Jau izsenis ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē ik pa laikam ziņu portālus pāršalc ziņas par vecākiem, kuri nesasnieguši pilngadību kļūst par vecākiem. Kā liecina Slimību un profilakses centra apkopotā statistika – kopējais nepilngadīgo mammu daudzums pēdējo gadu laikā ir samazinājies, tomēr ik gadu ir aptuveni 200 meitenes, kas nepabeigušas skolu, neprecējušās, bez darba un pieredzes, pašas vēl būdamas bērni - tomēr ar lielu mīlestību gaida un ir gatavas uzņemties rūpes par mazuli, kam jānāk pasaulē. Nereti gan meitene nespējot izturēt spiedienu vai saprotot, ka šajā situācijā ir palikusi viena - izšķiras par labu bērniņa nelaišanai pasaulē.

Māmiņu klubs šajā mēnesī uzsāk jaunu diskusiju un sarunu ciklu – «KAD kļūt par mammu», lai runātu un izglītotu sabiedrību, iedrošinātu mammas, kuram nav iespējas ikdienā saņemt emocionālu atbalstu – nebaidīties un nejusties atstumtām vai nepieņemtām tikai tāpēc, ka ir izvēlējušās kļūt par mammu vēl pirms pilngadības sasniegšanas vai mammām, kuras pirmo mazuli izlemj laist pasaulē tad, kad ir pabeigušas augstskolu, ieguvušas karjeru un laimīgi precējušās jau krietnu laiku pirms pirmās grūtniecības. Vai statusam MAMMA vispār ir vecuma ierobežojums?

Ilzes stāsts. Par mammu kļuvu pati vēl būdama bērns.

Pirms 10 gadiem vidusskolas pēdējā klasē, tolaik 16 gadus vecā Ilze uzzināja, ka ir stāvoklī. Viņa to nebija plānojusi, nebija pamanījusi ne pirmās grūtniecības pazīmes, ne svara pieaugumu. Vien tad, kad viņa vairs nespēja rast citu izskaidrojumu un apkārtējie sāka norādīt uz to, ka būtu laiks ieturēt kādu diētu un ierastais apģērbs jau krietnu laiku bija kļuvis par mazu –viņa intereses pēc veica grūtniecības testu, kuru viņai iegādājās draudzene, jo pati nebija gatava doties uz aptieku to iegādāties – sakot, ka mazpilsētā visi viņu pazīst un, ticamākais, pēc tam apkārtējie sāktu baumot.

Ar topošā bērniņa tēti viņa nebija kopā. Iepazinās kādā kopīgā tikšanās reizē un ik pa laikam satikās, jo kopā abiem bija labi. Viņa bija iemīlējusies, viņam – tā bija aizraušanās. Viņš bija 10 gadus vecāks. Viņš zināja, ko dara. Viņa – paļāvās.

Ilze zem sirds mazuli bija nēsājusi jau 5 mēnešus, kad par to uzzināja un pastāstīja topošajam tētim. Viņš lika meitenei taisīt abortu. Saviem vecākiem viņa to nestāstīja. Izjuta dziļu kaunu.

Kā pa miglu, tomēr ļoti spilgti meitene atceras to dienu, kad puiša aicināta devās uz Rīgu, lai tiktos ar speciālistu, kurš bija vienojies ar puisi un gatavs veikt abortu meitenei, kuras grūtniecības laiks jau krietni pārsniedz 20 nedēļas, atgādinot, ka Latvijā mākslīgo abortu pēc sievietes iniciatīvas drīkst veikt tikai līdz 12 grūtniecības nedēļai un nepilngadīgai meitenei ir nepieciešama vecāku piekrišana šīs procedūras veikšanai.

Viņa to neizdarīja. Viņa klusībā gaidīja mazuli nākam pasaulē, slēpdama to no visiem.

Ilze aizbildinājās ar neveselīgu uzturu, mazkustīgu dzīvesveidu un citiem izdomātiem faktoriem, lai tikai novērstu domas no patiesā svara pieauguma iemesla.

Šobrīd Ilze ir precējusies, ģimenē ar savu vīru audzina savu 10 gadus veco meitu un divus kopīgos bērniņus, savu dzīvi ir izveidojusi un 5 gadus sauc sevi par rīdzinieci un par notikušo runā nelabprāt, tomēr redzot to, ka sabiedrībā viedoklis par meitenēm, kas paliek stāvoklī pirms pilngadības sasniegšanas ir krasi nosodošs, vēlas par to runāt, jo «Tas murgs, kuram tu izej cauri, laikā, kad Tu pati nesaproti, kas ar Tevi notiek un Tev nepalīdz to saprast arī citi ir šausmīgs.» Vel Ilze piebilst, ka: «Katru dienu Tu domā par to kā Tu vispār dzīvosi, kā uzturēsi bērniņu, par to, kāda gan Tu vari būt māte. Vairākas reizes grūtniecības laikā cauri galvai izskrēja domas par to, ka jābeidz dzīve pašnāvībā, jo Tu nespēj sevī rast spēku, lai cīnītos. Lai cīnītos viena pati. Uz Tevi rāda ar pirkstiem, jo esi kļūdījusies. Es biju nelaimīga un viena. Bet man bija mans topošais mazulis. Viņu gan es mīlēju un nepārtraukti lūdzu viņam piedošanu.»

Ilze atzīst, ka vienīgais, kas viņai palīdzēja bija krīzes centrs, tajā nokļūstot beidzot saņēmusi atbalstu, pieņēmusi sevi, situāciju, mācījusies piedot bērniņa tēvam, kurš atteicās uzņemties rūpes un 10 dienas pēc noteiktā termiņa, dzemdēja veselīgu meitiņu, mākslīgi izraisītās dzemdībās. Viņa nezināja kā pareizi elpot, vecmāte esot uz viņu kliegusi, dzemdībās neviens viņu neatbalstīja, visam pāri esot bijušas rūgtas asaras par to, ka mirklis, kuram jākļūst par vienu no skaistākajiem sievietes dzīvē, pārvērties par murgu un ietekmējis Ilzes dzīvi uz visu atlikušo dzīvi. Arī turpmākās divas grūtniecības esot bijušas emocionāli ļoti smagas, pat neskatoties, ka tagad viņai blakus ir bijis gan vīrs, gan iespēja apmeklēt dažādus sagatavošanās kursus un nodarbības topošajiem vecākiem.

Kur tad ir tā patiesība? Kāpēc tā notiek? Kuram jāuzņemas atbildība? Jaunās māmiņas vecākiem? Izglītības sistēmai vai tomēr meitenei pašai?

Pēc Slimības SPKC datiem, 2016. gadā pasaulē nākuši 180 bērniņi - mammām, kuras nav sasniegušas pilngadības vecumu. Jaunākā no tām vien 14 gadus jauna.

Vai, Tavuprāt, mūsdienu sabiedrība vispār ir gatava pieņemt un pieņem māmiņas, kuras ir gatavas laist pasaulē pirmo mazulīti ļoti jaunas?