Darja vēl joprojām ir atvaļinājumā, es jūtu, ka viņas uzraudzības ļoti pietrūkst. It kā neko tādu nedara, bet tā drošības sajūta ir ļoti motivējoša. Visticamāk, tiem, kuri izvēlas individuālos treniņus, ir arī labāki sasniegumi. Nav iespējas ne noslinkot, ne arī tehniski nepareizi izpildīt. Pirmdiena man bija roku muskuļu diena, beidzot bez piepūles varu izdarīt vienu vingrinājumu ar hantelēm, atceros, ka vēl pirms diviem mēnešiem es pat noturēt hanteles nespēju. Tas nozīmē, ka progress ir.

9. NEDĒĻA

12.04.2017.

Laimīgā diena: Darja atgriezās un es tiku pie boksa treniņa. Nezinu, kā būtu sist cilvēkam boksa laikā, bet pa mērķi sist ir diezgan relaksējoši, sajūtas pēc tam ir piepildītas ar laimes hormonu. Protams, līdz labai izturībai priekš boksa man vēl daudz jātrenējas, bet, kā saprotu, pa mazam solītim arī tas nav neiespējams mērķis. Šobrīd obligātās trīs reizes iet uz zāli ir jau ierastas, vēlos arī pēc šiem trim mēnešiem turpināt apmeklēt sporta klubu, jo zināmā mērā jūtos tur jau kā mājās. Vēl ir palicis pēdējais mēnesis un ar lielo svara zudumu lepoties nevaru, toties esmu lepna, ka man patīk tas, ko daru, un vēl labāk - man sanāk😊

13.04.2017.

Šodien atkal ierastā svēršanās. Katru reizi kāpju ar zināmām bažām, jo svarus ietekmē daudzi un dažādi apstākļi. Uz tiem jūtos kā uz amerikāņu kalniņiem, tad -3,9 kg, pēc 2 nedēļām +2,2 kg. Neskatoties uz to, ka svaru uzrādītie cipari nerāda nekādu īpašo progresu, mani mierina sajūta, ka esmu veiksmīgi iekāpusi vienu izmēru mazākajās drēbēs, ielīdusi smukā kleitā un palēnām var atjaunot garderobi. Kā papildu sajūtu nedrīkst arī aizmirst to, ka fiziski jūtos daudz labāk, solis ir vieglāks un raitāks, ikdienas lietas izdarīt ir vieglāk, nerodas aizdusa pie slodzes.

Šīs visas lietas parāda arī mana izturība uz skrejceliņa; jā, jā, no soļošanas rīka man tas lēnām pārvērties par skrejceliņu. Jāatzīst, ka nav viegli, bet ne neiespējami.

Priekšā garās brīvdienas, kas ir diezgan liels izaicinājums neieslīgt kārdinājumos😊