Kad uz pieczvaigžņu viesnīcas Gallery Park Hotel & SPA kāpnēm parādās slaida tumšmate baltā blūzītē un melnā priekšautiņā, viņa šķiet kā izkāpusi no «film noir» klasikas. Baiba Ķezbere ir istabene. Nē, viņa nav pelnrušķīte, bet feja, kas ar burvju putekļu slotiņu uzbur omulību un kārtību. Baibai darbs viesnīcā ir aizraujošs piedzīvojums.

27 gadus vecā Baiba Ķezbere kā lidojumā noskrien pa kāpnēm, un mēs patveramies pagalma pavēnī starp koši sarkaniem, Baibas stādītiem ziediem. Dzeram citronūdeni un uzkožam pufīgas smalkmaizītes. Baiba paskaidro, ka viņas tērpa melnbaltais salikums raksturīgs pieczvaigžņu viesnīcu darbiniekiem. Turklāt stilīgais priekšauts ir funkcionāls – kabatā ietilpst putekļu drāniņas un telefons. Jau četrus ar pusi gadus Baiba ir Gallery Park Hotel istabene. Gluži kā Latvijas laika kaucmindietes lepojās ar savu titulu, arī Baiba lepojas ar savu pedantismu un saimniecisko tvērienu.

«Istabene» - pats vārds vien uzbur ainas no sieviešu romāniem, kuros ir krēslā slīgstoša pils, tumši sarkans samts, sudraba svečturi, putekļi, asaras un daudz romantikas.

Un ir taču tā, ka iespaids par viesnīcu, pilsētu un pat valsti sākas tieši no mazām lietām – no atlocīta segas stūrīša, mīksta, tieši pie vannas nolikta dvieļa, smaržīga, putojoša ziepju gabaliņa, ziediem vāzē. Tieši Baiba un viņas kolēģes ir tie neredzamie labie gari, kas prot uzburt labas sajūtas. Ja viesiem ir kāzu jubileja, Baiba rotā telpu, no rožu ziedlapiņām veidojot sirds formu.

Liktenīgais e-pasts

Baiba ir žigla, ar saimniecisku tvērienu – to uzreiz var pamanīt. «Kā nu ne? Meitene no laukiem,» viņa smejas. Turklāt no dziļiem. Baiba nāk no Ogres novada Meņģeles pagasta. Mācoties pamatskolas 9. klasē, meitenei nebija ne jausmas, ko iesākt tālāk. Vienīgi bija skaidrs – jātiek prom no laukiem, kuros nekāda attīstība nenotiek. «9. klasē pie mums atnāca un uztaisīja testu, kas parādīja, uz ko katram ir nosliece. Man ieteica viesmīlības un apkalpošanas sfēru. Tā mēs, divas klasē klusākās meitenes, aizgājām uz Rīgu, bet pārējie uz kaimiņu pagastiem.» Rīgā Baiba mācījās amatu skolā, līdz saņēma diplomu, kurā rakstīts: viesnīcu pakalpojumu komercdarbinieks. «Tāds universāls diploms – es viesnīcā varu būt jebkas,» viņa paskaidro.

«Kā nokļuvu te? O, tas vispār bija...»

Baiba strādāja Koknesē gleznainā vietā Daugavas krastā, viesnīcā «Vino Roso». Restorāns, dārgi numuri, kāzas, jubilejas, kurās bija sešdesmit viesu. Tā tas turpinājās, līdz viesnīca – čuš un bankrotēja. Baiba palika bez darba, apkārtnē darba nebija.

Vienīgā alternatīva – pārdevēja vietējā veikalā. To nu Baiba neparko negribēja.

Bija skaidrs, ka nāksies kravāt čemodānu un meklēt darbu ārzemēs vai Rīgā. «Es zinu, ka neesmu cilvēks, kuru vilktu uz ārzemēm. Tas nav priekš manis,» paskaidro tumšmate. Baibas mammas draudzene teica, lai meitene padzīvo pie viņas, kamēr iekārtosies un atradīs citu dzīvesvietu. Baiba darbu ātri atrada – viņu pieņēma kādā viesnīcā.

Somas bija sapakotas, nākamajā dienā bija jāstājas darbā. Tomēr Baibu kaut kas urdīja, viņa intuitīvi juta: nav īstā vieta. Baiba daudz neprātoja – izsūtīja savu CV uz vairākām Rīgas centra viesnīcām, neatkarīgi no tā – meklē viņi darbinieku vai ne. «Annuška eļļu jau bija izlējusi» vai varbūt zvaigznes bija sastājušās tā, ka burtiski pēc dažām minūtēm Baiba saņēma atbildi no prestižās viesnīcas iepretim Mākslas muzejam - Gallery Park Hotel. Izrādījās, ka Baibas e-pasta vēstule bija pienākusi tieši tad, kad viesnīcas vadītāja Andžela Blate grasījās ievietot sludinājumu «Meklējam istabeni». Tikko bija beigusies sapulce, kurā spriests, ka vajadzīgs vēl viens darbinieks. «Viss sakrita ideāli. Man bija, kur dzīvot, un es varēju tūlīt sākt strādāt.»

FOTO: Jānis Škapars/Tvnet

Tikai nelieciet man sēdēt pie datora!

Sākumā Baiba baidījusies – šķitis, ka piecu zvaigžņu viesnīcā visam jābūt – vou – perfekti. «Es labi pratu klāt gultas, kā nekā meitene no laukiem – tīrība un kārtība man patīk no bērnības. Jā, tas ir darbs, hobijs, sirdslieta – viss vienā.» Hmm, daudzi iebildīs, ka klāt gultas nevar būt sirdslieta, tas ir briesmīgi… Baiba smejas – viņai vajadzīga rosība, ar ko aizpildīt dienu. «Citās viesnīcās mēra ar lineālu, kur jābūt spilvenam, kur segas malai. Pie mums tā nav – galvenais, lai ir akurāti un skaisti,» viņa skaidro. Zinu, ka viesnīcas apartamentos ir smagi, biezi aizkari, kas pa dienu aizāķēti tā kā senos laikos. Baiba saka, ka daži pamanās sapiņķerēt auklas, un tad gan jāpavada labs laiks, kamēr auklas padodas.

Rokām jābūt veiklām, skatam trenētam. Lai savestu kārtībā vienu numuru, Baibai vajadzīga pusstunda.

«Praktikanti divatā pusotru stundu cīnās. Iemaņas rodas ar laiku.» Pat tad, ja viss ir perfekti, ejot viesim parādīt istabu, Baibai nav miera – vajag pieskarties, notraukt neesošu putekli, kaut ko nogludināt.

Vai nav nogurdinoši? Jā, darbs ir fiziski smags, viņa atzīst. «Man piedāvāja strādāt recepcijā, bet es esmu fizisks cilvēks, man vajag kustēties. Tikai nelieciet man sēdēt! Savukārt restorānā es nevaru strādāt, jo, tiklīdz paņemu paplāti ar traukiem, man sāk drebēt rokas.»

FOTO: Jānis Škapars/Tvnet

Zinot pastāvīgo klientu ieradumus, istabenes parūpējas, lai viesi justos maksimāli ērti. «Kādam vajag vairākus lielos dvieļus. Zinu, kurš guļ tikai uz viena spilvena, – tad otru vakarā nolieku malā. Viens vīrs reiz papildus četriem esošajiem palūdza vēl septiņus spilvenus.» Reiz Baiba saņēma dāvanu karti – iespēju ar draugu izbaudīt viesnīcas apartamentus un SPA kā viešņai. «No rīta draugs dusmojās: «Tu vēl gultu saklāj!» Zinot, ka kolēģēm pēc manis būs jāvāc, es kārtoju telpas. Sapratu, ka savā darba vietā nespēju izbaudīt procesu, neko nedomājot.»

Un tomēr… vai nav riebīgi tīrīt citu atstāto? «Ir mīnusi, bet esmu pie tiem pieradusi.

Parasti strādāju bez cimdiem, bet dažreiz uzvelku. Gadās visādi klienti…

Citreiz pods ir neatberžams, gultas veļa ar šķidrumiem, nomests prezervatīvs. Ja kāds pārtusējies un pievēmis, tīrīt ierodas no speciālas firmas, ar ko sadarbojamies. Tas ir papildu pakalpojums, tāpēc viesim jāmaksā soda nauda,» skaidro Baiba.

Ja klients viesnīcā dzīvo vairākas dienas, telpas tiek uzkoptas katru dienu, katru dienu tiek mainīta gultas veļa, dvieļi, izmazgāta vanna utt. Tāds, lūk, serviss! Cilvēki dažādi – daži mazrunīgi, citi labprāt stāsta par sevi un izprašņā. Baibai atmiņā iespiedies pastāvīgais viesis – kungs no Francijas, «par kuru mēs visu zinām, tāpat kā viņš par mums». Ko savādu gadījies atrast pēc viesa aizbraukšanas.

«Ui, pat negribas teikt… Skatos, zem gultas mētājas locekļa pagarinātājs.»

Vai darbs nav kā robotam, uzvelkamai lellei, kas tīra? Nē, Gallery Park Hotel ir savādāk nekā citās viesnīcās. Apartamentu nav daudz, un istabenei ir arī citi pienākumi. Līdz ar to pašai jāsaplāno diena un rutīna neveidojas. «Sajūta te ir ģimeniska, jo mums ir mazs kolektīvs, visi cits citu pazīstam, draudzējamies, kopā svinam svētkus,» vienu no iemesliem, kāpēc te strādā, atklāj jaunā sieviete.

FOTO: Jānis Škapars/Tvnet

Izslavētā tējas nauda

Pirms diviem gadiem visu viesnīcu rezervēja popmūzikas karalis Robijs Viljamss, kas bija ieradies kopā ar ģimeni un savu grupu. Labāka viesa pasaulē nav! «Visi tik sirsnīgi, forši – kā draugi. Robija suns tik pieklājīgs un labi audzināts. Viņam patīk lidot ar lidmašīnu. Citi, kas paliek vienu nakti, atstāj lielāku nekārtību nekā viņi visi kopā. Robija viesošanās mums visiem bija kā svētki!»

Sliktākais no visām slavenībām bijis Žerārs Depardjē,

vērtē Baiba. «Sākumā teica, ka patīk, bet aizbrauca un teica, ka neesot paticis. Kafija viņam mūsu negaršojusi, lai gan katru dienu sēdēja un dzēra.»

«Dziedātāja Ņuša pie mums palika un «BI 2» pagājušajā vasarā. Ceru, ka «Fly Project» jūlijā paliks,» stāsta meitene.

«Tāpēc jau man patīk šis darbs – nekad nezini, kas atgadīsies, ko satiksi, kādā situācija nokļūsi. Mēs te uz līdzenas vietas varētu filmu uzņemt!»

Un kā ar izslavēto tējas naudu? Baiba bēdīgi pašūpo galvu. Kad viņa sāka strādāt, bija vairāk viesu no Krievijas, brauca uz «Jauno vilni». Un tas nozīmē, ka bija dāsna tējas nauda – visiem! «Es priecājos, ka pusi algas saņēmu tējas naudā, bet tagad nekā.»

Viesmīlis ir acu priekšā, turpretī par istabeni viesi kaut kā piemirst.

Baiba atceras brīnumainu gadījumu: «Mēs viesiem gludinām veļu. Viesis no Anglijas man iedeva kreklus, bikses un kaut ko iespieda rokā. Domāju, pieci vai desmit eiro, kā vienmēr. Kad nogāju lejā un ieskatījos saujā, paliku bez valodas. Tur bija 250 dolāri. Viņš mani toreiz izglāba. Bija februāris – tukšais mēnesis, un es ar to naudu varēju samaksāt par dzīvokļa īri.» Reiz kāda draudzene viņai jautāja:

«Kā tu vari izturēt, redzot, kā cilvēki mētājas ar naudu?»

. Baiba saka, ka mierīgi, uz viņu tas neattiecas. «Es zinu, ka ir tādi cilvēki kā viņi un tādi kā mēs.»

26 Foto
Istabenes darbs Rīgas viesnīcā

Baiba brīva, smuka, saimnieciska… un viena. «Nav laika,» viņa smejas. «Dažreiz dusmojos, ka darba dēļ man nav privātās dzīves. Sestdien un svētdien, kad citiem brīvs, es strādāju. Kopā ar draugiem reti izdodas atpūsties. Uz laukiem netieku – mamma biežāk pie manis atbrauc.» Baibas draugi priecājoties par viņas perfekto kārtības izjūtu. «Es vispirms visu ap sevi sakārtoju un tad saku: «Labi, tagad varam tusēt.» Draudzene saka: «Labi, ka atbrauci. Man bardaks mājās.»»

Baiba dzīvo Rīgas centrā un mājup bieži vien dodas kājām, austiņās klausoties uzmundrinošu mūziku. «Esmu mēģinājusi gribēt uz ārzemēm. Kad biju Skotijā pie onkuļa, atpūtos, bet sapratu, ka tur palikt gan negribētu.» Līdzko ir vairāk par vienu brīvu dienu, Baiba pazūd no Rīgas – nē, pie pilsētas stresa un trokšņiem viņa nav pieradusi. «Es nevaru iedzīvoties Rīgā, bet laukos nav izaugsmes iespēju.»

Patiesībā Baiba nav tikai istabene, bet arī saimniecības pārzine. «Pasūtu kosmētiku, sadarbojos ar firmām, veicu inventarizāciju un uzkrāju pieredzi.» Pieredze viņai vajadzīga, jo nākotnē meitene sapņo atvērt savu viesnīcu.

«Domājam ar draudzeni, kura izmācījusies par finansisti, atvērt Koknesē pie Daugavas savu viesnīcu. Mums viss izdotos, esmu pārliecināta. Tikai vajadzīgs starta kapitāls.»