana vienmēr bijusi ar zināmiem zaudējumiem, jo apdrošināšanas prēmijas bija tik zemas un bija liela konkurence. Jaunie nozares noteikumi spiež apdrošinātājus turēt pietiekamu kapitālu, lai segtu riskus, kurus tie uzņemas. OCTA apdrošināšanas nozarē riski ir ilgtermiņa, īpaši ja sedz traumas (personal injury) un to sekas. Tātad, ja iegūst šādas apdrošināšanas klientus, ir jābūt sedzošam kapitālam, un tas nozīmē, ka cenām, tas ir, apdrošināšanas prēmijām, ir jābūt saprātīgām. Šādas izmaiņas ir notikušas ne tikai Latvijā.

Otra lieta ir iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas dzen investīcijas dažādos īpašumos, un cilvēki saprot, ka tie ir jāaizsargā. Tātad aug īpašumu apdrošināšana, aug veselības apdrošināšana un arī dzīvības apdrošināšana. Cilvēkiem ir nauda, ko dažādos veidos taupīt, tādēļ redzam, ka dzīvības apdrošināšana pieaugusi par 30%. Tas krietni pārsniedz kopējo tirgus izaugsmes tempu.

Mums paveicās, jo mēs investējam pašu pārdošanas tīklos - BTA ir liels pārdevēju tīkls, arī Compensa tāds ir.

Vai Latvijas apdrošināšanas tirgus kaut kādā veidā atšķiras no citiem tirgiem, kur VIG darbojas?

Latvijas tirgus ir ļoti digitalizēts, arī pārējā Baltija. Ir citi tirgi, kur, piemēram, nav elektroniska zemesgrāmata. Bet šeit, ja iedodat savu vārdu un adresi, uzzināšu visu nepieciešamo - kad nopirkāt dzīvokli, visus citus nepieciešamos datus. Varbūt Skandināvijā ir līdzīgi, bet mēs tur nedarbojamies. Pat Austrijā tā nav, arī ne Čehijā. Te Latvijā tiešam lietas ir advancētas! Arī šeit mūsu birojā Rīgā neredzam daudz papīru, jo tie nav vajadzīgi. Arī ne iekšējai lietvedībai, ja vajag parakstīt darba līgumu, to izdarām elektroniski. Mēs strādājam 25 valstīs, un nekur citur viss nav tik digitalizēts kā Latvijā.

Latvijā VIG pārpirka divas apdrošināšanas kompānijas - Seesam un BTA. Kā jūs novērtējiet šos darījumus?

BTA ieguvām pirms diviem gadiem, un pie tā ilgāk piestrādājam sarunās ar ģimeni, kam uzņēmums piederēja. Ar to mēs ieguvām tirgus apjomu un ļoti pelnošu kompāniju, kā arī labu menedžmentu. Pēc pārpirkšanas neprasījās lielas investīcijas informācijas tehnoloģijās vai restrukturēšanā. Uzņēmums jau bija izdarījis savus mājasdarbus. Ieguvām uzņēmumu ar labu tirgus pozīciju un zīmolu, kas darbojās visās trīs Baltijas valstīs ar daudzveidīgu apdrošināšanas portfeli.

Vai jums vēl ir kādi nodomi pārpirkt apdrošināšanas uzņēmumus Baltijā, tas ir, meklēt nākamo BTA vai Seesam?

Nedzīvības apdrošināšanā mums varētu būt šķērslis konkurences likumdošana, jo esam jau sasnieguši 25 vai 30% tirgus daļu, piemēram, auto apdrošināšanā. Tātad neko īpaši lielu nedzīvības laukā mēs nevarētu pārpirkt. Dzīvības apdrošināšanas nozarē būtu labi kaut ko pārpirkt, jo mums vēl nav pirmā pozīcija tirgū. Taču šis bizness ir cieši saistīts ar bankām, un mūs neinteresē banku bizness. Tātad ir interese, bet tikai par uzņēmumiem, kas nav saistīti ar bankām.

Bet vai tad bankām nav sarunātas attiecības ar apdrošināšanas kompānijām, kur produktus tās izplata saviem, tas ir, banku klientiem?

Principā jā, taču šajā Baltijas reģionā bankām ir pašām savas apdrošināšanas kompānijas. Tāda, piemēram, ir zviedru SEB bankai. Tur mums ir grūti izvērsties, jo bankām ir laba piekļuve potenciāliem dzīvības apdrošināšanas klientiem, kaut vai pusmūža cilvēkiem ar labiem ienākumiem, ar ģimeni, par kuriem jādomā. Šīs piekļuves mums arī trūkst nedzīvības tirgū, bet tādēļ mums ir plašs pārdošanas tīkls. Salīdzinot ar citiem apdrošinātājiem, mums ir lielākais apdrošināšanas «pārdošanas» (retail) tīkls Latvijā.

Un kā ir ar pārdošanu starp produktu grupām, t.s. cross sales? Resp. tam, kas apdrošinājis auto, piedāvā apdrošināt dzīvību.

Pagaidām nē, bet mēs vēlamies sākt cross sales. Patlaban tirgus aug strauji, virs 20% nedzīvības un dzīvības tirgos. Mēs neesam spiesti to darīt. Taču pienāks laiks, kad vajadzēs vairāk iegūt no katra klienta - nedzīvības apdrošināšanas ņēmējam piedāvāt kādu dzīvības apdrošināšanas produktu u.tml. Tas ir nākotnes plānos. Turklāt jāatceras, ka jauna klienta ieguve ir dārgāka un laikietilpīgāka nekā jauna produkta pārdošana.

Tātad nākotnē būs vairāk pārdošana, tā sakot, starp produktu grupām un centieni palielināt pozīcijas dzīvības apdrošināšanas tirgū. Kā būs ar to jauno risku apdrošināšanu, par kuru agrāk runājām, par kiberriskiem?

Kiberapdrošināšana ir modes lieta, bet arī saistīta ar ļoti augstu risku. Pārapdrošinātājiem un tiešiem apdrošinātājiem ir jānosprauž noteikumi. Mums ar to nav pieredzes. Ja Vācijā ir Reinas plūdi, mēs varam noteikt plūdu riska zonu, kaut vai piecus kilometrus pa labi un pa kreisi no upes. Tur ir limits, risku var aprēķināt. Taču elektroniskā vidē mēs nezinām robežas. Kā tās noteikt? Mēs nezinām, vai datu vīruss var aizceļot uz ASV un izdarīt postu. Kā kaitējums izplatās? Kuru sedz apdrošināšana - pašu pirmo, kas to saķer? Varbūt jāsaskaita visi iesniegumi par kaitējuma atlīdzību un jāsaka - ne vairāk par kopumā 100 miljoniem dolāru? Mēs varam redzēt, kur plūst ūdeņi, kādus postījumus tie nodara, dažkārt arī varam sekot datorvīrusam, bet posts, ko tas nodara, dažreiz tikai parādās daudz vēlāk, kad atklājas viss, kas ticis nozagts.

Parastos apdrošināšanas gadījumos riski ir pārskatāmi un, lai tos savlaicīgi novērstu, mēs varam biznesam, kas vēlas pie mums apdrošināties, piedāvāt t.s. riska inženierus, kas sniegs konsultācijas un padomus. Tā tas varētu būt, ja jāapdrošina, teiksim, kokzāģētava.

Cita lieta ir, ja mums kādi jaunuzņēmēji vēlas apdrošināt negatavu programmatūru, kas izstrādāta Latvijā, bet kā datu un pirmkoda kopums glabājās kādā makoņdatošanas tīklā, kā Amazon. Tad ir grūti pat pašam uzņēmējam definēt, kas tas ir un kādas tam var būt ar risku saistītas saiknes. Piemēram, ja gribētu uzbrukt kādai Lielbritānijas bankai, pietiek atrast mazu uzņēmumu, kam ir elektroniska saikne ar banku.

Tātad šis iedomātais uzņēmums, ar diviem, trīs strādājošiem dibinātājiem, saņem e-pastu no Ķīnas, jo tur meklēja kādu ārpakalpojumu sniedzēju, bet e-pasts satur ļaundabīgu programmatūru, kas nonāk Amazon mākonī un nojauc avīzes The New York Times mājas lapu un arhīvu...

Jā, un trakākā gadījumā var sanākt kaitējuma atlīdzības prasības par pieciem miljardiem dolāru, kas pat dažiem pārapdrošinātājiem nav pa spēkam. Pārapdrošinātāji aizvien pēta, kā nospraust seguma limitus. Tas ir jauns bizness, kas prasīs laiku attīstīt jaunus produktus. Pagaidām vienkārši nosakām atlīdzības limitu. Varbūt mazā uzņēmuma gadījumā sedzam 20 miljonus, bet pārējais krīt citiem vai netiek segts.

Vecā apdrošināšanas modelī aizvien grūti aprēķināms risks ir t.s. biznesa pārtraukšana (business interruption), kas bieži ir pats būtiskākais. Labi, saplīst iekārta pārdesmit tūkstošu vērtībā, bet īstie zaudējumi ir, ka apstājas ražošana un saražotā pārdošana. Turklāt modernā industrijā ir iekārtas, kas tiek ražotas pēc pasūtījuma, nestāv veikalos un noliktavās. Tad ir jāaprēķina šādas iekārtas piegādes laiks un zaudējumi starplaikā. Pamatā, jo augstākas tehnoloģijas tiek izmantotas biznesā, jo sarežģītāk ir to apdrošināt.

Atcerēsimies, ka pat nieka lieta augstu tehnoloģiju laikmetā var izraisīt milzu nepatikšanas. Firma Bosch ražoja degvielas patēriņa aprēķina programmiņu, kas tika ierauta lielajā skandālā par Volkswagen auto degvielas rādītāju viltošanu, bija jāmaksā trīs miljardu dolāru sods. Kas notika? Tas pat nebija kiberuzbrukums, bet programmatūras izstrādes kļūda. Tādi paši riski ir ar modernām slimnīcu iekārtām - uz kļūdainas elektroniskas diagnozes pamata var izdarīt nevajadzīgu operāciju. Jo vairāk tehnoloģiju, jo lielāks ir izaicinājums apdrošināšanas nozarei.