Attieksme pret sievietes ķermeni un seksualitāti Latvijā ir ignorējoša, pat nicinoša, un to raksturo tāda santehnikas priekšmeta kā bidē neesamība sabiedriskās vietās un mājokļos, uzskata pārmaiņu treneris, seksologs Arturs Šulcs. Mūsu kultūrā nav pieņemts atklāti rūpēties par ķermeņa intīmo zonu tīrību.

Mazais un zemais trauks, ko lieto ķermeņa intīmo zonu apmazgāšanai, Latvijā ir retums. Skandināvijā tādi ir pat vilcienos un nomaļās tualetēs, bet frančiem vārds «bidē» ir tikpat mīļš kā «kruasāns». Tā ir kultūras īpatnība – latvietis ir pavisam nedaudz, tomēr netīrīgs, un karstas ūdens strūklas iztrūkums diskomfortu viņam nesagādā.

Apmazgāt intīmās vietas pēc katras tualetes poda lietošanas reizes? Ko vēl ne!

Daudziem tādai mazai izlietnei, kurai var uzsēsties kā velosipēdam, pat tuvoties nepatīk. Mazpodiņā labāk grīdas lupatu vai kājas nomazgāt.

Arī «rokas dušu», domātu, lai sieviete «sarežģītajās dienās» var ātri noskaloties ieraudzīt var tikai retā mājoklī. Nav izprotams, kāpēc arī jaunceltnēs un svaigi remomtētos dzīvokļos tādu visbiežāk nav. Tas taču ir ātri un ērti!

«Bidē neesamība netiek pozicionēta kā trūkums un vispār šī tēma netiek apzināta kā problēma,» saka Arturs Šulcs. Pēc viņa domām,

liedzot iespēju nomazgāties, tiek pausta necieņa pret sievieti.

Tā ir zināma veida vardarbība pret sievieti, jo vardarbība vienmēr ir komplicēta un sākas ar grūti pamanāmiem sīkumiem. Tas nav pārspīlējums! Kā zināms no vēstures, gan Staļina, gan Hitlera režīma koncentrācijas nometnēs viens no rafinētākajiem personības pazemošanas rīkiem bija ilgstošs higiēnas liegums.

No nevarēšanas nomazgāties īpaši cieta sievietes.

«Vardarbība vienmēr ir kompleksa un tā ir arī ņirgāšanās par otra ķermeni. Vardarbība pret sievieti ietver arī nicinošu attieksmi pret menstruālo ciklu un iespēju nomazgāties.»

Šulcs atgādina, ka mūsdienās, kad dzīves ritms ir straujš, un cilvēki reizēm iziet no mājām agri no rīta un atgriežas vēlu vakarā, ir svarīgi, lai būtu iespēja visas dienas garumā justies komfortabli. Ir tikai normāli, ja, gan sievietei, gan vīrietim, pa dienu ir iespēja apmazgāt ķermeņa intīmās daļas. «Vai, piemēram skolās, kur visu dienu stādā daudzas sievietes, ir bidē?

Ja studentei, kura mācās augstskolā nav iespēja nomazgāties, viņai ir diskomforta sajūta un trauksme.

Vai sociālajā zinībās skolēniem stāsta, ka, plānojot māju, labierīcībās jābūt rokas dušai?»

Šulcs atgādina, ka cilvēki mēdz mīlēties arī pa dienu, ne tikai vakarā pēc darba. Līdz ar to santehnikas papildinājums var izrādīties parocīgs un praktisks. «Mans kā seksologa uzdevums ir domāt par to, lai cilvēkiem ir iespēja katrā brīdī satuvināties un tas būtu patīkami. Tīrība – tā ir kultūra un attieksme pret ķermeni. Kā tu vari iet uz randiņu ar netīru dibenu? Nicinājums pret ķermeni – tā skaitumu un tīrību iekļaujas vardarbības sistēmā,» uzskata Šulcs.