Sandra Āboliņa Budapeštā, Ungārijā, dzīvo jau trešo gadu. Turp kopā ar ģimeni pārcēlās vīra darba piedāvājuma dēļ. Interesantā kārtā jaunajā mītnes zemē viņai ir radusies iespēja attīstīt hobijbiznesu – zīda apgleznošanas radošās darbnīcas. «Šeit tas ir kaut kas jauns, turklāt pasākumus apmeklē pārsvarā šejienes cittautieši, kuru Budapeštā nav mazums, jo tā ir kļuvusi par tādu kā jauno Eiropas biznesa centru. Pavisam īsi sakot – mums šeit patīk! Un ne tikai maigākā klimata un saules dēļ, kas šeit gana daudz lutina arī rudens un ziemas mēnešos,» savu stāstu sāk Sandra.

Ungāri «neiespringst», un viņiem patīk parunāt

Pirmais, kas nāk prātā, runājot par atšķirībām, ir šķietami mierīgāks dzīves temps. Cilvēki tik ļoti «neiespringst», līdz ar to viss rit lēnāk, piemēram, mazāki veikali īpaši nevadās pēc noteikta darba laika vai arī nemaz nenorāda konkrētu darba laiku. Vienlaikus ungāriem ļoti patīk daudz un ilgi runāt. Tā ungāriem ir pieklājības forma.

«Mums bija tāda situācija, kad devāmies uz kādu mazāku ciematiņu, kur mums bija rezervēta naktsmītne, un, lai pārliecinātos, cikos ir pēdējais laiks, kad varam ierasties, palūdzām ungāru piezvanīt un to noskaidrot, paredzot, ka, iespējams, varētu būt grūti saprasties angliski. Saruna ilga vismaz trīs minūtes. Tās laikā naktsmītnes pārvaldnieks izstāstīja visu līdz sīkākajai detaļai, kas mūs varētu interesēt. Mēs, protams, bijām pārsteigti, ka tādēļ, lai noskaidrotu vienu jautājumu, ir tik gara saruna, taču ungārs, kurš mūsu vārdā zvanīja, paskaidroja, ka īsa saruna varot tikt uzskatīta vienkārši par nepieklājīgu!» stāsta Sandra.

Vēlmi parunāt var novērot, arī paklausoties vietējo radio. Ungāru radio praktiski visu laiku runā! «Liels bija mans pārsteigums, apmeklējot Budapeštas operas izrādi, kurā divi aktieri darbojās kā teicēji izrādes laikā. Šīs daļas arī netika angliski tulkotas subtitros un tikai attālināti varēja nojaust, par ko viņi runā. Daudzās ikdienišķās situācijās un darba vidē latvieši būtu daudz lakoniskāki un uz rezultātu orientētāki.»

Ungāriem patīk parunāt un mums, ziemeļniekiem, var šķist, ka nekas nenotiek un lietas nevirzās uz priekšu, taču ungāriem tā gluži vienkārši ir procesa sastāvdaļa – neatņemama pieklājīgas komunikācijas forma.

«Vienlaikus temperamenta ziņā man personīgi ungāri šķiet diezgan mierīgi un nepretenciozi, piemēram, salīdzinājumā ar Dienvideiropas valstu iedzīvotājiem. Lai gan ļoti interesanti bija vērot ungāru tautas deju koncertu, kur interesantā kārtā vīrieši ir dominējoši un uzmanības centrā. Ļoti tipiski deju sāk vīrietis, viņam seko citi, lec uz nebēdu, un sievietes ir kaut kur malā vai apkārt un apbrīno savus vīrus. Sievietes loma ungāru tautas dejās šķiet sekundāra un atbalstoša. Dejā sievietes vairāk izstaro mieru, harmoniju, vīrieši savukārt ir nedaudz bramanīgi, lustējas uz nebēdu un gozējas uzmanības centrā ar šejienei raksturīgā fazāna spalvām uz galvas. Ikdienas situācijās gan nenovēroju šādu lomu sadalījumu,» pieredzē dalās Sandra.

Izteikti mīl bērnus

Mums kā ģimenei galvenā lieta, ko uzskatām par vislielāko priekšrocību, ir šejienes stiprās ģimeniskās vērtības.

Ungāri ļoti mīl bērnus! Jebkāda vecuma cilvēki momentā atplaukst un ir gatavi palīdzēt itin visā, ja esi kopā ar bērnu. Tas ir kaut kas tik patiess un dziļi kultūrā iesakņojies, ka to pat grūti aptvert.

«Ja esi mamma gaidībās vai kopā ar mazu bērnu, jutīsies šeit kā uz rokām nēsāta un lielākoties sastapsi atvērtus un izpalīdzīgus cilvēkus!» Cilvēki ir arī ļoti iecietīgi pret mazu bērnu untumiem – piemēram, ar sapratni un pozitīvu smaidu tiek uzlūkota divgadnieku vai trīsgadnieku dažkārt destruktīvā uzvedība publiskās vietās. Visticamāk, nosodošu skatienu un aizrādījumu nebūs! Ļoti pozitīvi pārsteidz arī tas, ka bērni savstarpēji pārsvarā ir ļoti draudzīgi un lielāki bērni ir tiešām jauki un ļoti uzmanīgi pret mazākiem, piemēram, spēļu laukumos, kur viens otru lielākoties pat nepazīst.

Vienlaikus ungāru sabiedrībā ļoti izteikti ir arī tas, ka vecākie sabiedrības locekļi mīl pamācīt jaunākos – arī pilnīgi svešus cilvēkus uz ielas

Taču tas neizklausās aizskaroši, viņi vienkārši grib palīdzēt veidā, kā viņi to saprot. «Zinu, ka gados jaunākos ungārus pašus tas ļoti kaitina. Taču domāju, ka tas nebūt nav slikti – cilvēki nav vienaldzīgi un neklusē arī tad, ja redz netaisnību vai negatīvu rīcību attiecībā uz bērniem. Piemēram, reiz ar meitu braucām tramvajā un bērns nejutās labi – raudāja. Netālu sēdēja krietni iereibis vīrietis, kas mums uzbļāva. Kaut ko tādu gan esam piedzīvojušas tikai šo vienu reizi. Es neteicu neko, novērsos, bet vairāki cilvēki mums blakus, tajā skaitā kāds jauns puisis, sāka rāt vīrieti. Pēc intonācijas un notiekošā sapratu, ka viņi bija ļoti skarbi, un vīrietim nācās nākamajā pieturā izkāpt ārā.»

Ja lūgsi ungāram raksturot savus tautiešus, visticamāk, saņemsi atbildi, ka ungāri ir depresīvi un mīl žēloties.

«Es, iespējams, to nemaz nebūtu pamanījusi, ja vien paši ungāri mani jau trešo gadu necenstos par to pārliecināt. Protams, politiskā un ekonomiskā situācija nerada lielu pamatu optimismam.» Liela daļa cilvēku šķiet samierinājušies ar pastāvošo sistēmu (augsta korupcija, valdošās partijas propaganda visos līmeņos, sabiedrības noslāņošanās, emigrācija un pelēkā ekonomika) un pieņem notiekošo bez aktīvas pilsoniskās līdzdalības.

Tūrista acij apslēptie knifiņi atklājas vēlāk

Ungāri ļoti lepojas ar savu kultūru, valodu un zemi. Daļa ungāru pat neceļo, jo pastāv uzskats, ka Ungārijā ir viss nepieciešamais - nekur nav jābrauc. Dažkārt rodas sajūta, ka tauta kopumā nav tikusi pāri pagātnei un dzīvo senās varenās impērijas ēnā.

Tūrista acīs Ungārija nenoliedzami ir brīnišķīga zeme – neticami skaistā Budapešta ar plašo vēsturisko centru, termālie baseini, milzīgais Balatona ezers jeb Ungāru jūra, kā viņi to paši dēvē, vīns...

Un tas nenoliedzami viss ir baudīšanas vērts. Taču pilsēta tik idilliski skaista nešķiet, pabraucot 15 – 20 minūtes tālāk no vēsturiskā centra, kur plešas nebeidzami blokmāju rajoni. Ārpus Budapeštas nebūs tik viegli sazināties angliski.

«Ilgāku laiku šeit dzīvojot, atklājas dažādas interesantas lietas, ko var arī neuzzināt, tikai atbraucot ekskursijā. Piemēram, skaistajā Centrāltirgus ēkā (ko projektējis tas pats Eifelis, kas izplānojis slaveno Eifeļa torni Parīzē) paši vietējie eju vienā pusē dēvē par tūristiem paredzētu, kur viss ir dārgāks, un ir atsevišķas vietas, kur iepērkas vietējie, kas varbūt uzreiz tik ļoti acīs nekritīs.

Lielisks atklājums man bija arī sabiedriskā transporta kuģītis, kas kursē pa Donavu, kur biļete ir tikai nedaudz dārgāka par parastu tramvaja biļeti un daudz lētāka par speciāli tūristiem paredzētajiem kuģīšiem,»

savā pieredzē dalās Sandra.

No vietām, kas patiesībā ir tepat Budapeštā un kur ne vienmēr aizbrauc tūrists, ieteiktu Normafu ar Elizabetes skatu torni un skatu uz visu pilsētu. Kopumā, ja interesē pastaigas tepat Budapeštas tuvumā - Budas kalnos ir lieliskas takas. Pavisam netālu (gandrīz kā Jūrmala no Rīgas) ir skaists ciematiņš Sentendre, kur notiek dažādi amatnieku tirdziņi un pasākumi. Netālu no Sentendres atrodas brīvdabas muzejs Skanzsen, kurā aplūkojamas gan vēsturiskās ēkas dažādos Ungārijas reģionos, gan arī lauku sētas dzīvnieki. Kā daudzviet Ungārijā, par bērniem tur ir padomāts – var daudz kur darboties paši.

18 Foto
Ungārija: stāsts par skaisto zemi un tās iedzīvotājiem

Vērts izbraukt ārpus Budapeštas

«Tā kā mums patīk dzīvot pie dabas, nakšņot teltīs un, piemēram, aizbraukt uz mežu un uz uguns pagatavot pusdienas brīvdienās, jāatzīst, ka Ungārijā klusas, neskartas vietas tik viegli nevar atrast, jo zeme ir blīvi apdzīvota un lauksaimniecībā izmantots ir teju katrs zemes pleķītis. Esam izlutināti ar Latvijas neskaitāmajiem ezeriem, mežiem un salīdzinoši neskarto dabu.

Arī pludmales pie Balatona vai kāda cita mazāka ezera ir pārsvarā betonētas un speciāli ierīkotas. Patīkams izņēmums ir Oreg ezers pie apdzīvotas vietas Tata

(aptuveni 60 km no Budapeštas), kur ir vienkārša pludmale bez infrastruktūras, jo tā ir putnu migrācijas vieta.»

Ceļot pa Ungāriju ar automašīnu ir ērti, jo ir labas ātrgaitas šosejas un ceļi kopumā ir labā stāvoklī. Pie Balatona noteikti apskates vērts ir Tihany ciematiņš, jo īpaši lavandu ziedēšanas laikā. Klusāka un mazāk tūristiska vieta pie Balatona, ar ne mazāk skaistu skatu no pilskalna, ir Szigliget. Izbraucieniem ar laivu un putnu vērošanai skaists ir Tizas ezers, kur pērn bijām jūnija beigās ap saulgriežiem, kurus te nesvin. Ūdens silts kā piens, pa dienu ap +25 grādiem, bet pludmale un kempings – tukši. Izrādās – ungāriem šķiet auksti un vēl nav sākusies sezona, jo ir tikai jūnijs.

Ļoti interesants ir Hortobágy dabas parks, kas būtībā ir milzīga, nebeidzama pļava. Nevar nepieminēt Visegradu un Egeru, kas ir neticami skaistas, pateicoties kalnainākam un mežiem bagātākam apvidum.

Skaista daba ir arī Ungārijas augstākās virsotnes Matras apvidū, kas gan ir tikai nedaudz virs 1000 m virs jūras līmeņa. Ungārijā nav augstu kalnu, taču

pāris stundu brauciena attālumā ir Slovākijas Zemie Tatri, tālu nav arī brīnišķīgā Slovēnija ar skaistajiem kalniem un, protams, Transilvānija.

«Pēdējā uz mums ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu, un noteikti dosimies turp atkal. Turklāt šķiet, ka daļa ungāru kādreiz Ungārijai piederošo Transilvāniju joprojām uzskata par savu, un šajā Rumānijas reģionā joprojām dzīvo ļoti daudz ungāru,» stāsta Sandra.

Ungāri ļoti lepojas ar savu virtuvi - un pamatoti

Ēdiens ungāriem ir ļoti svarīga kultūras sastāvdaļa, un ungāri ļoti lepojas ar savu virtuvi. «Mums bija tas gods tikt uzaicinātiem pie ungāriem mājās uz gulašzupas gatavošanu. Es ticu, ka šī recepte mūsu ģimenē būs uz palikšanu, arī kad Ungārijā vairs nedzīvosim.

Gardas ir kanēļa smalkmaizītes skursteņa formā Kürtőskalács, ko tirgo uz ielas. No desertiem garšīgas ir biezpiena bumbas Túrógombóc.

Šeit ļoti populāra ir arī pīles un tītara gaļa. Izsmalcināta delikatese ir zosu aknas. Fritētā ātrā uzkoda langošs droši vien arī ir pamēģināšanas vērta. Es teiktu, ka mūsu belašs salīdzinoši ir diētisks,» vērtē Sandra.

«Ungārija noteikti ir interesanta gan ceļotājiem, gan arī «nesteidzīgajiem ceļotājiem» – tādiem, kas kādu ilgāku laiku padzīvo kādā zemē. Šo terminu dzirdēju no kādas paziņas, kas ar ģimeni vairāku gadu laikā jau dzīvojusi dažādās valstīs. Kad viņa paziņoja kādā sociālajā tīklā par jaunu dzīvesvietu atkal kādā citā valstī, kāds komentētājs viņu nodēvēja par pasaules klaidoni, uz ko viņa atbildēja, ka tā ir lēna ceļošana. Padzīvot kādu ilgāku laiku kādā zemē noteikti ir tā vērts. Tas ne vienmēr ir viegli, taču pilnīgi noteikti ir interesanti,» savu stāstījumu noslēdz Sandra.