Latvijas teritorijās, kuras vēl nopietni nav skāris Āfrikas cūku mēris, rudeņos joprojām veidojas palieli mežacūku bari. Tie parasti sastāv no desmitiem dažāda vecuma un lieluma dzīvnieku – no sivēnmātēm un viņu sivēniem, pieaugušajām cūkām, pusotrgadīgiem un divarpusgadīgiem abu dzimumu puscūčiem. Katru šādu grupējumu vada pieaugusi, pieredzējusi sivēnmāte, kurai vienmēr līdzi ir tās jaunākie sivēni.

Vienīgi pieauguši mežacūku tēviņi jeb kuiļi izvēlas dzīvi vienatnē. Skaustā tie ir augstāki par metru, garumā gandrīz divmetrīgi un var svērt pat aptuveni 200 kilogramus. Savrupo dzīvi pret kopību mežacūku tēviņi nomaina tikai riesta laikā, kas sākas novembra otrajā pusē. Kulmināciju tā sasniedz decembrī, bet beidzas jau janvāra sākumā. Neilgi pirms vairošanās perioda sākuma mātīšu un jaunuļu bari pajūk, jo pieaugušās cūkas sivēnus uz laiku pamet, toties pieaugušie kuiļi, atmetuši vientuļnieku dzīvesveidu, pievienojas kādam baram un seko bez bērniem palikušajām mātītēm.

Kāzu laikā pieaugušie kuiļi nepārtraukti ir saspringti – viņi citu pēc cita aizdzen no bara mazos, jaunos kuilēnus un vienmēr ir gatavi sargāt savas mātītes no citiem klejojošajiem tēviņiem. Iespējamajiem konkurentiem kuiļi daudzviet atstāj aromātiskus signālus – bieži izkārnās un urinē, trinas pret kokiem. Ja kāds sugasbrālis ignorē šīs brīdinājuma zīmes un sadūšojas mest izaicinājumu, cūku harēma saimnieks vispirms cenšas viņu iebiedēt, bet, ja tas neizdodas, tad, sarus uz skausta stāvus saslējis, metas uzbrukumā. Šajā laikā nereti vērojamas itin nežēlīgas ilkņu cīņas.

Kuiļu cīņu vietas var pazīt pēc nomīdīta zemsedzes laukuma, kas parasti ir arī vairāk vai mazāk iezīmēts ar viņu sariem un vilnas kušķiem, dažreiz pat asinīm.

Pirms riesta perioda zem kuiļu plecu un kakla ādas izveidojas īpaši ciets saistaudu slānis – tā saucamās bruņas, kas paredzētas aizsardzībai pret ilkņu triecieniem. Lai gan zvēri ir aizsargāti ar šīm «bruņām», dažas saķeršanās beidzas ar viena cīnītāja nopietnu traumēšanu vai pat nāvi.

Mātītes pārošanās periodā lielākoties ir savstarpēji saticīgas, jo ļoti reti meklēšanās dienas divām vai vairākām viena bara cūkām ir reizē.

Tēviņu sadursmē uzvarējušais kuilis, neaizmirsdams, ka var nākties stāties pretim vēl kādam konkurentam, seko nopakaļ iekarotajām dāmām. Zvērs osta gaisu, meklē citu cūku atstātās pēdas. Līdzko viņa ožas orgāni saņem signālu, ka kāda no bara loceklēm meklējas, kuilis šo cūku padzen sāņus no pārējām un aplec. Pēc tam tēviņš atkal ieņem vietu sava bara aizmugurē un gaida «gaisa pasta» nestu ziņu no nākamās cūkas.

Kad ziema sasniedz kulmināciju, kāzu kaislību periods mežacūkām beidzas. Kuiļi atsāk vientuļnieku dzīvi. Pie mātēm atgriežas izdzīvojušie sivēni. Atsākas baru dzīve, kas ilgst līdz pavasarim – dzemdību laikam, kad topošās sivēnu mātes pirms atnešanās cita pēc citas pamet kolektīvu.

Maijā vairumu mežacūku mātīšu ikdienas gaitās pavadīs krietns pulciņš jauno sivēnu.