Atskatoties uz savu dzīvi, nonāku pie sapratnes, ka mans ļaunākais ienaidnieks visu šo laiku bija tiekšanās uz pilnību. Es tiku audzināta lielu gaidu apstākļos, arī skolā katru dienu jutos tā, it kā sacenstos ar citiem un cīnītos par to, lai būtu labākā savā klasē. Desmit gadu vecumā ticēju, ka esmu muļķe, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu un svešvalodām, taču tajā kultūrā, kas mani izveidoja, tas neskaitījās nekas īpašs. Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi sieviete, es uzskatīju, ka nepietiekami labi izskatos, neesmu pārāk skaista, neesmu pārāk gudra un neesmu arī īpaši veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas iemaņas un talanti nav pelnījuši labu atalgojumu un ka neesmu pietiekami laba, lai nosūtītu pieteikumu uz kāroto vakanci.

Šodien mana dzīve izskatās pilnīgi citādāk un es pret sevi izturos ar daudz lielāku pateicību un prieku. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Esmu laimīga laulībā. Es nodarbojos ar to, kā dēļ piedzimu.

Kā notika šīs pārmaiņas?

Atceros, kā jutos pilnīgi sagrauta pēc ilgas sapulces darbā un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un justies labāk. Meklējot jūtūbē filmu «Noslēpums», nejauši uzdūros citam video, kas iekrita sirdī: tā bija Luīzes Hejas filma

«Jūs varat izdziedināt savu dzīvi» («You can heal your life»).

Šodien zinu, ka tas nebija nejauši, jo skolotājs var iemācīt tikai tad, kad skolnieks ir gatavs apmācībai. Biju tik ļoti pārņemta un šīs filmas iespaidota, ka nevarēju atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija, katrs vārds iekrita man tieši sirdī. Beidzot izjutu savu māju kā vietu, kur lieliski jūtos: «Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Esmu pilnīga un pilnvērtīga, dzīve mīl mani.»

Nākamā gada laikā es pamanīju citu «apgaismoto» entuziastu darbus – Veina Daijera, Bairones Keitijas un Dona Migela Ruīza –, kas ievilka mani pašapziņas ietekmes dziļā izpētē. Šīs mācības palīdzēja man atbrīvoties no vecās stereotipiskās domāšanas un ierobežotām kultūras pārliecībām, kas ne pārāk labi ietekmēja mani.

Pēc vairākiem mēģinājumiem un kļūdām, lietojot viņu padomus savā ikdienas dzīvē, es ieguvu sev jaunu brīvības veidu. Lūk, ko izdarīju:

Es pārstāju dzīties pēc pilnības.

Es esmu pilnīgi skaista un skaisti nepilnīga, un tas ir tas, kas ļauj man būt pašai.

Pilnība ir ilūzija, kas neeksistē. Es pārtraucu grauzt sevi ar skriešanu pēc pilnības, tagad es tiecos uz «pietiekami labi». Es iemācījos pieņemt savas kļūdas kā nepieciešamību, kas pavada izaugsmi un dara mani viedāku. Ja es piedzīvoju neveiksmi, tas nenozīmē, ka esmu neveiksmīga, vienkārši es daru to, kas man nav jādara. Mēs vai nu iegūstam, vai mācāmies. Taču mēs nekad nezaudējam.

«Pēc katras reizes jūs jutīsieties arvien labāk, tas līdzināsies slimnieka atveseļošanai. Vienkārši dariet visu iespējamo jebkuros apstākļos, un jūs izvairīsieties no paškritikas, pašnosodījuma un nožēlas.» Migels Ruīzs.

Es pārstāju uzskatīt par nepieciešamību visu laiku kaut ko darīt.

Visu laiku kaut kur triekties nav nekāds labais rādītājs. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtos vainīga par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta, uzlādēšanās, un es neuzskatu, ka man būtu kādam kaut kas jāpaskaidro. Skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā; es daru visu, kas liek manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks dzīvei, nevis otrādi. Nevērtējiet sevi pēc tā, cik labi jūs kaut ko darāt savā dzīvē. Jūs neesat tas pats, kas jūsu darbi. Nedomājiet, ka tad, ja nav darbu, neesat arī jūs.» Veins Daijers.

Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā runāju pati ar sevi. Nesaucu sevi neglītos vārdos, izturos pret sevi ar cieņu. Es pārstāju sev teikt to, ko nekad neteiktu labam draugam. Esmu pašpietiekama un vērtīga savās acīs. Esmu nonākusi pie sapratnes, ka dzīvē mēs iegūstam visu, ko vēlamies. Mēs iegūstam to, ko esam pelnījuši pēc mūsu pašu domām. Lūk, kāpēc ir jātic sev un jāizturas pret sevi kā pret cilvēku, kas ir cienīgs iegūt visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Jūs esat kritizējuši sevi gadiem ilgi, un tas ir nostrādājis. Pamēģiniet sevi uzslavēt un paskatieties, kas notiek.» Luīze Heja.

Es pārstāju vainot citus.

Tagad saprotu, ka katru reizi, kad kādu par kaut ko vainoju, es kļūstu par upuri. Vainojot citus par veltīgi iztērētu laiku, vējā izmestu naudu vai netaisnību mīlestībā, es vienmēr domāju par to, es domāju par to, kāda bija mana loma notikušajā. Neviens nevar nodarīt man ļaunu un satraukt mani bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas. Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam ticu un kas gribu būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika izšķiešana. Neatkarīgi no tā, cik vainīgi ir apkārtējie, tas nevar izmainīt jūs. Jūs varat veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs jums izmainīt sevī to, kas padara jūs nelaimīgus.» Veins Daijers.

Es pārtraucu vērtēt citus.

Es zinu, ka katrs iet savu ceļu un mans uzdevums ir sakoncentrēties uz saviem mērķiem. Es arī zinu, ka katru reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir reakcija uz to, kas mani uztrauc sevī pašā. Ja es kādu uzskatu par jocīgu, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati tāda esmu. Pretējā gadījumā kā es varētu ko tādu otrā saskatīt?

«Vainas uzgrūšana otram vai otra rīcības vērtējums atņem jums iespēju izmainīt sevi. Atbildības uzņemšanās dod jums tādu iespēju Bairone Keitija.

Es pārstāju izgudrot, ko domā, jūt, vēlas citi cilvēki.

Es neesmu viņi, tāpēc neeksistē nekāds veids, kā uzzināt viņu domas un jūtas. Es pārstāju izspēlēt iedomātus scenārijus un vairs neļāvu prātam spēlēties ar sevi. Katru reizi, kad pieķeru sevi raizējoties par to, ko citi dara vai runā, es uzskatu, ka ir pienācis laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairona Ketija grāmatai «Darbs», es iemācījos analizēt tās domas, kas mani uztrauc, un pajautāt sev: «Vai tā ir taisnība?» Visticamāk, daudzas no manām pārliecībām ir maldīgas. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, lai gan patiesībā cilvēkam vienkārši ir bijusi slikta diena. Vai, iespējams, cilvēks vienkārši kautrējas. Katru reizi ir citādi. Tajā brīdī, kad saprotu, ka nevaru zināt citu domas tikai tāpēc vien, ka šis cilvēks, neesmu es, man smadzenēs viss noskaidrojas un es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atklāju, ka visu karu un miera izlīgšanas iemesli manā pasaulē eksistēja tikai manā prātā.» Bairone Keitija.

Es pārstāju konkurēt ar citiem.

Tagad es zinu, ka mana tiekšanās uz cīņu bija mana Ego izpausme, kam bija nepieciešams sevi pārbaudīt. Lai labi justos, nebūt nav nepieciešams zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un vienādu ieguvumu. Es pārstāju salīdzināt sevi ar citiem. Es izvēlos savienību ar cilvēkiem, balstoties uz mīlestību, nevis bailēm, un es ticu veiksmei. Es gribu ticēt, ka mēs dzīvojam labvēlīgā visumā, kur ir pietiekami vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība – tā ir sadarbība, nevis konkurence.» Veins Daijers.

Es pārstāju veidot nākotnes laimi.

Vairs neceru uz savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs darbs, māja, auto un veiksme, es būšu laimīga. Es iemācījos atrast laimi mazajos dzīves priekos un jūsmoju par to vienu realitāti, kura tagad man nes daudz prieka. Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, tāpēc, ka katra diena ir dāvana un katrs mirklis ir vērtīgs un ne mazāk svarīgs.

Dienas laikā es koncentrēju savu uzmanību nevis uz slikto, bet uz labo, un viss mainās. Es pateicos par visu, kas notiek apkārt, un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un prāts, mīloša ģimene, vairāki īsti draugi, darbs, kuru mīlu un kam ticu.

«Esmu ievērojusi, ka Visums mīl pateicību. Jo vairāk jūs pateicaties, jo vairāk pozitīvu brīžu notiek.» Luīza Heja.

Es pārstāju satraukties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik lielas pūles pielieku. Katru reizi, kad pieķeru sevi raizējoties, saku sev: «Nāks laiks, nāks padoms.» Es ne vienmēr varu iegūt to, ko gribu, bet zinu, ka vienmēr saņemu to, kas man ir nepieciešams. Es ticu dzīves plūsmai un gribu ticēt, ka mēs dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss lieliski nokārtojas. Reizēm dzīvē ir jāgaida.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar mums, bet neiznāk no mums. Viss notiek tieši vajadzīgajā mirklī, ne pārāk agri un ne pārāk vēlu. Jums tas nepatīk… jūs darāt kaut ko tikai tāpēc, lai jums kļūtu vieglāk.» Bairone Keitija.

Es vairs necenšos iepatikties apkārtējiem.

Man vairs nav nepieciešams iegūt kāda atbalstu vai sapratni. Uztraukumi par to, ko domā citi, ir tukša laika tērēšana. Citi cilvēki skatās uz mani caur savu prizmu, un viņu viedoklis man nav svarīgs. Es pārstāju gaidīt no citiem to, ko pati sev nesniedzu: mīlestību, rūpes un uzmanību. Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan prātu, gan dvēseli, - tas nav egoisms. Mani pārpilda mīlestība pret sevi, un rūpējos par savām vajadzībām un sirds vēlmēm. Esmu iemācījusies izvēlēties, uztraucoties par sevi, bet nenodarot pāri citiem. Cilvēki paši ir vainīgi, piedzīvojot vilšanos, tāpēc ka gaida no manis, ka rīkošos saskaņā ar viņu vēlmēm.

Teikt «nē» tam, kas jums nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme rūpēm par sevi. Ja man saka kaut ko līdzīgu vārdam «vajag», es to nedaru. Es atsaucos tikai tad, kad vaicā par manām vēlmēm. Manas vēlmes nāk no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos, kam vai kuram veltīt savu laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izvēlēties. Dzīvei ir jābūt īstai dzīvei, nevis eksistencei, un es izvēlos pilnvērtīgu dzīvi bez attaisnojumiem un atvainošanos.

«Neviens un nekas jūsu vietā neko nedarīs. Tas, ko saka un runā citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes un sapņiem. Ja būsiet neuzņēmīgi pret citu cilvēku rīcību un domām, jūs nekļūsiet par nevajadzīgu ciešanu upuriem.» Migels Ruīzs.

Mana pārvēršanās nenotika vienā stundā. Tas ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšēju darbu. Šodien vēl joprojām mācos dzīves skolā, un katra diena dod man lielisku iespēju iegūt jaunas zināšanas. Zinu, ka man pietiks spēka radīt savu realitāti, realizēt savus sapņus. Tāpēc gribu būt pārliecināta, ka baroju savu prātu ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir stiprs.